Jēkabs Osvalds Dombrovskis (vācu: Jacob Oswald Dombrowsky) dzimis 11.08.1880 (pēc v. s.) plkst. 7 vakarā atslēdznieka Jura Dombrovska un viņa sievas Luīzes Amālijas (dzim. Vulfsone) ģimenē kā otrais no trim bērniem. Dzimšanas vieta – Rīga.

Kristīts 24.08.1880 (pēc v. s.) Rīgas Jēzus ev. lut. baznīcā, mācītājam pārstāvot Rīgas Mārtiņa ev. lut. baznīcas mācītāju. Kūmas: Jēkabs Straupe, lokomotīves vadītājs; Margrieta Kronberga, dzim. Šmita, sieva; Andr.[ejs] Ludvigs Vulfsons; Jānis Štrauss; Elizabete Kozakovska. [1, 2]

Brāļi – Juris Pēteris Voldemārs un Jānis.

Ticība: luterticīgs. [11]    

Tautība: latvietis.

Pilsonība – Latvijas. [5, 11] Pilsoņa iekšzemes pase izdota 08.09.1928. [10, 11]

04.06.1898 (pēc v. s.) beidzis Imperatora Pētera I sešklašu reālskolu Rīgā. [5, 11] Tāpat kā citās valsts uzturētās izglītības iestādēs, arī te mācības notikušas krievu valodā. [21] 1898. g. beidzis mērnieku kursus [28] Pleskavas mērnieku skolā, [47] iegūdams mērnieka izglītību. [5, 28, 68] Bijis labs matemātiķis. [47]

Svešvalodu prasmes:  krievu un vācu. [29]

Pēc Krievijas Impērijā pieņemtā iedzīvotāju šķiriskā sadalījuma piederējis Rīgas pilsētas cunfšu amatniekiem nodokļu maksātājiem.

Piederības vieta: Rīga. [11]

Nodarbošanās: ierēdnis [31] (militārpersona), [11] arī mērnieks, [5] darbvedis. [11]

13.08.1898 (pēc v. s.) kā pirmās šķiras savvaļnieks (brīvprātīgais) iestājies Krievijas Impērijas armijas dienestā. Dienesta gaitas uzsācis [11] Rīgā dislocētajā [43] 113. Starorusas kājnieku pulka 13. rotā. 03.05.1899 (pēc v. s.) beidzis pulka mācību komandu. 07.05.1899 (pēc v. s.) apstiprināts par jefreitoru, bet 05.06.1899 (pēc v. s.) – par jaunāko apakšvirsnieku.

Pēc iestājpārbaudījumu sekmīgas nokārtošanas 01.09.1899-05.08.1901 (pēc v. s.) mācījies Viļņas kājnieku junkurskolā, kuru pabeidzis ar 1. šķiras apliecību, iegūstot podpraporščika dienesta pakāpi.

No 08.08.1901 (pēc v. s.) dienējis 116. [11] Malojaroslavas kājnieku pulkā Rīgā. [27, 68] 05.01.1902 (pēc v. s.) ieguvis pirmo virsnieka dienesta pakāpi [75] – podporučiks – ar izdienu no 01.09.1901 (pēc v. s.). Kopš 02.04.1902 (pēc v. s.)  – 15. rotas komandieris, kurš 01.04.1903-01.05.1903 (pēc v. s.) komandēts uz Rīgas Kara hospitāli, lai vadītu nodarbības zemāko dienesta pakāpju karavīriem, kuri tobrīd ārstējušies. [11]

No Marijas Grīnvaldes atmiņām:

Pulkvedis Zemitāns bija mūsu ģimenes draugs. Pazīstu viņu no agras bērnības. Pirms Pirmā Pasaules kaŗa mēs dzīvojām Pārdaugavā, Kuldīgas ielā 20, kur viņš arī kādu laiku īrēja istabu pie nama īpašnieces .. Kuldīgas ielā 20 tanī laikā bija arī noīrējis dzīvokli mana tēva brālēns Jēkabs Osvalds Dombrovskis, vēlākais 3. Jelgavas pulka komandieris. Visi šie latviešu virsnieki skaitījās 116. Malojaroslavas pulkā. Šie virsnieki ciemojās mūsu ģimenē un mūs, mazās meitenes, manu māsu un mani, ļoti lutināja, gan nesot mums greznas saldumu kārbas, gan citas dāvanas, tā kā mana māte viņus lūdza ierobežot šo dāvanu došanu. [33]

21.10.1903 (pēc v. s.) pārcelts uz 213. Orovais rezerves bataljonu Penzā, kurā ieradies 26.01.1904 (pēc v. s.). [11] Ierašanās brīdī militārā vienība jau tikusi pārformēta par 213. Orovais pulku divu bataljonu sastāvā. [86] 01.05.1904-06.06.1904 (pēc v. s.) pildījis Penzas komandanta adjutanta pienākumus. [11] Mobilizācijas dēļ, kas tika izsludināta 01.06.1904 (pēc v. s.), pulks no 11.06.1904 (pēc v. s.) tika izvērsts divos kara laika sauszemes spēku pulkos: 213. un 281. kājnieku pulkā. [86] 01.06.1904 (pēc v. s.)  komandēts uz jaunformējamo 281. Drisas kājnieku pulku Penzā. 07.07.1904 (pēc v. s.) pulka sastāvā nosūtīts uz Mandžūrijas fronti, robežu šķērsojot 01.08.1904 (pēc v. s.). 27.11.1904 (pēc v. s.) pārcelts uz 281. pulku, bet 08.10.1904 (pēc v. s.) [A] komandēts uz 216. Insarskas kājnieku pulku, kurā 10.10.1904-18.10.1904 (pēc v. s.) bijis 5. rotas pagaidu komandieris.

