Bija laiks, kad Jūrastetera vārds nozīmēja tikpat daudz kā izaicinājumu uz cīniņu. Bohēmietis caur un cauri, impulsīvs, straujš līdz nebēdībai, ass sarunās, dzēlīgs savās kritikās, viņš vienmēr atradās uzbrucēja lomā. Jūrasteterim bija savas ļoti noteiktas domas par virzienu, kādā jāiet latviskās mākslas attīstībai, ko iezīmējusi Ādama Alkšņa, Ūdera un Matveja glezniecība, un ko mūsu dienās viņš saskatīja Zaļkalna un Tones mākslā. Savos spriedumos viņš bija nesaudzīgs, reizēm pat neiecietīgs, bet vienmēr ne savtīgs. Ne mirkli viņš nevarēja norimties; vienmēr viņš ko rīkoja, pulcēja, organizēja. Akadēmijā viņš vadīja audzēkņu padomi, pēc tam noorganizēja darbnīcu — mākslinieku koloniju, vēlāk, nodibinoties Mūksalas mākslinieku biedrībai, vairākus gadus sabija par tās priekšnieku. Viņš noturējis daudzus priekšlasījumus par mākslu, lasījis lekcijas Tautas augstskolā par latvju glezniecību, pie kam bija sīki izpētījis tās sākuma posmu. Tik pat strauja un temperamentīga kā pats mākslinieks bija arī viņa glezniecība. Jūrasteteris nebija lēns, sistemātisks strādātājs. Viņš ķērās pie darba pēkšņi, ar milzīgu sajūsmu, viņa seansi bija diezgan īsi, bet ārkārtīgi intensīvi un tāpēc viņa gleznām piemīt skices svaigums un viengabalainība. Sparīgi otas iecirtieni, nervozi krāsu gubojumi, paletes naža asie vilcieni steidzīgi tver vienreizējo, spilgto iespaidu, ko radījusi kāda pēkšņi neparastā aspektā saskatīta ainava vai seja. Jūrasteteris piedalījies daudzās izstādēs un latvju mākslas kopējās reprezentācijās. Viņa darbi glabājas Rīgas Valsts mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Čurļoņa galerijā Kauņā. (Tēvija, 15.06.1942)

1941. gadā krieviem izvācoties no Rīgas, uzaicināja uz miliciju, kur tas pazuda bez vēsts.