Kādā 1947. gada jūlija vakarā kaimiņu šķūnī rādīja kinofilmu "Akmens zieds". Pēc filmas vietējais mežsargs Riekstiņš pienāca un pastāstīja, ka netālu no Drustiem iznīcināta Drustu partizānu grupa. Esot aplenkti no visām pusēm, kāds bija nodevis. Prasīts, lai padodas, bet viņi atklājuši uguni — nolēmuši izlauzties. Tomēr spēki bijuši pārāk nevienādi, līdz mežam jāpārvar klajš lauks. Pļavā guļot bija palikuši seši vīri; Jānis Smaliķis, Artūrs Ķerselis, Jānis Kramiņš, Pēteris Damroze un vēl divi, kuru vārdus nezināju. Brīnumainā kārtā izglābušies bija Elmārs Ķerselis un komandieris Kārlis Traubergs. Neizprotami bija čekas nolūki — nošautos atdot piederīgajiem apbedīšanai. Jancīša vecāki savu pēdējo dēlu paņēma, apģērba manā ar rakstiem izšūtā baltā kreklā un apglabāja Drustu kapos. Piederīgie paņēma arī Artūru Ķerseli un Jāni Kramiņu. Damrozem piederīgie nepieteicās. Kur pārējie apglabāti, nezinu. Man gribējās savus draugus redzēt vēl pēdējo reizi. Pēc tāda zaudējuma bija pagaisuši visa piesardzība. Ar savu draudzeni Elvīru Ķiņķeri no "Baižām", kura daudz bija palīdzējusi Kramiņam, gājām vakarā pa meža takām, lai ļaunas acis neredzētu — nolēmām no viņiem atvadīties mājās. Skatījos, kā Jancītis gulēja zārkā, bāls, ar sakniebtām lūpām. Tā beidzās jaunu, skaistu cilvēku sapņi par Dzimteni, kuru viņi mīlēja, par kuru atdeva savas dzīvības. Lai vienmēr Jums pateicība no visiem, kas centās palīdzēt grūtajās mežabrāļu gaitās! Bet čeka nesnauda. Arī abus izbēgušos — Elmāru Ķerseli un Kārli Traubergu — ievilināja savos tīklos un sagūstīja dzīvus. Notiesāja ar 25 gadiem un nosūtīja uz Vorkutu." 

Avots: Daugavas vanagu mēnešraksts, 01.09.1997