Karojis Krievijas-Japānas karā Mandžūrijā. 216. pulka sastāvā piedalījies frontes pozīciju apšaudēs pret japāņiem Mukdenas rajonā: 10.12.1904-27.12.1904 (pēc v. s.) pie Vučžaļin ciema un 16.01.1905-20.01.1905 (pēc v. s.) – pie Holjantai ciema. 04.02.1905 (pēc v. s.) komandēts uz 1. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku. Piedalījies kaujā pie Mukdenas. 21.02.1905 (pēc v. s.) uzbrukuma laikā ciemiem Сgunvange un Ļudzjanui četrās vietās ticis ievainots ar šautenes lodēm:

• garenisks, caururbjošs rumpja priekšējās daļas ievainojums bez kaula sadragāšanas; ieejas vieta – labā krūtsgala rajonā, izejas vieta – vēdera labās puses lejasdaļā;
• caururbjošs krūšu kurvja ievainojums muguras sāna rajonā, apmēram tādā augstumā, kur 12 riba savienota ar mugurkaulu;
• caururbjošs labās plaukstas ievainojums ar kaula sadragāšanu; [B]
• labās gūžas augšējās trešdaļas ievainojums ar lodes ieejas vietu 15 cm zem Ponparta saites; [C] lode iestrēgusi nedziļi zem ādas labās gūžas vidējās muguras puses ārējā daļā; gūžas kauls – sadragāts.

No 03.04.1905 (pēc v. s.) – jaunākais virsnieks 1. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka 9. rotā. 24.04.1905 (pēc v. s.) pārcelts dienestā uz 216. Insarskas kājnieku pulku. Ar 2. Mandžūrijas armijas 27.04.1905 (pēc v. s.) pavēli apbalvots ar IV šķiras Svētās Annas ordeni ar uzrakstu “par drosmi” (ordeņa piešķiršana apstiprināta 16.04.1906 (pēc v. s.)).

14.11.1905 (pēc v. s.) komandēts uz Harbinu, kur piekomandēts 14. Rezerves bataljonam. 01.12.1905 (pēc v. s.) piekomandēts 13. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkam. 01.12.1905-18.12.1905 (pēc v. s.) bijis šī pulka kasieris.

20.01.1906 (pēc v. s.) pārcelts uz 1. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku [11] Razdoļnojē, Piejūras apgabalā. [36] 09.02.1906 (pēc v. s.) piekomandēts Harbinas komandantam frontes aizmugures vadīšanai. 11.02.1906 (pēc v. s.) kā 558. ešelona komandieris komandēts uz Sizraņu atvaļinātu kareivju nogādāšanai. Ešelonu nodevis 10.03.1906 (pēc v. s.), bet 1. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā atgriezies 10.04.1906 (pēc v. s.). Noteiktā izdienas laika dēļ 11.03.1906 (pēc v. s.)  paaugstināts par poručiku ar izdienu no 01.09.1905 (pēc v. s.). 26.04.1906 (pēc v. s.) iecelts par virsnieku bibliotēkas vadītāju un 9. rotas jaunākā virsnieka pienākumu izpildītāju. 01.06.1906-18.06.1906 (pēc v. s.), 22.07.1906-31.07.1906 (pēc v. s.) un 16.09.1906-28.11.1906 (pēc v. s.) bijis pulka 9. rotas pagaidu komandieris. 06.08.1906-08.08.1906 (pēc v. s.) komandēts uz Ņikoļsku-Usurijsku (Usurijska), lai pavadītu arestētos matrožus, bet 28.11.1906-24.01.1907 (pēc v. s.) – uz Čeļabinsku pēc jauniem kareivjiem. Pēc atgriešanās pulkā 26.01.1907 (pēc v. s.) iecelts par 5. rotas jaunāko virsnieku. 14.02.1907-17.02.1907 (pēc v. s.) komandēts uz Ņikoļsku-Usurijsku pulkam domāto vezumu saņemšanai. No 28.09.1907 (pēc v. s.) – 5. rotas jaunākais virsnieks. 08.01.1908 (pēc v. s.) par kaujas nopelniem Krievijas-Japānas karā apbalvots ar III šķiras Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem un lentu. 12.06.1908-19.06.1908 (pēc v. s.) bijis mācību komandas pagaidu priekšnieks. 28.06.1908-13.08.1908 (pēc v. s.) komandēts uz 1. Austrumsibīrijas sapieru bataljona apmācībām. Par apmācību kursu saņemtais vērtējums: ļoti labi. 16.09.1908-20.01.1909 (pēc v. s.) iecelts par pulka podpraporščiku skolas priekšnieku. 11.11.1908-23.11.1908 (pēc v. s.) nozīmēts par pagaidu ieroču pārzini. 15.11.1908 (pēc v. s.) iecelts par maizes ceptuves pārzini, bet 20.01.1909 (pēc v. s.) – par kareivju bodītes pārzini. No 02.02.1909 (pēc v. s.) apstiprināts par 4. bataljona adjutantu. 20.03.1909 (pēc v. s.) ieskaitīts 13. rotā. 16.08.1909 (pēc v. s.) mājas/ģimenes/saimniecisku apstākļu dēļ no karadienesta atvaļināts “bez mundiera un pensijas”. [11]

1910-1914 kara sākumam bijis privāts mērnieks Vidzemē un Kurzemē. [5, 27, 68] Veicot darba pienākumus, iepazinies ar nākamo dzīvesbiedri.

Laulājies ar Kristīni Otīliju Albertu 21.10.1914 (pēc v. s.)?. Atraitnis.    

Bērni: meitas – Ilga, Laimdota, Velta un Aina.

