Juris Vulfsons (vācu: Georg Wulfsohn) dzimis 23.10.1886 (pēc v. s.) plkst. ½ 3 pēcpusdienā kurpnieka Kārļa Teodora Vulfsona un viņa sievas Marijas (dzim. Medne) ģimenē kā sestais no deviņiem bērniem. Dzimšanas vieta – Rīga. 

Kristīts 26.10.1886 (pēc v. s.) Katlakalna ev. lut. baznīcā. Kūmas: Juris Dombrovskis, atslēdznieks, Teodors Pratkovskis, kurpnieks, Anna Straupe, sieva. [1]

Brāļi – Jānis Kārlis Augusts, Aleksandrs Vilis Eižens, Kārlis Nikolajs, Augusts Ansis, Eduards Indriķis Ansis un Pēteris Paulis Voldemārs; māsas – Katrīne Marija Elizabete un Elizabete Elfrīda Vilhelmīne.

Iesvētīts 20.06.1904 (pēc v. s.) Katlakalna ev. lut. baznīcā. [34]

Ticība: luterticīgs. [2, 3, 9, 15]

Tautība: latvietis. [3, 9, 15, 16]

Pilsonība – Latvijas. [3, 15, 16] Pilsoņa iekšzemes pase izdota 15. [15]/19.12.1921 [9] un 01.12.1927. [14]

Piederības vieta: Rīga. [15]

Valodu prasmes: latviski – runājis, lasījis un rakstījis; krieviski un vāciski – runājis. [3]

Partejiskā piederība: bezpartejisks. [16]

Pakļauts karaklausībai – karadienests Padomju Krievijas armijā: iesaukts 1919. g. Maskavā. Dienējis 2. latviešu strēlnieku padomju brigādē. [16] Vēlāk atvaļināts līdz turpmākam rīkojumam. Atvaļināšanas apliecību Nr. 51968 izdevis Rīgas apriņķa apsardzības priekšnieks. [9, 15]

Pēc Krievijas impērijā pieņemtā iedzīvotāju šķiriskā sadalījuma piederējis Rīgas pilsētas cunfšu amatniekiem nodokļu maksātājiem. [2]  

Nodarbošanās: strādnieks [2] – atslēdznieks. [3, 5-8, 9, 11, 14-16, 23, 24] Darba gaitas uzsācis 15 gadu vecumā, 1901. g. [11] sākot strādāt firmā "T.J. Bergmann”; tajā nodarbināts četrus gadus. Strādājis metāla preču fabrikā „Gebrüder Busch” un krievu akciju sabiedrībā „Всеобщая Компанiя Электричества”. [11, A]

15.01.1914 (pēc v. s.), [27] strādājot lampu fabrikā „Lukss”, cietis negadījumā: uzkritušais dzelzs gabals sadragājis kreiso roku [25, 27] zem elkoņa. [27] Domājams, šī negadījuma dēļ zaudējis kreisās rokas rādītājpirksta galu. Par nelaimes gadījumu ziņojusi tā laika prese. [25, 27] Darba gaitas turpinājis a/s „Feniks”. [11]

Pirmā pasaules kara laikā kopā ar māti devies bēgļu gaitās uz Iekškrieviju. [15] Uz Maskavu devušies 1915. g., [16] domājams, mājasgrāmatā [2] norādītais datums – 01.09.1915 (pēc v. s.) – fiksējis dienu, kad uzsāktas bēgļu gaitas. 1919. g. iesaukts Padomju Krievijas armijā. Dienestā 2. latviešu strēlnieku padomju brigādē atradies tikai 10 dienas, jo saslimis. Pārvests uz Maskavu. Uz militārās vienības komandiera izsniegtās apliecības pamata 30.05.1919 Latviešu nacionālo lietu komisariāts pie Tautību komisāra izdevis apliecību, kas apliecinājusi, ka tās uzrādītājs tiešām ir Georgijs Vulfsons. Maskavā uzturējies līdz pat atgriešanās brīdim: dzīvojis Lielajā Čerkizova ielā 36-3; Zvereva (Sadovņiku) šķērsielā 12-3. Strādājis par atslēdznieku Maskavas apkures iestādē, kā arī rūpnīcā “Lukss”, uz kuras izdotās apliecības Nr. 1784 pamata 19.03.1921 Krievijas Centrālā iedzīvotāju evakuācijas pārvalde (Центроэвак) Georgijam Vulfsonam izdevusi bēgļa biļeti Nr. 284 repatriācijai uz Latviju. 01.11.1921 Centrālajai iedzīvotāju evakuācijas komitejai uzdots uzņemt bēgļu vilcienā braukšanai uz agrāko dzīves vietu vienu cilvēku. [16]     

