Dzimis 1903. gada 23. (10.) novembrī Ādažu pagastā.

***

Zēns auga, vecāku lutināts un lolots, bet tad Vilhelmu mājās iebruka soda ekspedīcija, kas nežēlīgi izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas dalībniekiem — Jāņa tēvu Voldemāru un māti Kristīni. Viņus izveda no mājas un nošāva. Mazo zēnu audzināja vectēvs. Jau agri Jānim Vilhelmam vajadzēja sev pelnīt iztiku. Viņa jaunība pagāja Torņkalnā. 

Zvaigzne, Nr.2 (20.01.1985)

***

Pirmo reizi apcietināts 1929. gadā, sodīts uz 3 gadiem cietumā.

1934.g. un 1936.g atkārtoti apcietināts (par komunistisku darbību?)

"Buržuāziskajā Latvijā Jānis Vilhelms pats kļūst par cīnītāju, kuram nākas iepazīties gan ar Termiņcietumu un Centrālcietumu, gan ar Kalnciema katorgu."

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas, darbojās Latvijas PSR milicijā.

 1940. gadā Vilhelms stājās padomju milicijas dienestā. Kā Rīgas pilsētas 10. milicijas nodaļas milicis viņš pie Daugavas, pie Rīgas tiltiem izcīna savu pirmo kauju pret fašistiem."

Otrā pasaules kara laikā pēc krievu okupantu un to līdzskrējēju atkāpšanās no Latvijas kā rotas komandieris piedalījās kaujās pie Ļeņingradas (1941), Maskavas (1942) un Staraja Rusas (1943) 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā, septiņas reizes ievainots.2.pasaules karā- Sarkanajā armijā snaiperis, snaiperu instruktors. 

21.07.1942. piešķirts  Padomju Savienības varoņa nosaukums (tobrīd jaunākais  leitnants, Ziemeļrietumu frontes 1.triecienarmijas 21. strēlnieku divīzijas 92. strēlnieku pulka rotas komandieris)

1943. gadā saņēmis ASV 2. augstāko apbalvojumu "Distinguished Service Cross" par vairāk kā 150 vāciešu iznīcināšanu Maskavas frontē.

" ...Jā, mūsu sabiedrotie šodien draud mums ar karu. Tas ir tādēļ, ka amerikāņi nav redzējusi īstu karu, viņi
nav zaudējuši vairāk nekā 20 miljonu cilvēku kā mēs, viņu pilsētas un ciemi nav bijuši nodedzināti. Gandrīz visu kara laiku viņi «atpirkās» ar konserviem un automašīnām. Otrā fronte tika atvērta tikai tad, kad Sarkanā Armija pārgāja pāri mūsu valsts robežai un sāka Eiropas atbrīvošanu. Te nu sabiedrotie satraucās, ka «neievazā komunisma sērgu» (lasi — nenodibinās sociālistiskas valstis) pārāk tālu Eiropā. Tagad šie sabiedrotie parāda savu īsto seju." ...

Zīlīte, Nr.11 (01.11.1983)

***

Kara beigu fāzē 43. gvardes strēlnieku divīzijā bataljona  komandiera vietnieks. Gvardes majors.

Pēc kara beigām 1946. gadā majors Jānis Vilhelms savu Mosina-Nagana sistēmas snaipera šauteni un personīgās mantas nodeva Latvijas PSR Revolūcijas muzejam, kura kolekcijas pārmantotājs ir Latvijas Kara muzejs.

Pēc kara- LPSR Iekšlietu ministrijas sastāvā piedalījies mežabrāļu vajāšanā, vēlāk- 2. Baltijas frontes štāba virsnieka amatā.

***

...atcerējās to dienu, kad Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, atbraucis uz fronti, viņam pateica: «Par izcila jiem kaujas nopelniem un šais kaujās parādīto drosmi un varonību jums kā pirmajam Latviešu strēlnieku divīzijas cīnītājam visā drīzumā tiks piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.»