Pirmā pasaules kara laikā – 07.08.1914 (pēc v. s.) – mobilizācijas dēļ iesaukts atkārtoti un ieskaitīts 5. Petrogradas zemessargu družīnā. 12.08.1914  (pēc v. s.) ieradies un pieņēmis 2. rotas komandēšanu. 27.08.1914-20.09.1914 (pēc v. s.) – družīnas tiesas loceklis. 09.11.1914-15.01.1915 (pēc v. s.) bijis mācību komandas priekšnieks. 05.12.1914 (pēc v. s.) apstiprināts par 2. rotas komandieri; dienu vēlāk pārdēvēts par zaurjad-kapitanu (rezerves kapteini). 22.01.1915-25.01.1915 (pēc v. s.) uzdots komandēt 3. rotu, saglabājot 2. rotas komandēšanu. 10.06.1915 (pēc v. s.) 5. Petrogradas zemessargu družīna iekļauta 421. Carskoje Selo kājnieku pulka sastāvā [11, D] Somijā. [27, 68, 87]  12.06.1915 (pēc v. s.) iecelts par 2. rotas komandieri. 21.06.1915 (pēc v. s.) pārdēvēts par poručiku. 26.09.1915-06.10.1915 (pēc v. s.) bijis 1. bataljona pagaidu komandieris. Ar 6. armijas 21.09.1915 (pēc v. s.) pavēli par teicamu un uzcītīgu dienestu un darbu, kas veikts kara laika apstākļos, apbalvots ar III šķiras Svētās Annas ordeni. 06.10.1915 (pēc v. s.)  paaugstināts par štabskapitanu (štāba kapteini) ar izdienu no 22.08.1914 (pēc v. s.). 10.11.1915-13.11.1915 (pēc v. s.) un 25.12.1915-14.01.1916 (pēc v. s.) bijis 3. bataljona pagaidu komandieris. 02.02.1916 (pēc v. s.) ievēlēts par virsnieku goda tiesas locekli. 21.07.1916-19.08.1916 (pēc v. s.) uz trim nedēļām komandēts uz fronti, lai iepazītos ar laikmetīgām kaujas vadīšanas iespējām. Piekomandēts 3. Kaukāza strēlnieku pulkam. Pēc atgriešanās no komandējuma 19.08.1916-22.08.1916 (pēc v. s.) un 27.10.1916-10.12.1916 (pēc v. s.) bijis 1. bataljona pagaidu komandieris. Ar 6. armijas 21.10.1915 (pēc v. s.) pavēli par teicamu un uzcītīgu dienestu un darbu, kas veikts kara laika apstākļos, apbalvots ar II šķiras Svētā Staņislava ordeni. 12.01.1917 (pēc v. s.) iecelts par 14. rotas komandieri. 20.01.1917 (pēc v. s.) nosūtīts 109. kājnieku divīzijas priekšnieka rīcībā un izslēgts no 421. Carskoje Selo kājnieku pulka saraksta.

27.01.1917 (pēc v. s.) ieskaitīts 741. Pērnavas kājnieku pulkā un iecelts par 10. rotas komandieri. [5, 11] Pulka sastāvā karojis Ziemeļu (Rīgas) frontē. [5, 27, 28, 68] 03.02.1917 (pēc v. s.) nosūtīts ārstēties uz 186. divīzijas pārsiešanas punktu. 14.02.1917 (pēc v. s.) atgriezies no hospitāļa pēc izveseļošanās.  

Nodibinoties Latviešu strēlnieku pulkiem, [75] 27.04.1917 (pēc v. s) pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. 05.05.1917 (pēc v. s) iecelts par 2. bataljona komandieri, kuram uzdots sekot arī sapieru, tranšeju lielgabalu un jātnieku izlūku komandām. 1917. g. maijā noteikto izdienas gadu dēļ izvirzīts kapteiņa dienesta pakāpes saņemšanai, [E] skaitot no 22.08.1916 (pēc v. s.), taču par piešķiršanu ziņas nav saņēmis. No 30.06.1917 (pēc v. s.) – pulka komitejas loceklis. 13.08.1917 (pēc v. s.) un 21.09.1917 (pēc v. s.) ievēlēts par zvērinātu piesēdētāju. 19.08.1917-05.09.1917 (pēc v. s.) bijis pulka pagaidu komandieris, bet 05.09.1917 (pēc v. s.) iecelts par pulka saimniecības daļas pagaidu priekšnieku, kurš 14.09.1917 (pēc v. s.)  pieņēmis glabāšanā pulka naudu. 28.04.1917-29.09.1917 (pēc v. s.) kopā ar pulku, komandēdams 2. bataljonu, devies virzienā Ķekava-Grenamuiža-Olaine-Torņakalns-Ikšķile-Jugla-Inčukalns-Līgatne-Sigulda. Pulka rindās cīnījies pie Olaines, kad no 18. līdz 19. augustam pretinieks uzbrucis aizsardzības pozīcijām. [F] 06.10.1917 [11]/12.10.1917 [84] (pēc v. s.) slimības dēļ [11] – kakla kaite – no Cēsu apkārtnes [84] evakuēts uz aizmuguri/hospitāli. [11] 07.10.191884-10.03.1918 [85] (pēc v. s.) ārstējies Vologdas Sarkanā krusta kopienas 3. lazaretē [84, 85] Slēdziens: atbrīvots no dienesta. [85] 20.03.1918 (pēc v. s.) atvaļināts.

Ar ģimeni dzīvojis Dorogoni muižā pie Bologojes pilsētas. Sākotnēji noteiktas nodarbošanās nav bijis, bet, atsaucoties uz darba biržas piedāvājumu, 18.06.1918  (pēc v. s.) pieņemts Bologojes kara komisariātā par komandanta daļas priekšnieku. 03.12.1918 (pēc v. s.) ar ģimeni atgriezies Latvijā. Nestrādādams algotu darbu, dzīvojis pie dzīvesbiedres māsas Martas Valkas apriņķa Trikātas pagasta Kazruņģa skolā līdz 19.03.1919, jo 18.03.1919 caur darba biržu ticis pieņemts Valkas apriņķa darba nodaļā par darbvedi Smiltenē. Darba pienākumus veicis līdz 26.05.1919, kad, kā pats rakstījis, – dezertējis. [11]  

06.06.1919. Strenču komandantūrā [11, 28] mobilizēts kā kapteinis [28, 65] Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. [28] 08.06.1919 ieskaitīts Ziemeļlatvijas brigādes Rezerves bataljonā Rūjienā par 3. rotas komandieri. [11, 28] 17.06.1919 komandēts Ziemeļlatvijas frontes aizmugures priekšnieka rīcībā, kurš 19.06.1919 iecēlis par adjutanta vietas izpildītāju. No 21.06.1919 iecelts par Rīgas apriņķa komandantu, bet no 19.07.1919 – par Augškurzemes rajona komandantu. 22.07.1919 nodevis Rīgas apriņķa komandantūru un nākamajā dienā, ierodoties kopveža/pulkveža-leitnanta Silenieka [G] rīcībā, stājies pie Augškurzemes rajona komandantūras formēšanas. Komandantūru nodevis 13.08.1919, jo ar armijas virspavēlnieka pavēli Nr.1/slepeni 07.08.1919 iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri.