Kā bēglis Latvijā atgriezies 1921. g. beigās no Maskavas. 26.11.1921 Kara gūstekņu un bēgļu atsvabināšanas komisija nometnē veikusi nopratināšanu. 02.12.1921 sēdē I Rīgas Atsvabināšanas komisija nolēmusi atbrīvot uz 14 dienām līdz personības noskaidrošanai. [16] Tajā pašā dienā Kara gūstekņu un bēgļu atsvabināšanas komisija izdevusi  apliecību Nr. 112057. [15] Tā kā varējis uzrādīt izrakstu no mājasgrāmatas Pupu ielas 2, Rīgā, apliecinot dzīvesvietu Latvijas teritorijā pirms Pirmā pasaules kara, atzīts par Latvijas pilsoni. [B] 02.12.1921 Valsts galvenā etapa punkta patversmē jeb Rīgas karantīnā atrodošais bēglis Juris Vulfsons lūdzis Bēgļu un karagūstekņu atsvabināšanas komisiju pie Iekšlietu ministrijas atbrīvot viņu, pamatojoties uz pilsoņu Indriķa Vasīša un Marijas Biedriņas galvojumu. Lūdzējs norādījis, ka komunistu partijai nekad nav piederējis, un apsolījies arī turpmāk Latvijas brīvvalstij naidīgās organizācijās nepiedalīties. Galvotāji ar parakstiem apliecinājuši, ka lūdzējs viņiem bijis personīgi labi pazīstams kā godīgs un politiskā ziņā pilnīgi uzticams cilvēks, par kuru viņi ar visu savu mantību galvojuši, ka viņš komunistu partijai nav piederējis un arī turpmāk Latvijas brīvvalstij naidīgās organizācijās nepiedalīsies. Rīgas X policijas iecirknis apliecinājis, ka galvotāji galvojumu parakstījuši personīgi minētā iecirkņa telpās un politiskā ziņā uzskatāmi par uzticamām personām. [16]

Strādājis par dienas strādnieku uz dzelzceļa, [4] tad par atslēdznieku koku zāģētavā [7] „A. Breitman” Bišumuižā, [8, 11] Bauskas ceļā 31, [8] bet vēlāk bijis atslēdznieks/centrālo mašīnu vadītājs [3] Hiršam Veinbergam piederējušā smalkādas izstrādājumu fabrikā „Tornāda”. 1935. g. fabrika atradusies Rīgā, Jelgavas šosejā 9A [3, 31] (Vienības gatvē 9A), [11] bet 1940. g. telefonu grāmatā tās adrese – Rīga, Vienības gatve 25. [21]    

Ļoti labs sava amata meistars, teicami pratis sagatavot smalkādu tā, lai tā būtu elastīga un nezaudētu kvalitāti. Augsto profesionalitāti novērtējusi arī fabrikas vadība – tā kā vērtīgajam darbiniekam ļoti patikusi pūtēju orķestra uzstāšanās, darba devējs viņam par godu katru gadu pirms Jura dienas ģimenes īpašumā noorganizējis pūtēju orķestra priekšnesumu. Par šo pasākumu zinājuši visi, un tam gatavojušies – tikuši cepti pīrāgi. Orķestris pulcējies sētā ap ievu un spēlējis tā, ka skanējusi visa apkārtne.

