Romantiskajam dzejniekam Jānim Burdajam šūpulis kārts 1909. gadā Drustu pagastā. Tad, kā jau parasti taciņa uz skolu, lai apgūtu lasīt un rakstītprasmi. Vēlāk vēlēšanās iegūt plašākas zināšanas mudināja uzsākt studijas juridiskajā fakultātē. Ar jurista diplomu kabatā un romantisku noskaņojumu dvēselē jaunais dzejnieks uzsāk darbu Latvijas Sabiedrisko lietu ministrijā Preses departamentā. Šajā darbā, būdams tuvā saskarsmē ar literatūru un radošiem cilvēkiem, veidojas dzejnieks un stāstnieks. Vairāk gan dzejnieks, jo prozā sarakstīti īsi stāstiņi un viens romāns. Dzejnieka darbus ievēro vairākas tā laika laikrakstu un žurnālu izdevniecības, kuras tad arī sāk regulāri publicēt dzejoļus un stāstiņus savos izdevumos. Dzejnieks bieži izbrauca no pilsētas darba darīšanās. Savu mīlestību satika, kad devās ceļā uz kādu no saviem dabas stūrīšiem. Tā viņam palika visu turpmāko mūžu, tā viņu iedvesmoja radošajā darbā. Visvairāk dzeju rindas tapušas uz zaļās zāles paklāja, savas dzīves drauga plecu blakus jūtot, savu mīlestību apdziedot. Dzīve virza viņu pretī nebūtībai. Dienesta laikā armijā to piemeklēja smaga plaušu slimība, un vairāki slimnīcās un sanatorijās pavadītie gadi nespēj atdot veselību un spēku, lai turpinātu iesākto darbu, priecātos par savu mīlestību, audzinātu dēlu.

Dēls - Andris Burdajs.