15.08.1919 ieradies Kurzemes divīzijas komandiera rīcībā un nākamajā dienā stājies pie 3. Jelgavas kājnieku pulka formēšanas. [5, 11] Saformēdams pulku, vadījis to cīņās pret lieliniekiem, sākot ar Līvānu ieņemšanu. [27] Jau 19.08.1919 [5, 11] pieņēmis Kurzemes kauju rajonu, proti, pulks ieņēmis pozīcijas Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Līvāniem, [44, 69] nomainot tur izvietoto Ziemeļlatvijas partizānu pulku un 4. Valmieras kājnieku pulka rotas. [41] 26.08.1919 pulks izcīnījis savu pirmo kauju [39, 41, 69] –, cenšoties ieņemt Līvānus, tikusi forsēta Daugava [39, 69] pie Kalnišķu mājām. [39, 73] 

03.10.1919 lielinieki saņēma spēcīgu triecienu frontē pie Līvāniem. Uzbrukumā iesaistījās 3. Jelgavas un 4. Valmieras kājnieku pulka vienības, kā arī Latvijas vācu zemessardzes (bijušā landesvēra) vienības. [51] Jelgavas pulka komandieris, izvērtējot saņemto informāciju, pēc paša iniciatīvas, [48] tikai ar frontes virspavēlnieka akceptu [59] nolēma forsēt Daugavu un ieņemt Līvānus. [48]

No 3. Jelgavas kājnieku pulka adjutanta kapitana (notikuma laikā – virsleitnanta) Preimaņa 3. Jelgavas kājnieku pulka komandiera pulkvežaleitnanta (notikuma laikā – kapitana) Dombrovska 03.10.1919  kaujas darbības apskata:

Naktī no 1. uz 2. oktobri 1919. g. pārnāca pār Daugavu pie Dignājas 6 lielinieku kavalēristi, kuri sniedza plašas ziņas par atrodošamies otrā Daugavas krastā sarkanās armijas spēkiem. Ziņas bija svarīgas un tūliņ pa telefonu tika padotas uz pulka štābu – pulka komandieram kapitanam Dombrovsky. Pēdējais tūliņ, tanī pašā naktī izbrauca uz 1. bataljona štābu Kalvānos, lai uz vietas pārliecinātos par iegūtām ziņām un taisītu kādus nebūt plānus. Nobraucot turp, ziņas tika vēl reiz pārbaudītas un izrādījās, ka pretējo krastu apsargā ne visai uzticami Krievijas Padomju Valdības spēki – tika pierakstīts, kādos punktos un cik stiprs ienaidnieks atrodas. Pulka komandiers tūliņ teica: “Mums jāceļas pār Daugavu un jāieņem dzelzceļa līnija Līvāni-Nīcgale.” Tie bija zīmīgi vārdi, kurus gaidīja klātesošie virsnieki. Telefona un telegrāfa satiksme nebija tāda, lai par nākamiem plāniem plaši varētu informēt divīzijas komandieri. Vajadzēja rīkoties ātri un noteikti, ņemot uz sevis lielu atbildību par to, kas varēja notikt, bet ko nevarēja paredzēt. Nakts pagāja karstās debatēs un plānu taisīšanā un tik uz rīta pusi, 2. oktobri, pulka komandiers atgriezās uz pulka štābu, lai pēc dažām stundām atkal dotos ceļā uz otru pulka spārnu un tur veiktu vajadzīgos priekšdarbus operācijas uzsākšanai. [5]

No laikrakstā “Jēkabpils Vēstnesis” publicētās Līvānu atbrīvošanas vēstures:

1. oktobrī 3. Jelgavas pulka pusē pārnāca 6 sarkanarmieši-jātnieki .. Visi 6 sarkanarmieši bija latvieši. Pārnācēji ziņoja, ka lielinieku pusē pašlaik notiekot kaŗaspēka maiņa un ka pagaidām līdz 3. oktobrim pretējo Daugavas krastu no Jersikas līdz Līksnai tiem apsargāšot tikai nedaudz jātnieku, kuri kaŗot negribot un gaidot izdevīgu brīdi, lai pārnāktu mūsu pusē.

No 1. bataljona štāba ziņoja pulka komandierim par pārnācējiem un ka viņi snieguši sevišķi svarīgas ziņas. Pulka komandiers nolēma pats personīgi ierasties bataljona štābā, lai izjautātu pārnācējus. Te interesanti atzīmēt savādu – šinī gadījumā pat simbolisku dabas parādību, kādu pulka komadiers ar savu adjutantu virsleitnantu Preimani redzēja braukdami uz 1. bataljona štābu. Visa austrumu debess mala bijusi apklāta ar lielu tumši sarkanu blāzmu, kādu pulka komandiers savā mūža redzējis pirmo reizi. Apbrīnodams šo parādību, viņš jokodamies teicis virsleitnantam Preimanim, ka laikam drīzumā būšot lielas kaujas, kaut gan par priekšā stāvošo 3. oktobra uzbrukumu pagaidām nebija ne jausmas. Iztaujājis pārnācējus, pulka komandieris nāca pie slēdziena, ka pašlaik visizdevīgākais brīdis ieņemt Līvānus. [57]

No Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītāja pulkveža-leitnanta Jāņa Puriņa sagatavotā detalizētā varoņdarba apraksta, izvirzot III šķiras Lāčplēša Kara ordeņa saņemšanai:

3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris pulkvedis-leitnants Dombrovskis, par neatkarību un brīvības aizstāvēšanu sajūsmināts, un, iegaumēdams acumirklī, kur tam radās izdevīgs gadījums ar pēkšņu, strauju un labi apdomātu triecienu ievest ienaidnieka spēkos apjukumu, 3. oktobrī 1919. g. uz savu ierosmi un atbildību ar viņam izticēto pulku uzsāka uzbrukumu ienaidniekam, pārejot Daugavu Līvānu virzienā. Neskatoties uz sliktajiem pārcelšanās līdzekļiem, bez artilērijas piepalīdzēšanas no mūsu puses, pulkvedis-leitnants Dombrovskis, personīgi vadīdams operāciju, atrazdamies zem tiešas un stipras ienaidnieka artilērijas uguns, ar savu darbību un personīgo drošību iedvesdams drosmi un sparu viņam padotos karavīros, acīmredzami lielā mērā veicināja sava pulka panākumus pret skaitliskā un apbruņošanas ziņā pārspēkā esošo ienaidnieku, kurš izrādīja sīvu pretošanos. Operācija attīstījās sekmīgi un pēc ilgas, nemitīgas un sīvas cīņas ienaidnieks tika satriekts, saņemti daudzi gūstekņi, trofejas, starp kurām viens lielgabals pilnā kārtībā, un nodomātā operācija tika izvesta spīdoši, ieņemot stratēģiski svarīgo priekš turpmākām operācijām punktu – Līvānus, caur ko tika likts pamats nākošai operācijai – Latgales atbrīvošanai. [5]

