Dzimis 1927. gada 22. aprīlī Daugavpilī Arnolda un Almas Grāvīšu ģimenē. Mūžībā aizsaukts 2025. gada 18. oktobrī Valmierā.

Imanta tēvs Arnolds bijis 1905. gada revolūcijas dalībnieks, ieguvis izglītību Pēterburgā, ieņēmis atbildīgus amatus uz dzelzceļa Krievijā, bet atgriežoties Latvijā, strādāja dzelzceļā par ekspluatācijas revidentu un bija Gulbenes dzelzceļa aizsargu pulka priekšnieks, bijis sabiedrisks darbinieks, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.

Imanta māte Alma, atgriežoties Latvijā no bēgļu gaitām Krievijā, strādāja valsts pārvaldē un bija Latvijas Aizsargu organizācijas Aizsardžu pulka priekšniece.

Arnolda darba pienākumu dēļ ģimene pārcēlās uz Gulbeni, kur pagāja Imanta agrie bērnības gadi, vēlāk - uz Rēzekni.

Imanta tēvu apcietināja 1940. gada augustā Rēzeknē.

Viņš mira 1942. gada sākumā Kotlasas soda nometnē.
Spilgts Imanta atmiņu stāsts, kas liecina par tobrīd, kā viņš pats teica, naivo un bērnišķīgo pretestību jebkādai okupācijai, ir nonākšana Gestapo par “drukas mašīnas” izgatavošanu un skrejlapu drukāšanu, aicinot pretoties. Imanta māte Alma puikas neticamā veidā esot izglābusi, pierunājot un arī piekukuļojot vāciešus. 

1944. gada vasarā, kad Latvijā mobilizēja 1927. un 1928. gadā dzimušos,  I. Grāvītis 17 gadu vecumā, nepabeidzot mācības Pļaviņu vidusskolā, brīvprātīgi pieteicās Gaisa spēku izpalīgu dienestā, viņu iekļāva zenītartilērijas vienībā. Rudenī Vācijas armijai atkāpjoties, I. Grāvītis saņēma ziņu, ka Latvija jāpamet un jādodas uz Vāciju. Viņš atsaucās Latvijas Centrālās padomes aicinājumam dezertēt un pievienoties Kureļa grupai. Jau esot ceļā uz Vāciju, netālu no Liepājas trīs puikas naktī izlēca no ejoša vilciena, un pāris nedēļas blandījušies pa Kurzemes mežiem, dažādu pārpratumu rezultātā Kurzemes mežos nonāca “Jagdverband Ost” starp latviešiem, kuru uzdevums bija neitralizēt padomju diversantu un izlūku grupas. Uzsākot dienestu diversantu vienībā (tā sauktie Mežakaķi kapt. B. Jankava vienība), Imants izgāja apmācības šaušanā, tuvcīņā, maskēšanās veidos un spridzināšanā. 

1945. gada maijā pēc kapitulācijas I. Grāvītim izdevās nekrist gūstā, taču vēlāk viņš pieteicās padomju varas iestādēm un tika nosūtīts uz filtrācijas nometni Ņevskaja Dubrovka pie Lādogas ezera. 

Pēc atgriešanās Latvijā 1946. gada pavasarī, Imants turpināja mācības Pļaviņu vidusskolā, bet

1947. gada 27. augustā Grāvīšu ģimenes lauku mājās netālu no Pļaviņām Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas sevišķā daļa viņu apcietināja.

1947. gada 1. decembrī Baltijas kara apgabala kara tribunāls Imantam Grāvītim piesprieda augstāko soda mēru nošaujot, vēlāk to nomainot pret 25 gadiem ieslodzījumā, pieciem gadiem izsūtījumā un uz pieciem gadiem atņemot visas pilsoņa tiesības. 

1948. gada jūlijā jau no Centrālcietuma Imants tika nosūtīts uz soda nometni Noriļskā.

Kad 1953. gada maijā sākās politieslodzīto sacelšanās, I. Grāvītis bija viens no šo nemieru organizatoriem. Lai apslāpētu nemierus, organizatorus, arī Imantu pārsūtīja uz soda nometnēm Kolimā. 

Viens no  katorgas laika bezgalīgas mīlestības stāstiem ir Imanta mātes Almas apciemojums. Viņam vienam no tūkstošiem politieslodzīto! Alma bija ceļā vairākas diennaktis, uzpirka cietumsargus, tomēr savu vienīgo dēlu, protams, nesatika, taču ziņa par mātes braucienu sasniedza un deva milzīgu spēku. 

Latvijā Imants atgriezās 1957. gadā. 

Atgriežoties Latvijā, Imants strādāja par elektriķi Rīgā, vēlāk 33 gadus nostrādāja Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā par augstsprieguma elektriķi. Elektriķa darbu Imantam ierādīja viņa dārgs katorgas draugs Leons, tā paglābjot no drošas nāves zelta raktuvēs. 
Imants dzīvoja kristīgu dzīvi uzticībā un paļāvībā Dievam. 

Imantam bija sieva Aija Rūta. Imants un Aija iepazinās 1961. gadā Matīšu baznīcā, kur kalpoja tuvs katorgas biedrs un draugs mācītājs Eduards Grāvītis. Čekisti bija ielenkuši baznīcu un katordznieku uzdevums bija nosargāt un ļaut notikt laulībām. Aija bija līgavas draudzene.

1963. gada 26. janvārī Rīgā mācītājs Grāvītis salaulāja Aiju un Imantu. Imants teica: “...tā bija grandioza balle, neiedomājamā pieticībā”.

Padomju okupācijas gados Imants bija nesamierināms režīma pretinieks, viņu un ģimeni vajāja VDK, spieda sadarboties ar okupācijas valsts drošības iestādēm. 
Imantam ir 4 bērni – Ieva, Dace, Gundega un Jurģis. Mazbērni- Reinis, Ance, Alma, Rūdolfs, Arnolds, Dārta, Ernests un Gustavs un 8 mazmazbērni.

Atdzimstot Latvijas Republikai, Imants bija uz barikādēm, kļuva par aktīvu sabiedrisku darbinieku un darbojās gan Latvijas Nacionālo Karavīru biedrībā, gan Latvijas Politiski represēto apvienībā, gan Latvijas Nacionālo partizānu apvienībā. 

Imants bijis iniciators vairāku karavīru un padomju represijās cietušo piemiņas vietu izveidei un atjaunošanai - piemiņas plāksnes uzstādīšanai Vīlandes skolnieku rotas karavīram Viktoram Andersonam pie Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas, Brīvības cīņās kritušo Latvijas armijas 4. Valmieras kājinieku pulka karavīru pieminekļa atjaunošanai Krustpilī, kā arī PSRS represiju upuriem veltītas piemiņas plāksnes atklāšanai Rīgā, Amatu ielā 4. 

Imants ir bijis stāstnieks vairākos Dzintras Gekas videostāstos, arī dokumentālajā filmā “Tēvi tur”. Viņš ir notikumu liecinieks arī vairākos Latvijas un ārvalstu žurnālistu dokumentālajos stāstos par Latvijas neatkarības cīņu 2. pasaules kara laikā un padomju okupācijas apstākļos. 

Imants aizvien iestājās un darbojās vēsturiskā taisnīguma nodrošināšanā, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku un savu biedru piemiņas saglabāšanā. 

2022. gada 4. maijā Imants saņēma Viestura ordeni un tika iecelts par Viestura ordeņa virsnieku.
 

Avots: https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/in-memoriam-Imants-Gravitis