Pazinu Jekaterinu Majori.Viņa bija garīgi stipra sieviete, kura ļoti mīlēja savu vienīgo dēlu Oļegu.Oļegs, sirdsslimnieks, nomira pirms Jekaterinas.Mūža pēdējos gadus viņai centās sarūgtināt provokatori.Jekaterina ik gadu ļoti gaidīja pavasari, kad ābeles uzzied.Viņai gribējās gan dzīvot šai pasaulē ,gan atkalredzēties ar savu dēlu un savu tēvu tai krastā.Kāda sieviete ,kura viņu regulāri apzaga, ar pārliecību sacīja, ka priecāsies Jekaterinas bērēs pavasarī.Jekateina nenomira ,kā mēdz teikt, ar sirds vājumu vai dēļ vecuma nespēka.Šī pati sieviete, kura izmantoja komplicētu politisku provokāciju, lai iebiedētu un apzagtu Jekaterinu, triumfēja viņas bērēs."Nekliedziet uz mani ", raudāja lepnā Jekaterina, "labāk tad zodziet ,ja jums vairāk vajag.Pulss kāpj, un naktīs man gribas skriet prom no mana dzīvoklīša Dobeles ielā Jelgavā, gribas mieru un maigumu, un aizklejot, vienalga, kurp. Vai paturēt tavu roku manējā, nu ,neej prom ,neej vēl, paliec ar mani, es negribu palikt viena starp vilkiem." Starp vilkiem? Vai Jekaterina tā dēvēja agresīvo sievieti, kura tā alka priecāties Jekaterinas bērēs, vai arī, politiskos provokatorus? Vai tagad Jekaterina atpūšas, vai satikusi savu mīļoto dēlu un savu drosmīgo tēvu? Noteikti.Bet viņai ,Jekatetinsi, vēl gribējās padzīvot šai krastā. Dzīve ir skaista.Pat istabiņā pie ikonas,krāsainām tējas svecītēm ,melnbaltām fotogrāfijām un svētdienīga arbūza.Ja mēs neesam gluži vieni, ja mēs gaidām un ja mūs gaida.Uz tikšanos, Jekaterina!..