Stratēģisku iemeslu dēļ [48] – notiekošo ietekmēja situācija pie Rīgas [51] – armijas virspavēlniecība tajā laikā minētajā frontes iecirknī lielākas aktivitātes nebija plānojusi, [48] tādēļ Līvānu operācija armijas vadībai bija pārsteigums, [44, 48] un pulka komandierim pat nācies uzklausīt pārmetumus. [48] Tomēr par šīs kaujas nopelniem Latvijas neatkarības labā ar armijas virspavēlnieka 15.11.1919 pavēli paaugstināts pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē ar izdienu no 03.10.1919. [5, 11] Par Līvānu miesta ieņemšanu 11.11.1920 apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. [25, H]

Kā 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris, komandēdams pulku, piedalījies tā sastāvā pret vāciešiem-krieviem: [11] 

• 14.10.1919 pie Eķengrāves muižas; [11, 51]
• 17.10.1919 pie Biržu muižas;
• 03.11.1919 pie Daudzeses muižas;
• 17.11.1919 pie Bauskas ieņemšanas. [11] 

Bijuši lieli nopelni arī 03.01.1920 izšķirošajās kaujās – lielinieku frontes pārraušanā un Daugavpils atbrīvošanā. [27, 68]

No Kurzemes divīzijas bijušā komandiera pulkveža Jāņa Puriņa 1928. g. sagatavotā detalizētā varoņdarba apraksta, izvirzot II šķiras Lāčplēša Kara ordeņa saņemšanai: [I]

3. Jelgavas kājnieku pulkam pie Latgales atbrīvošanas bija jāizpilda ļoti gŗūti uzdevumi, sevišķi pirmajā uzbrukuma dienā, t. i., 3. janvārī 1920. g. Pulkam bija jāpāriet pār Daugavu atklātā vietā, kuŗ pretnieks bija ļoti nocietinājies, un ar vienu bataljonu jāpalīdz poļiem ieņemt Daugavpils. 3. janvāra rītā, tikko pirmās 3. pulka daļas iesāka pāriešanu pār Daugavu, pretnieks atklāja ložmetēju-patšauteņu uguni pār pārejošām pār Daugavu daļām un ar sm.[agās] artilērijas uguni apšaudīja pārējās pulka vienības. Pulka kaŗavīros zem tik lielas un stipras pretnieka uguns sāka celties sajukums. Pulka kom-ris, redzēdams kritisko stāvokli pulkā, tūliņ uzņēmās personīgi vadīt tās daļas, kuŗas nonākušas grūtajos apstākļos. Neskatoties uz visu pretinieku stipro uguni, 3. Jelgavas kājn.[ieku] pulka daļas zem tiešas enerģiskas pulka kom-ra vadības, pārgāja pār Daugavu un pārrāva pretnieka fronti. Ieņēma ar diviem bataljoniem viņam uzdoto līniju – Dubnas kreiso krastu no Lazdonasy, [J] Bramaņi ieskaitot, un viens bataljons ar poļiem ieņēma Daugavpili. Minētā kaujā pulks saņēma vairāk kā 50 gūstekņus, ložmetējus, šautenes un vienu bruņoto vilcienu.

21. janvārī, pulkam ieņemot uzdoto līniju, nācās atkal izcīnīt grūtas kaujas. Daudzreiz apdzīvotās vietas pārgāja no vienas rokas otrā, jo lielinieki bieži vien pārnāca pretuzbrukumos, bet, neskatoties uz visu to, uzdevums tika sekmīgi izpildīts. Pie šīs dienas uzdevuma izpildīšanas lielu lomu spēlēja atkal pulka kom-ris: ar savu kaujas štābu tas neatlaidīgi sekoja priekšējām pulka vienībām, dodams rīkojumus un aizrādījumus batalj.[onu] kom-riem pie uzdevumu izpildīšanas tieši uz vietas un tāpat, kur bija vajadzīgs, rādīdams savu personīgo priekšzīmi.

Pulks atkal bija nonācis kritiskā stāvoklī pie Patmalnieki-Vaišļi un Noviki, tur pulka komandieris atkal pierādīja īstu priekšzīmi visiem kareivjiem ar savu aukstasinību, tādējādi paceldams kareivju gara stāvokli un kaujas sparu. Caur pulka kom-ra uzupurēšanos minētās kaujas beidzās ar labām sekmēm. 28. janvārī pulkam bija jāieņem ezeru šaurumi pie Vec-Slobodas miesta. Pretnieks tur viscauri bija nocietinājies gar lielceļu starp ezeriem, ieņemdams gŗūti pieietamas dabiskas pozīcijas. Pieejas pie šīm pozīcijām bij atrodamas vienīgi nelielās spraugās starp ezeriem, un tamdēļ uzbrucēja stāvoklis bija ļoti gŗūts, un pretinieks pārnāca bieži pretuzbrukumā, bet, neskatoties uz visām gŗūtībām, tomēr pulks ar savu pulka komandieri priekšgalā ieņēma nocietinātās spraugas starp ezeriem un turpināja virzīšanos uz priekšu līdz Latgales atbrīvošanai. Visās minētās kaujās kritiskos apstākļos izcili nopelni pieder pulka komandierim pulkvedim-leitnantam Dombrovskim.

