Lai aizstāvētos un sargātu savus tautas brāļus un iedzīvi, kā vieni no pirmajiem partizāniem organizējās Penkules aizsargi. Ar ieročiem rokās tie nostājās pret sarkanajiem teroristiem, izcīnot ar labiem panākumiem vairākas kaujas. Bet šīs cīņas prasīja arī upurus. 29. jūnijā atkal uzklīda lielāka ienaidnieku motorizēta vienība, kas veda sev līdz divus sagūstītus Lielvācijas lidotājus, kurus pie Penkules Dailēm nošāva. Partizāņu izlūks Eduards Rusmanis, to redzēdams, riskēja ar savu dzīvību un nošāva ienaidnieka tanka komandieri. Tomēr teroristu pārspēks bija pārāk liels. Tie uzbruka izlūkam Rusmanim, to ievainoja un pēc tam zvēriski noslepkavoja. Varonīgā cīnītāja apbedīšana notika š. g. 8. jūlijā Sēju kapos. Svētrunu teica Penkules draudzes mācītājs - partizāns M. Stefenhagens, runādams par svēto rakstu tekstu: «Nav lielākas mīlestības kā tā, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem brāļiem». No varonīgā cīnītāja atvadoties, partizāņu vadītājs R. Gaiters zvērēja cīnīties tā kā cīnījās kritušais varonis un iznīcināt līdz pēdējam sarkanos teroristus. Pēc tam uz varoņa kapa nolika vaiņagu pagasta vecākais E. Līcis. Kapu kopiņa bija pārklāta ziediem. Penkules partizāņu drošības dienestā nepārtraukti pieteicas patrioti, kas grib turpināt tēvzemes aizsardzības darbu.  (Nacionālā Zemgale, 10.07.1941)