26.07.1936 sakarā ar strādnieku Darba svētkiem saņēmis Latvijas Darba kameras diplomu Nr. 736 par ilggadīgu un saticīgu darbu. [17] Ilggadējos sava aroda strādniekus, ādu rūpniecības strādnieku arodbiedrības biedrus apbalvošanai izvirzījusi [11] 02.04.1935 reģistrētā [12] ādu rūpniecības strādnieku arodbiedrība, [11] tāpēc laikrakstā „Jaunākās Ziņas” publicētajā sarakstā [17] atslēdznieka [11] Jura Vulfsona vārds minēts pie ādrūpniecībā 30-40 gadus (faktiski – 35 gadus) nostrādājušiem. [17] Kopā ar diplomu pasniegta vērtīga balva – zelta rokas pulkstenis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. g. turpinājis strādāt ādu fabrikā „Tornāda”. [20, 29, 33] Strādādams par galveno mehāniķi [20]/mehāniķi [29, 33] atradis paņēmienu, kā no valcēšanas mašīnas nažu ruļļa vieglāk un vienkāršāk izņemt nostrādātos nažus, nebojājot valča iedobumus, [20, 29, 33] kā agrāk nereti noticis. Iepriekš šo darbu varējuši paveikt četrās stundās, bet pēc uzlabojuma ar jauno kaltu – stundā. Darba ražība cēlusies par 300%. [20, 33] Darba racionalizācijas paņēmiena izstrādāšanas dēļ ticis atzīts par stahanovieti. [20, 29] Pēc Otrā pasaules kara līdz aiziešanai pensijā strādājis Latvijas PSR Republikāniskās mednieku biedrības stenda šautuvē par māla baložu (šķīvīšu) lējēju un līdz mūža beigām sporta biedrības „Dinamo” ložu šautuvē par vecāko sargu. [35]

Sabiedriskā darbība: Ādu rūpniecības strādnieku arodbiedrības biedrs. [11, 22]

Laulājies ar Alvīni Priedīti 23.06.1928. [34, 35] Laulāto dzīvesvietā [34] Rīgā, Pupu ielā 2, [35] salaulājis Katlakalna-Olaines ev. lut. draudzes mācītājs. [34, 35] Laulība Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēta 20.07.1928. [35]

Bērni: meitas Ārija Austra un Irēne. Tēvs gan vienmēr gaidījis dēlu…

Ģimenē un draugu starpā pēc franču modes saukts par Žoržiku, taču perfekti pratis vācu valodu, jo vecāku ģimenē tā bijusi sarunvaloda. Arī vēlāk ar māsu Elizabeti un brāļa sievu Mariju Alīdi Elzu sarunājies vāciski, jo abas sievietes tā vēlējušās. Otrā pasaules kara laikā vācu valodas zināšanas noderējušas vairākkārt. Reiz kāds vācu virsnieks gājis raudzīt, kur palikuši viņa kareivji. Izrādījies, ka viņi netālās mājas pagalmā pārmaiņus vai visu dienu mazgājas pie ūdens pumpja. Kārtības labad virsnieks vēlējies mājas saimniekam ierādīt viņa vietu, bet ģimenes galva droši un bez akcenta atbildējis vācu valodā, tādējādi mazinādams oficiera uzpūtību. Lieliskās vācu valodas zināšanas glābušas arī, kad ceļā no darba uz mājām uz ielas apturējusi patruļa.  Paskaidrojis, ka steidzas mājup pie vienas atstātās meitas. Lai izvairītos no iespējamās nosūtīšanas uz Vāciju, šoreiz gan nācies ne tikai izskaidroties  vācu valodā, bet arī atdot savu vērtīgo mantu – par darba mūžu balvā saņemto zelta pulksteni. [C]

Dzīvojis Rīgā, Pupu (Zāļu) ielā 2; [2, 16, 25, 27] Pupu (Zāļu) ielā 2-1; [3-9, 15, 23, 24] Pupu (Zāļu) ielā 2-2; [15] Mežaparkā, Visbijas prospektā 9-3; [14, 15] Zāļu ielā 2; [13, 35] Zāļu iela 2-1. [11, 14, 35]

