Pēteris BĒRZIŅŠ, publicists un sabiedrisks darbinieks.

Dzimis 1882. g. 25. februāri Drustu pagastā. Vecāki: Krustiņš un Liene, dzim. Bierne — rentnieki. Mācījies Drustu pagasta un draudzes skolā un kā eksterns beidzis pilsētas skolu. Sagatavojies uz vidusskolas abitūriju Mūrmaņa privātā vidusskolā pieaugušiem un divus semestrus noklausījies lekcijas Šaņavska augstskolas sabiedrisko un tieslietu zinību nodaļā. Precējies ar Lidiju Neilandi.

Strādājis Valkas apr. kara klausības komisijā par sekretāru, vēlāk darbojies Valkas apr. kara zaudējumu vērtēšanas komisijā. 1917. g. ievēlēts par Valkas pilsētas domes locekli un par Valkas apr. pagaidu zemes padomes sekretāru. Darbojies arī Līdumā, sniedzot juridiskus padomus attiecībā uz kara dienestu, mobilizācijām, pensijām u.t.t.

1918. g. piedalījies komisijā, kas izstrādājusi pirmos noteikumus par mobilizācijas izdarīšanu mūsu armijā. 1920. g. izstrādājis kara klausības pirmo likumprojektu. 1919.—1921. g. nodarbojies Rīgas kara apriņķa pārvaldē par darbvedi, vēlāk — pārvaldes priekšnieka palīgu. 1921.—1927. g. bijis kara ministrijas budžetu un kreditu pārvaldes priekšnieka palīgs. 1927. g. no kara dienesta izstājies.

Darbojies militārās rakstniecības laukā. Sarakstījis grāmatas: Karaspēka īsa saimniecības vēsture; Mobilizācijas teorija un vēsture; Latvijas brīvības cīņas. Tulkojis prof. A. K. Pigū Kara tautsaimniecību. Militārajā periodiskajā presē publicējis vairākus oriģināldarbus militāros jautājumos. Daudz darījis, pētīdams vecos archīvos laikmetu no 1905.—1921. g., par ko arī rakstījis periodiskajā presē, kā Pēdējā Brīdī, Jaunākās Ziņās, Brīvā Zemē, Latv. konversācijas vārdnīcā, Latvī un citur.

Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV. šķiru un Sv. Staņislava ordeni, III šķiru. Bijis Latvijas preses biedrības biedrs un Latvijas vēstures institūta loceklis.

Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Avots: "Latvijas vadošie darbinieki", 1935.

Avots: Wikipedia.org