No augšā izteiktā redzams, ka 3. Jelgavas kājn.[ieku] pulka kom-ris pulkv. ltn. Dombrovskis pie Latgales atbrīvošanas no 3. janvāra līdz 3. martam 1920. g. ar pareizu taktisku izpratni, enerģisku rīcību un personīgu klātbūtni kritiskos brīžos ir savas padotās daļas zem stipras pretinieka uguns pārvedis pār Daugavu, pārrāvis pretinieka fronti, sakāvis ienaidnieka pārspēku daudz stiprāku par viņa padotām daļām. Vēlāki līdz Latgales atbrīvošanai visus kaujas uzdevumus ar enerģisko rīcību un priekšzīmi izpildījis, caur ko pulks saņēmis daudz trofejas – to starpā vienu bruņoto vilcienu pilnā sastāvā”. [5, K]

Kā 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris, komandēdams pulku, piedalījies tā sastāvā cīņās pret lieliniekiem:

• 03.01.1920 pie Glaudānu un Gančevsku-Mīšteļu sādžas;
• 04.01.1920 pie Udas;
• 12.01.1920 – Pleči, Gubanišķi un Strodi;
• 16.01.1920 pie Rušenicas ieņemšanas;
• 21.01.1920 pie Anšonij-Vaišļi-Dubuļi-Skarbovka-Bridišķi-Pijtini līnijas ieņemšanas;
• 24.01.1920 pie Zamostje-Vartulovas ieņemšanas;
• 25.01.1920 pie Sarjas ieņemšanas;
• 26.01.1920 pie Trašķi-Solodi-Konecpole ieņemšanas;
• 28.01.1920 pie Vecslobodas ieņemšanas;
• 01.02.1920 pie Tarčilovas ieņemšanas;
• 03.02.1920 pie Zilupes upes;
• 19.03.1920 pie Malevščinas sādžas;
• 12.06.1920 pie Ignalijas muižas;
• 19.06.1920 pie Krupovas sādžas. [11]

Pēc Latvijas teritorijas atbrīvošanas no ienaidniekiem [65] pulks jūlija beigās tika pārdislocēts uz Rīgu, armijas virspavēlnieka rīcībā. [37] Galvaspilsētā tas nosvinējis savas pastāvēšanas gadadienu. [73]

09.11.1920 [61, 70, 73, 77, L] kopā ar pulku atgriezies tā miera laika novietojumā Jelgavā [65] garnizona dienestā. [37]

08.11.1920-26.07.1921 veicis Jelgavas garnizona priekšnieka pienākumus. 12.04.1921 apstiprināts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri ar izdienu no 31.03.1921. [5, 11]

Laulājies ar Lizeti Annu Mariju Šudeli 06.08.1922 ?. 

Bērni: dēls – Oļģerts un meita – Daina. [11]

Saskaņā ar apsardzības ministra pavēli Kurzemes divīzijai 23.09.1922 devis Svinīgo solījumu. Ar apsardzības ministra 30.11.1922 pavēli 06.12.1922 atļauts pieņemt un nēsāt Polijas Kara ordeni (Drošsirdīgo krusts). 1922. g. nogalē un 1923. g. sākumā vairākkārt iecelts par kara tiesas pagaidu locekli uz kara tiesas Jelgavas sesiju. [11]

1923. g. beidzis vecāko virsnieku kursus. [28]

Pulka pienākumos ietilpusi:

• gadskārtēja iesaukto kareivju apmācība, audzināšana un veselības kopšana (05.09.1924 divīzijas komandieris izteicis pateicību par pūliņiem un veikto darbu); [11]
• instruktoru sagatavošana [48] un rezerves virsnieku apmācīšana (03.10.1924 divīzijas komandieris izteicis atzinību par sekmīgu un labu darbu rezerves virsnieku apmācīšanā);
• rezervistu sagatavošana šaušanā (29.07.1925 divīzijas komandieris izteicis pateicību par labu sagatavošanu); [11]
• mobilizācijas plāna izstrādāšana, mobilizācijas krājumu sagatavošana un uzglabāšana, jo kara gadījumā ar pulka kadriem bijis paredzēts formēt vairākas jaunas karaspēka daļas. [48]

07.09.1924 kopā ar pulka orķestri, instruktoru rotu un pulka virsniekiem piedalījies pieminekļa atklāšanā kritušajiem latviešu strēlniekiem Ložmetējkalnā. [73]

31.01.1925-04.02.1925 un 12.05.1925-14.05.1925 izpildījis Jelgavas garnizona priekšnieka dienesta pienākumus. [11]

Ievēlēts par karavīru sporta biedrības „Tēvijas sargs” Jelgavas nodaļas pirmo goda biedru. 05.01.1925, biedrības gada svētku pasākumā, pasniegts goda biedra diploms. [38]

Ar Valsts prezidenta 20.06.1925 pavēli armijai un flotei par izdienu paaugstināts par pulkvedi no 22.06.1925. [5, 11, 78] Pamatojoties uz 1925. g. Valsts prezidenta pavēli armijai un flotei kara laika dubultojums 1 gads, 2 mēneši, 5 dienas izmantots pie paaugstināšanas pulkveža dienesta pakāpē un ņemams vērā tikai pie dienesta ilguma aprēķināšanas virsnieka dienesta pakāpē. [5, 11, M]

10.08.1925-12.08.1925 un 18.08.1925-22.08.1925 izpildījis Kurzemes divīzijas komandiera un Liepājas garnizona priekšnieka dienesta pienākumus.

11.06.1926-28.11.1926 uz laiku uzdots izpildīt Jelgavas garnizona priekšnieka pienākumu piektdienās un sestdienās, izpildot arī savus tiešos dienesta pienākumus. [11]

31.10.1926 pārstāvējis 3. Jelgavas kājnieku pulku, sakot runu un noliekot vainagu pie Bērzmuižā atklātā pieminekļa draudzes locekļiem, kuri krituši pasaules kara un brīvības cīņās. [55]

23.12.1927 iecelts par Jelgavas garnizona priekšnieku. [5, 11]                                                                                                                                                                            

27.01.1928 divīzijas komandieris izteicis rājienu par alkoholisko dzērienu lietošanu, kuras dēļ kļuvis darba nespējīgs un nevarējis piedalīties pulkveža Zemitāna izvadīšanā uz Brāļu kapiem un 21. janvāra kara spēļu turpinājumā. Kurzemes divīzijas štāba virsnieku sodu žurnālā atzīmēts, ka sods izpildīts 27.01.1930. [N]

23.05.1928-17.06.1928 izpildījis Kurzemes divīzijas komandiera un Liepājas garnizona priekšnieka pienākumus.

