Jānis Frīdenberģis Mieriņš (dz. 1868. g. Mežotnes pagastā, Zemgalē) ir guvis nemirstību ar savu klasisko balādi «Taurētājs». (Meži gaudo, viļņi vaid, ūpis ceros brēc un vaid), kura pušķo mūsu lasāmgrāmatas un literatūras vēsturi. No traģiskā nāvē mirušā dzejnieka mums palikuši 2 dzeju krājumi: «Līgas skaņas» (1889, 1891), kuri ļauj mums ierindot Frīdenberģi-Mieriņu kā Ausekļa apdāvinātu pēcteci. Tāpat kā citi mūsu 90 gadu liriķi, piem. Esenberģu Jānis, Vensku Edvarts, Pavasaru Jānis aizgāja no dzīves sava laika nesaprasti un nenovērtēti, tāpat Frīdenberģis-Mieriņš, kura jūtīgai dvēselei nācās panest smago pārkrievošanas žņaugu. Frīdenberģis-Mieriņš darbojās Kuldīgā par policijas ierēdni, mira nepilnus 26 g. vecs, drīz pēc savām kāzām, iešaudams sev lodi krūtīs. Viņš skandina skaidrus nacionālus motīvus, kur dzejnieks atraisījies no paraugiem, kā, piem., «Taurētājā», tur sasniedzot lielu mākslas vērtību. Arī daži skaidri liriski dzejoļi dzejniekam teicami padevušies, kā, piem., antoloģijās allaž sastopamais «Beidz ilgoties». Raksturīgs Frīdenberģa-Mieriņa laikmetam ir arī viņa tulkotais un vēl šodien dažkārt dziedātais dzejolis «Cik ezers rāms un putni klusi». Traģiskā nāvē  mirušā dzejnieka tuvāki dzīves apstākļi vēl līdz šim palikuši neizpētīti. Dzejnieks atdusas Kuldīgas kapsētā, un būtu vēlams, ka mūsu nācionālā sabiedrība viņa kapu neaizmirstu, kaut tā paša «Taurētāja» dēļ!

Avots: Burtnieks, 01.07.1934