Aiviekstes .Akaslīčos* dzīvojošā Vilma Rikters š. g. 2. maija rītā mirusi traģiskā nāvē. Liktenīgā soļa iemesli noteikti vēl nav zināmi un, šķiet, pašnāvniece paņēmusi tos sev līdzi kapā. Atstātās vēstulēs tā izteikusi savas pēdējās vēlēšanās un uzmetusi dažas zīmīgas frāzes par kuru īstenību, liekas, nāksies lemt attiecīgām iestādēm.
Viņas izvadīšana no sēru mājas un guldināšana Ķūģu smiltājā notika svētdien, 8. maijā. Uz klusu pavadīšanu
kapsētā bija pulcējies kupls skaits draugu—skumjām, asarotām sejām — un gandrīz vai visas apkārtnes jaunā paaudze. Mazais Ķūģu dziedātāju koris, E. Sakars jkdzes vadībā, savai aktīvai koristei ardievas teica, ar: „Salna koda sārtu ziedu..."

Saldu dusu, Tev jaunā skuķe, dzēstrā zemes kapiņā.

Pie gadījuma nevaram paiet garām šai likteņa traģēdijai, neminot ne vārda par nelaimīgās meitenes V. Rikters dabu.  Vairumam būs zināms, ka V. R. bija tikai 18 g. veca un ne vecāku resp. audzinātāju īsts bērns, bet gan adoptēta. Pāris gadus atpakaļ viņa absolvējusi Krievciema pamatskolu. Pēc tam, līdz savai kļūmīgai dienai, kā ļoti strādīga meitene, dzīvojusi pie krietniem audžu vecākiem. Sabiedrībā viņa parādījās glīti - arvienu jautra, smaidoša. Personīgos pārdzīvojumus uzņēma jūtīgi, bija sevišķi strauja rakstura. Vienā un tai pašā laikā viņa varēja vaļsirdīgi smieties bet arī — kvēlot kā uguns sārts. To varēs liecināt katrs objektīvs vērotājs, kas būs redzējis V. R. roku veidotos darbus un mazliet pazīst viņas dvēseli.

Avots: Daugavas vēstnesis, 12.05.1932