14.01.1929 stājies pie Jelgavas pilsētas komandanta pienākumu pildīšanas. [11]

06.03.1929 kopā ar pulka orķestri, instruktoru rotu goda sardzē un vairākiem pulka virsniekiem piedalījies Airītes pieminekļa atklāšanā pulkvedim Kalpakam un kapteinim Grundmanim. [73]

01.08.1929, [O] 3.  Jelgavas kājnieku pulka 10 gadu jubilejā, līdz ar citiem pulka karavīriem apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni. [16, 17, 74]

1929. g. aizpildījis pasta kartīti, paziņojot Rīgas pilsētas valdei, ka nepiedalīsies Rīgas atbrīvošanas 10 gadu atceres svētkos. [5]

01.12.1929 komandēts uz Augstākajiem militārajiem kursiem Rīgā dažu zinību atsvaidzināšanai, tāpēc nodevis pulka komandēšanu un devies Augstāko militāro kursu priekšnieka rīcībā. 02.12.1929 ieradies un ieskaitīts Kara akadēmisko kursu pārmaiņas sastāva sarakstos. [11] 01.08.1930 pabeidzis Kara akadēmisko astoņu mēnešu kursus un atkomandēts atpakaļ uz savu karaspēka daļu. 02.08.1930 atgriezies no komandējuma un pieņēmis pulka komandēšanu. [11, 19]

Ar Valsts prezidenta 29.10.1930 rīkojumu atļauts nēsāt piešķirto Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. [11, 79]

1931. g. janvārī izmantojis iespēju un par Ls 2,- atpircies no Jaunā gada vizītēm par labu Brāļu kapu sakopšanai. [18, P]

01.04.1931 iecelts par Jelgavas garnizona priekšnieku. [11]

07.06.1931, ar pulka rotu atrazdamies godasardzē, piedalījies pamatakmens ielikšanas pasākumā jaunceļamajam Brīvības piemineklim Jelgavā. [62] 22.06.1932, Varoņu piemiņas dienā, piedalījies Jelgavas atbrīvošanas pieminekļa svinīgajā atklāšanas pasākumā, pirms Valsts prezidenta Alberta Kvieša runas, pieminekli atklājot, sniegdams augstajam viesim ziņojumu. [40]       

1932. g. pavasarī par nopelniem aizsargu organizācijas labā apbalvots ar šīs organizācijas augstāko goda zīmi – Latvijas aizsargu Nopelnu krustu. [15] 25.09.1932 piedalījies Jelgavas aizsargu nama atklāšanā, kas ticis izbūvēts bijušajā Kurzemes bruņniecības namā. [81]

14.06.1933 piekomandēts Armijas štābam, tāpēc 15.06.1933 uzdots nodot 3. Jelgavas kājnieku pulku un stāties armijas štāba priekšnieka rīcībā. 27.06.1933 nodevis 3. Jelgavas kājnieku pulka komandēšanu, bet 28.06.1933 – Jelgavas pilsētas komandanta pienākumus. 29.06.1933 atbrīvots no Jelgavas garnizona priekšnieka pienākumu pildīšanas, piekomandēts, devies un ieradies Armijas štāba priekšnieka rīcībā.

29.06.1933 par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanas cīņās piešķirtas:

• Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme;
• Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa. [11]

13.05.1934 piedalījies gadskārtējā skautu pavasara parādē Esplanādē, kur par skautisma kustības atbalstīšanu apbalvots ar Latvijas Skautu centrālās organizācijas pateicības zīmi „Svastika”. [66] 

Laikā, kurā uzturējies ārpus dienesta, atradies ārstniecības iestādēs brūču dziedēšanai:

• 26.07.1920-01.08.1920 evakuēts un ārstējies Rīgas Kara slimnīcā;
• 15.05.1922 no Kara sanitārās pārvaldes ārstu komisijas nozīmēts ārstēties Karavīru sanatorijā Ķemeros, kur veseļojies 27.06.1922-28.07.1922;
• 18.05.1923 ar karaspēka inspektora pavēli nozīmēts ārstēties Karavīru sanatorijā Ķemeros, kur veseļojies 27.06.1923-30.07.1923;
•  23.02.1034-23.03.1934 ārstējies Rīgas Kara slimnīcā. [11]

Ar Valsts Prezidenta 27.08.1934 pavēli armijai un flotei militārā dienesta rezervei noteiktā maksimālā vecumu sasniegšanas dēļ atvaļināts no aktīvā kara dienesta un ieskaitīts zemessargos. [11, 49, 80]

Atvaļinot pateicību 13.09.1934 izteicis armijas komandieris ģenerālis Mārtiņš Peniķis:

Valsts Prezidents ar š. g. 27. augusta 186. pavēli armijai un flotei  atvaļinājis no aktīvā kara dienesta, ieskaitot zemessargos, maksimālo vecumu savā amatā sasniegušo 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri pulkvedi L.k.o.k. Jēkabu-Osvaldu Dombrovski.

Pulkvedis Dombrovskis komandējis 3. Jelgavas kājnieku pulku no formēšanas dienas – 1919. g. 16. augusta, vadījis to atbrīvošanas karā pret bermontiešiem un lieliniekiem, gūstot izcilus panākumus. Daudz darba pulkvedis Dombrovskis ir veltījis arī pulka izveidošanai un apmācībai miera laikā. Šī darba sekmes ir pulka tagadējais priekšzīmīgais stāvoklis un organizācija.

Par ļoti sekmīgi veikto darbu un dienestu izsaku pulkvedim Dombrovskim pateicību. [11, 52]

22.12.1934 atvaļināšanas no aktīvā kara dienesta maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ strīpots [11] no 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīru saraksta [8, 11] un reģistrēts Jelgavas-Bauskas kara apriņķa pārvaldes zemessargu sarakstos. [11] 1939-1940 kā atvaļināts virsnieks saņēmis Ls 413,- lielu ikmēneša pensiju. [4]

30.05.1938. kā liecinieks nopratināts pērkonkrustiešu prāvā Rīgas apgabaltiesā, jo, dzīvodams Jelgavā, pa pastu saņēmis vēstules ar pērkonkrustiešu pretvalstiskajiem “ražojumiem”. [54]

1941. g. jūnija deportācijā nav ticis aizturēts un izvests. Ģimenes nostāsts vēsta, ka mantas jau bija sakravājis un gaidījis, kad pēc viņa ieradīsies. No apcietināšanas necenties izvairīties, jo nevēlējies braukt projām un bēguļot. Kā noskaidrojies vēlāk, viņu paglābis kāds bijušais karavīrs, kurš, pamanīdams savu kādreizējo komandieri aizturēšanai paredzēto personu sarakstā, Dombrovska vārdu no tā strīpojis.

