Tautsaimnieks, valsts un sabiedriskais darbinieks Arnolds Zaļais dzimis pašā 20. gadsimta sākumā Vidzemē, Grašu muižā, kur viņa tēvs Jēkabs Zaļais bijis barona Kālena dārznieks. Trīs sējumos „Mana mūža atmiņas” (autora izdevums 1995.- 1997.g.) A.Zaļais uzrakstījis ne tikai autobiogrāfiju, bet arī literāri un kultūrvēsturiski nozīmīgu darbu, kas attēlo vai visa 20. gadsimta garumā latviešu censoņa un latviešu tautas likteņgaitas. Mazais Arnolds bērnību pavadījis Pastendē pie Talsiem. Tēvs kalpojis pie barona Hāna par dārznieku viņam piederošajā Pastendes muižā. Zēna pirmās spilgtākās atmiņas saistās ar astoņiem bezrūpīgajiem gadiem, kas pavadīti Pastendē un Talsos. Ar bērna jūsmas pilnajām acīm mazais Arnolds skata skaisto muižas apkārtni, parku, dīķus, norises dabā, ģimeni, bērnības draugus. Uz mūžu viņš patur atmiņā šeit sastaptos cilvēkus. Dažus no tiem viņam laimējas sastapt arī mūža otrajā pusē, dzīvojot emigrācijā. Pirmās skolas gaitas Arnolds uzsāk Talsos, Cirķeļa tirdzniecības skolā (1912.- 1915.g.). Skola ir dārga, par mācībām jāmaksā 75 zelta rubļi gadā, toties tur māca vairākas svešvalodas.

Šajā skolā valdīja stingra disciplīna un krievu gars. Skolēni uz ielas drīkstēja uzturēties tikai līdz pulksten 20.00. Visas mācības, izņemot latviešu valodu un ticības mācību, bija krievu valodā. Grāmatā daudz lappušu veltītas skolotāju un klasesbiedru raksturojumiem. Ziemassvētku eglīti skolā katru gadu dedzināja jau 2. decembrī, jo šajā dienā skolas direktoram Cirķeļa kungam bija dzimšanas diena. Grāmatā iepazīstam Talsus 20. gadsimta sākumā. Tajā laikā Talsos ir 4000 iedzīvotāju. A.Zaļais ir liecinieks daudziem to gadu notikumiem – bankas nama celtniecībai 1912. gadā, triku rādīšanai Māras tirgū, Borodinas kaujas 100. gadadienas svinībām Talsos. 1915. gada pavasarī, kad vācu armija iebruka Kurzemē, Zaļo ģimene devās bēgļu gaitās uz Ukrainu, kur uzturējās līdz 1921. gadam. Šie seši gadi bija vissmagākie līdzšinējā Arnolda dzīvē. Badu, mēnešiem ilgo dzīvi bez īstas mājvietas un guļvietas, atsvēra skaistā Krimas pussalas daba, viņa jaunā aizraušanās ar glezniecību, mācības prestižā kungu bērnu skolā, kurā jāiztur liela konkurence un katru dienu sevi jāapliecina. Kaut pašiem reizēm jāiztiek tikai ar maizi un tēju, tēvs dēla izglītību stāda augstāk par visu. Labās atsauksmes no vācu baroniem Arnolda tēvam palīdz sameklēt labi apmaksātas dārznieku vietas.

Liela neatlaidība un censoņa gars A.Zaļo pavadījuši visu mūžu. Laika posms no 1921. līdz 1940. gadam viņam noritēja Latvijas elites aprindās. 1922. gadā Zaļais beidza Rīgas 2. vidusskolu. Pašmācības ceļā viņš apguva stenogrāfiju. Šī māka viņam daudzus gadus palīdzēja sagādāt līdzekļus dzīvošanai un studijām. Vēl būdams ģimnāzists, viņš sāka stenografēt Satversmes sapulcē un bijis debašu stenogrāfs visās četrās Saeimās. Līdztekus darbam Saeimā, viņš studēja arī tautsaimniecību Latvijas universitātē, nodibināja ģimeni un bijis arī angļu korespondents un materiālu kontrolieris A.Kalniņa rēderejā.

Studiju gados Zaļais aktīvi darbojās studentu biedrībā „Austrums” un kopā ar vēl 46 studentiem nodibināja studentu korporāciju Fraternitas Livonica. Visu mūžu viņš uzticīgi kalpojis paša dibinātajai organizācijai, pildījis dažādus filistra biedrības amatus, pat pensijas gados nežēlodams līdzekļus korporācijas izaugsmei un stiprināšanai Latvijā. Arī savu plašo bibliotēku viņš novēlējis šai biedrībai.

1930. gadā viņš beidza augstskolu, iegūstot ekonomisko zinātņu kandidāta grādu, A.Zaļo atstāj katedrā Okupācijas gados viņš bijis pārtikas rūpniecības plānotājs. Ģimene no Latvijas emigrējusi 1944. gada 12. oktobrī. Kara beigas sagaidījis Saksijā. Pēckara gados ģimene nokļuvusi Vācijā, pārvietoto personu nometnē, no kurienes 1949. gadā ieceļojusi Amerikā un apmetusies uz dzīvi Talsā, Oklahomā.

Kā visa latviešu inteliģence, sākumā strādājis vienkāršus darbus, vēlāk strādājis Oklahomas valsts nodokļu departamentā kā nodokļu inspektors, no kurienes arī aizgājis pensijā. Trimdas gados, atrazdamies vietējā amerikāņu sabiedrībā, katrā iespējamā gadījumā atgādinājis Latvijas vārdu, stāstījis par latviešu tautas traģisko likteni. Miris 2000. gada 12. janvārī Atlantā, Džordžijas pavalstī.