Ar ģimeni dzīvojis tēva mājās Rīgā, Zāļu ielā 2. Pirms Otrā pasaules kara te uz ģimenes godiem sanākusi Vulfsonu dzimta ar draugiem. Parasti lielākā pulcēšanās bijusi Vecgada vakarā, bet Jaunā gada pirmajā dienā tā pāraugusi vecākās meitas Ārijas dzimšanas dienas svinībās. Ēka izmantota arī blakus ienākumu gūšanai kā īres nams. [3] Vācu okupācijas laikā ģimenes ebrejiskā uzvārda dēļ ticis uzdots māju atsavināt. Rīkojuma izpildītāji ieradās, kamēr saimnieks bijis darbā, taču, parunājuši ar latvisko mājas saimnieci, atzinuši, ka noticis pārpratums. Tomēr kara laikā ģimene no mājas uz laiku izlikta, jo tajā iemitināti prettanku tranšeju racēji. Turpmākajos kara gados drošības apsvērumu dēļ ģimenes galva ar vecāko meitu dzīvojis pie māsas Elizabetes Rīgā, Visbijas prospektā 9, bet mājas saimniece ar jaunāko meitu – Rozulā, Cēsu apriņķī.

Ap dzimtas māju bijis plašs augļu koku dārzs, kurā augušas ābeles, ķirši un bumbieres, kuras devušas ļoti gardus augļus. Pašam dārza saimniekam vislabāk garšojuši mālāboli (serinkas). 1940-1941 bargajā ziemā augļu koki izsaluši.  1961. g. dārzu atjaunojis meitas Ārijas vīrs Alfons. Daļu kociņu gan nācies pārstādīt, jo dārza teritorija pārsniegusi noteiktos 600 m2, kas pēc jaunajiem noteikumiem varējuši būt ap privātmāju. Gods kam gods, šo darbu paveikuši teritorijas uzmērītāji, kuriem sirdsapziņa neļāvusi aizlaist postā daļu dārza.

Savulaik brāļi no mājīpašuma Zāļu ielā 2 bija atteikušies. Faktiski pēc tēva nāves bijis nama pārvaldnieks, [35] taču vēl 1939. g. 4634 m2 lielais nekustamais īpašums [26] skaitījies uz Kārļa Vulfsona vārda, kad Rīgas pilsētas Nekustamu īpašumu valde par virsīpašuma tiesībām, kas galvaspilsētai piederējušas uz gruntsgabalu IV hipotēku iecirknī zemesgrāmatu 475. nodaļā, gruntsgabala 73. grupas Nr. 86 (Zāļu ielā 2), noteikusi Ls 111.22 lielu izpirkuma maksu. [10, 26] Noslēgt līgumu ar Rīgas pilsētu par virsīpašuma tiesību izpirkšanu galvas pilsētas Rīgas Bāriņtiesa saskaņā ar savu 29.08.1939 lēmumu atļāvusi mirušā Kārļa-Teodora Vulfsona mantojuma masas aizgādnim Augustam Vulfsonam. Iesniedzot 05.09.1939 mājas kārtībā noslēgto līgumu par gruntsgabala virsīpašuma tiesību izpirkuma maksu, Nekustamu īpašumu valde lūgusi Rīgas zemesgrāmatu nodaļai to pievienot attiecīgai zemesgrāmatu lietai. Gan līgums, gan ar pilnvarotu personu starpniecību lūgumraksts zemesgrāmatai iesniegts 13.02.1939. [10]

25.02.1943 lūdzis Rīgas pilsētas būvuzraudzības daļai piešķirt mājas Zāļu ielā 2 jumta remontam 10 ruļļus  jumta papi, 5 kg papes naglu un 60 kg darvu. Remonts bijis nepieciešams, jo jumta sega 160 m2 platībā bija nolietojusies un pēdējās vētrās tikusi sapostīta: jumts laidis cauri ūdeni, padarot ēku apdzīvošanai nederīgu. 05.03.1943, pārbaudot apstākļus uz vietas, P. Marauskis konstatējis, ka vienstāva koka dzīvojamai ēkai stipri nolietojusies jumta sega un vietām norauta pape. Pret papes jumta segas atjaunošanu būvtehniskā ziņā iebildumu nav bijis. 09.03.1943 Rīgas pilsētas Būvju uzraudzības valde lūdzējam paziņojusi konstatēto un norādījusi, ka papes jumtu nepieciešams salabot un pa daļai atjaunot: paredzētajiem remonta darbiem atbilstot 10 ruļļi jumta papes un 60 kg jumta darvas. Valde lūgusi arī namīpašniekam J. Vulfsonam pret samaksu izsniegt 4 kg papes nagliņu ēkas uzturēšanai kārtībā. [13]

Ārstējies 1. Rīgas pilsētas slimnīcā: 05.08.1926-?. [15]

Miris Paula Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā, Rīgā, 72 gadu vecumā. Nāves cēlonis: vispārēja ateroskleroze. [35] Gangrēnas dēļ amputēta kāja, taču tas viņa dzīvību nav glābis.