Un vecākais leitnants Jānis Vilhelms katrā ziņā atcerējās arī 1942. gada 21. jūlija dienu, kad tika publicēts PSRS Augstākās Padomes Prezidija Dekrēts par viņam piešķirto Varoņa nosaukumu, un to dienu, kad viņš ieradās Kremlī
un viņa roku paspieda un viņu apsveica pats Augstākais Virspavēlnieks. Jā, tā bija svētku diena, bet šī diena un Varoņa Zelta Zvaigzne viņa pleciem uzkrāva arī milzīgu atbildības nastu, jo viņš bija Pirmais, un visi centās viņam līdzinā
ties, sekot viņa piemēram. Un Jānis Vilhelms visus kara un pēckara gadus godam nesa šo slavas apvīto tīras sirdsapzi
ņas un apzinīga karavīra nosaukumu.

E. Lukjanskis, Rīgas Balss, Nr.267 (23.11.1983)

***

Uzvara! Bet ne visiem! Kurzemes meži vēl pilni ar fašistiem un viņu līdzskrējējiem. To vidū viens otrs apmuļķots cilvēciņš. Vilhelms nenoliek ieroci. Būdams lekšlietu ministrijas darbinieks, viņš turpina cīņu — pret bandītiem. Šobrīd ienāk prātā doma, vai majora līmenī vajadzēja, vai drīkstēja viens pats doties uz tikšanos ar bandītiem viņu midzenī.
Pats Jānis Vilhelms atbild kategoriski — nevis vai drīkstēja, bet tas bija nepieciešams! Bandā ap 80 cilvēku, tai sakari ar citām grupām, viņiem bija at balstītāji lielsaimnieku vidū. Bandīti varēja nodarīt daudz ļauna, bet pret ļaunumu jācīnās dažādi, galvenais, ar prātu. Sakaut viņus mums nebija problēma, bet katra cilvēka dzīvība taču dārga. Daļa bandītu, Vilhelma aicināti, iznāca no meža, padevās, citus vajadzēja iznīcināt ar kauju. Bez upuriem tomēr neiztika.

Zvaigzne, Nr.2 (20.01.1985)

***

Pretējā pusē vācu "Ritterkreuz traeger" goda titulam "atbilda 'krievu tituls "Geroj Sovetskovo Sojuza", un PSRS armijas 43. latviešu gvardes strēlnieku divīzija šo titulu izpelnījās "snaiperis" (sharp shooter) Jānis Vilhelms, kurš tika
apbalvots nevien ar padomju medaļu "Zelta zvaigzne" un Ļeņina ordeni, kas šai sakarā "pienākas", bet ari ar amerikāņu "Zelta krustu par kaujas nopelniem" 

Ari Jānis Vilhelms vēl. tā sakot, turas. Daudzinot šo, tagad jau veco viru, "Dzimtenes Balss" atgādina, ka
Jāņa Vilhelma "jaunība bija pagājusi Arkādijas parkā, kur notika cīņas ar Grīziņkalna un Ciekurkalna puikām"
Kara gados, kad notika sīvas kaujas pie Staraja Rūsas. Jānis Vilhelms "atcerējās Rīgu un Arkādijas ēnaino
parku, balles un pūtēju orķestra liegos valšus".
 

Vai tie tomēr nebija jauki gadi — Latvijas brīvvalsti, kur Torņakalna zēns Jānis Vilhelms nez kāpēc bija iesaistījies "revolūcionārā darbībā"? "

*
Labs ir, viņam cita ceļa nebija, viņš bija drosmīgs frontinieks un galu galā nokļuva mājās, dzimtajā Rīgā: viņam
nevajadzēja doties trimdā. Tagad viņam, vecajam vīram, "padomju vara" liek stāstīt "per dzimteni, kuras brīvības dēļ cilvēki gāja kaujās, gāja nāvē".

Bet vai Jāņa Vilhelma dzimtene — Latvija, ne jau Krievija — ir brīva? Un vai viņam, vecajam Torņakalna
zēnam, reizēm nekļūst neērti stāstīt bērniem tādas lietas? Vai viņam reizēm nekļūst smagi ap sirdi? Vai tādu
viņš jaunība bija iedomājies "gaišo nākotni"?

F. Gordons Laiks, Nr.22 (15.03.1986)

***

PSRS Varoņa nosaukumu 2. Pasaules kara laikā saņēmuši: 

Jānis Reinbergs, Jānis Krūmiņš, Jānis Vilhelms, Alberts Kronitis, Otomārs Oškalns, Vilis Samsons arī komunists-terorists I. Sudmalis (pēc nāves)