Liepājniece, mecosoprāne.

Māksliniece mūzikai pievērsusies jau kopš agras jaunības, apmeklēdama Rīgas valsts komercskolu. Ar pateicību viņa piemin skolas dziedāšanas skolotājus komponistu Jāni Cīruli un koru diriģentu Eduardu Raramatu. To ietekmē Hildebrande arī izšķīrusies par savas izglītības turpmākām gaitām — iestāšanos Latvijas konservatorijā. Konservatorijā viņa mācījusies kopā ar Borisu Piekalnīti pie prof. Adas Benefeldes un prof. Eduarda Mlķelsona. Jau toreiz, pēc kāda audzēkņu vakara, lielākajā dienas laikrakstā "Jaunākās Ziņas" Valērijs Zosts atzinis, ka tās balss plūdums viscaur dabīgs, izcejot īpaši atskaņojuma gaumīgumu un mūzikālo lokanību. Vēl kāda zīmīga atmiņa no tā laika. Kad viņa gadu pēc iestāšanās konservatorijā Ziemassvētkos dziedājusi Betlēmes baznīcā Rīgā, arhibīskaps Grīnbergs personīgi tai pateicies par jauko sniegumu. Pārmaiņu un kara gadi mākslinieci noved Vācijā, kur tā strādādama fabrikā u.c. darbus, dzied vācu sabiedrībai. Latviešu trimdas publikai, dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ Hildebrande kļūst pazīstama tikai pašā pēdējā laikā, atskaitot retus Izņēmumus Hanoverā.

Jaunībā dziedones otrā mīlestība bijusi lidošana un viņa ilgus gadus sastāvējusi aviācijas pionieros. Tāpat kopusi lauciņu mazpulkā.  Trimdā to atvieto ar vācu skolotāju Hlldebrandu nodibinātā ģimenes dzīve, latviešu tautiskās rotas un grāmatas. (Latvija, 03.01.1962)