Apbedīts Rīgā, Ziepniekkalna kapsētā.

Tas, ka tiesības uz mājīpašumu Zāļu ielā 2 skaitījušās uz Kārļa Teodora Vulfsona vārda, radīja problēmas sievai un meitām, piesakoties uz mantojumu, – viņas kā mantinieces nevarēja apstiprināties. Lai gan Juris Vulfsons faktiski pārvaldīja mājīpašumu un tur ar ģimeni dzīvoja līdz pat savai nāvei, par mantinieku viņš netika apstiprinājies. Mantošanas tiesību noformēšanai bijis arī otrs sarežģījums: personu apliecinošos dokumentos personvārda atšķirīgais – vāciskā (Georgs) un latviskā (Juris) – lietojums. 21.12.1959 notikusi Rīgas pilsētas Ļeņina rajona Tautas tiesas sēde, kas izskatīja Vulfsons Alvīnes Pētera m., Vulfsons Ārijas Jura m. un Radzevičs Irēnas Georga m. iesniegumu par juridiskā fakta konstatēšanu. Tā kā ar dokumentiem pierādīt visus faktus nebija iespējams, pieteicējas iesniedza pieteikumu, lūdzot juridiskos faktus atzīt ar tiesas lēmumu. Tiesā pārliecinoši liecināja liecinieces Saulīte un mirušā J. Vulfsona māsa Dombrovska. Tautas tiesa nolēmusi atzīt faktu, ka:

• Kārlis Teodors Vulfsons ir miris un pēc viņa nāves namīpašumu Zāļu ielā 2 pārvaldījis Juris Vulfsons līdz savai nāvei;
• laulības apliecība par laulības fakta reģistrēšanu attiecas uz Juri Vulfsonu; ka mirušais J. Vulfsons ir I. Radzevičas Georga m. tēvs un dzimšanas apliecība attiecas uz Ā. Vulfsoni Jura m. [35]

_______________________________

[A] “Vispārējā elektrības kompānija” – bijušās Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas „Unions” oficiālais nosaukums no 1905. g. [32]

[B] Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju iekļāva punktu, ka par Latvijas pilsoņiem atzīstami visi bēgļi, kuri līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija pierakstīti kādā no Latvijas teritorijā esošajām apdzīvotajām vietām. Visām pārējām ārpus Latvijas dzīvojošajām personām, kuras sasniegušas 18 gadu vecumu, tika piedāvāta iespēja optēt jeb izvēlēties pilsonību. [30]

[C] Domājams, ka runa ir par trīs dienu akciju – 03.10.1944-05.10.1944, – kad uz ielām notika cilvēku tvarstīšana sūtīšanai uz Vāciju. [19]

Avoti:

1. https://raduraksti.arhivi.lv: Baznīcu grāmatas; Ev. lut.; Draudzes; Katlakalna (Katlakaln); 1877-1891 Dzimušie (latviešu, vācu) Katlakalns; 139. kadrs, 97. ieraksts.
2. https://raduraksti.arhivi.lv: Mājas grāmatas; Rīgas pilsētas; Pupu 02; 9. kadrs.
3. LVVA, 1308. f., 12. apr., 11054. l., 164. lp.
4. LVVA, 1325. f., 1. apr., 235. l., 4.lp.
5. LVVA, 1325. f., 1. apr., 549. l., 2. lp.
6. LVVA, 1325. f., 1. apr., 735. l., 2. lp.
7. LVVA, 1325. f., 1. apr., 930. l., 2. lp.
8. LVVA, 1325. f., 1. apr., 1099. l., 3. lp.
9. LVVA, 1376. f., 2. apr., 12347. l., 21. o.p.-22. lp.
10. LVVA, 1615. f., 4. apr., 5880. l.
11. LVVA, 1692. f., 1. apr., 41. l., 68. o.p.-69. lp.
12. LVVA, 1692. f., 1. apr., 63. l.
13. LVVA, 2761. f., 3. apr., 10022. l.
14. LVVA, 2942. f., 1. apr., 15636. l.
15. LVVA, 2996. f., 20. apr., 28938. l.
16. LVVA, 3234. f., 1.a apr., 1228. l., 175.-179. lp. o.p.
17. Atzinība strādnieku darbam. Jaunākās Ziņas, Nr. 165 (1936, 25. jūl.), 7., 11.-12. lpp.
18. Bāliņa, Velga. Vectēvs. No: Rīgas Centrālās bibliotēkas gadagrāmata 2013. Rīga : Rīgas Centrālā bibliotēka, [2014]. 119.-123. lpp. : ģīm. ISBN 978-9934-8218-5-1. ISSN 1691-1377.
19. Bolšaitis, Pēteris. Latvijas klusie varoņi / Pēteris Bolšaitis, Agnese Lūse, Anna Žīgure. Rīga : VESTA-LK, 2017. 52. lpp. ISBN 978-9934-511-37-0.
20. K., V. Biedra Zapoļska metode. Atpūta, Nr. 12 (1941, 14. marts), 14.-15. lpp. : fotogr.
21. Latvijas 1940. g. telefona abonentu saraksts. Rīga : Pasta un telegrafa departaments, 1940. 537. sl.
22. Paziņojums. Pazaudētas ādu rūpniecības… Darbs, Nr. 132 (1940, 20. dec.), 8. lpp.
23. Rīgas Adresu Grāmata 1925. 1. gada gāj. Rīga : “Saturns” apgādībā, 1925. 60. [882.] lpp.
24. Rigas adresu-izziņas grāmata : 1928. gadam ar Latvijas tirdzniecības-rūpniecības uzņēmumu sarakstu = Das Adress-Informationsbuch der Stadt Riga : mit einem Verzeichnis der Handels- u. Industrieunternehmungen Lettlands für das Jahr 1928 = Адресно-справочная книга г. Риги : на 1928 г. с указателем торгово-промышленных предприятий Латвии. Rīga : LETA, 1928. 550. [812.] lpp.
25. Rigas kronika. Nelaimes gadijumi. Dsihwes Balss, Nr. 9 (1914, 21. janw.), [3.] lpp.
26. Rīgas pilsētas nekustamu īpašumu valde… Valdības Vēstnesis, Nr. 123 (1939, 5. jun.), 6.-8. lpp.
27. Rigas siņas. Nelaimes gadijumi. Jaunais Zeļsch, Nr. 14 (1914, 18. janw.), 3. lpp.
28. Russische Gesellschaft Allgemeine Elektrizitäts-Gesellschaft [Attēls]. No: Rigasches Adreßbuch 1905. Riga: Im Selbstverlage des Herausgebers, [1905]. S. [94.]
29. Stachanoviešu izgudrojumi par godu partijas XVIII konferencei. Cīņa, Nr. 47 (1941, 22. febr.), 6. lpp.
30. Strods, Kaspars. Latvijas bēgļi Pirmajā pasaules karā. Kā notika repatriācija uz dzimteni? [tiešsaiste]. [B. v.] : lsm.lv, 2022 [skatīts 2024-05-17]. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/latvijas-begli-pirmaja-pasaules-kara-ka-notika-repatriacija-uz-dzimteni.a447112/.
31. Tiesu sludinājumi. Rīgas apgabaltiesas tirdzniecības reģistra nodaļa… Valdības Vēstnesis, Nr. 16 (1935, 19. janv.), 5. lpp.
32. Unions [tiešsaiste]. [B. v.] : Vikipēdija: brīvā enciklopēdija, 2023 [skatīts 2024-05-08]. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Unions.
33. Vērtīgi darba uzlabojumi ādu rūpniecībā. Padomju Latvija, Nr. 47 (1941, 22. febr.), 6. lpp.
34. Katlakalna ev. lut. draudzes locekļu saraksts (izraksts no draudzes arhīva).
35. Foto un dokumenti no ģimenes arhīva.