No Voldemāra Likerta atmiņām:

Kā kaŗa laika frontē, tā miera laikā apmācībās un dienestā pulkvedis no pakļautajiem gan prasīja stingru dienesta izpildīšanu un disciplīnas un likumības ievērošanu, bet neprasīja neiespējamo un nebija sīkumains. Varbūt tieši šī apstākļa dēļ pulka operācijas kaŗa laikā bija ļoti sekmīgas un miera laikā šaušanas un citās apmācībās pulks izcēlās starp pārējiem divīzijas un armijas pulkiem. [47] Šaušanas skate parasti deva labus rezultātus, tad nostādītajiem kaŗavīriem pulkvedis pateicās: ”Paļdies! Paļdies! Un vēl reiz veca kaŗavīra paļdies!” Sirsnīgais pulkvedis bija poliskas izcelsmes, un burtu “l” viņš izrunāja mīkstināti. [72]

Pulkvedis savas latviskās sirsnības un vienkāršības dēļ no padotajiem virsniekiem, instruktoriem bija cienīts un iemīļots ne vien kā priekšnieks, bet arī kā cilvēks vispār. Pulkvedis savus pakļautos sauca par dēliem un sadzīvē virsnieki savu šefu godāja par Veco.

Pulkvedis J. Dombrovskis nēsāja labi koptu ķīļbārdiņu un īsi apgrieztus stāvus matus. Bez Lāčplēša ordeņa viņam vēl bija Triju zvaigžņu ordenis, Aizsargu Nopelnu krusts un poļu Krusts drošsirdīgiem, ko viņam piešķīra par nopelniem kopējās operācijās Daugavpils ieņemšanā 1920. g. 3. janvārī. Kopsummā uz krūtīm sanāca prāva rindiņa ordeņu, kas līdz ar ķīļbārdiņu piedeva pulkvedim īsti cienīgu izskatu, sevišķi parādēs.  Tādēļ nav arī brīnums, ka kādreiz pēc kāda svinīga dievkalpojuma, dievlūdzēju pārpildītajā Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kas skaitījās arī garnizona draudzes baznīca, pulka karavīriem ar karogu un pulkvedi priekšgalā no altāra telpas virzoties uz izeju, kāda sieviņa paklusā balsī, norādot uz priekšgalā ejošo pulkvedi, teica savai kaimiņietei – tas taču akurāt kā krievu ķeizars. Zināma līdzība arī bija.

Visās dienesta un privātās vajadzībās pulkvedis „laida” savā droškā. Kājām ejot nebiju viņu tikpat kā redzējis. Bērajam bija ko turēt!

Par amata personām nemaz nerunājot, nebij neviena jelgavnieka, kas nebūtu pazinis savas pilsētas ilggadīgo (15 gadus) pulka komandieri.

Pēc aiziešanas pensijā 1934. g., pulkv. J. Dombrovskis dzīvoja un apsaimniekoja pie Jelgavas pilsētas administratīvām robežām Ozolnieku pagastā viņam piešķirto dārzsaimniecību Ilgas. Dzīvojamo ēku savam „Vecajam” līdzēja uzcelt talcinieki-kaŗavīri. Zirgu, lai būtu ar ko „palaist”, uzdāvināja Jelgavas sabiedriskās organizācijas, bet braucamos ratus – kollēgas. [47, Q] Pēc atvadīšanās no pulka kaŗavīriem, pulkvedis lepni aizbrauca dāvinātajā pajūgā uz savu jaunsaimniecību pelnītajā atpūtā. [72]

Pulkvedis audzināja prāvu bērnu pulciņu. Baigajā gadā viņš zaudēja dēlu Oļģertu, kas bij vēl skolnieks. Vācu laikā pensija nebija liela un, alkstot pēc cilvēkiem un kustības, pulkvedis strādāja par mantzini Jelgavas Izejvielā pie sev kādreiz pakļautā rotas komandiera V. Svarres. [47]

No Alberta Zvilnas atmiņām:

Pieskāros pulka komandieŗa pulkveža Dombrovska un ģenerāļa Praula personai. Viņu stāja, rīcība runā pašas par sevi. Reglaments neparedzēja labvēlības klauzulu kancelejas darbiniekiem – rakstvežiem. Varējām tomēr izvēlēties dzīvot kazarmās vai atsevišķos privātos dzīvokļos; tāpat pēc katra personiskajiem uzskatiem kārtoja uztura jautājumu. Tas pavēra iespēju vakaros brīvajā laikā virināt skolu durvis, uz ko mudināt mudināja priekšnieki. Kaŗš iedragā jaunu cilvēku uzvešanās standartu, par ko, atkāpjoties no tā, dabiski saņemams sods. Par cik pulka komandieris sodīšanas jautājumus kārtoja miermīlīgā garā, par tik eksplozīva personība bija divīzijas komandieris pulkvedis Ķūķis. Mazākais sīkums viņa skatījumā bija iemesls vērsties ar bardzību pret to vietā un nevietā.

Neveiksmju gadījumos palaikam meklē vainīgos zemāko pakāpju starpā. Kāds virsnieks, komisijas loceklis, neievērodams vairākus atgādinājumus, neiesniedza laikā aktu, kādēļ netika nosūtīts pieprasījums divīzijas pārvaldei inspekcijas apliecības saņemšanai par kaŗa laikā zudumā gājušām mantām. Saimniecības daļas priekšnieks kapteinis Ermanis vainoja mani. Iesniedzu lūgumu atvaļināšanai no dienesta. Pulka komandieris – pretēji valdošai dogmai: “Roma locuta est, causa finita est" [R] – atlūgumos neakceptēja, aicinādams mani turpināt dienestu. Tas raksturo komandieŗa augsto tiesisko izjūtu, dvēselisko stāju.

No Jāņa Gatarta-Gotharda atmiņām:

Kādu nakti atgriezos no atvaļinājuma ap plkst. 2:00, pārnesot līdzi kādu mātes iedotu gardumu. Apsēdāmies manā gultiņā kopā ar rotas dežurantu kaprāli Ķesteri. Atvērās durvis un ienāca pulka komandieris pulkvedis Dombrovskis, lai pārbaudītu modrību. Ķesteris ātri pielēca kājās un braši nosoļojis pulkvedim pretīm, nodeva ziņojumu pēc visiem likumiem. Pulkvedis, cik vēroju, bija ļoti apmierināts un teica: “Tu, tītar, man patīci, tu esi vienīgais dežūrants, kas nesnauž. Par labu dienesta pildīšanu paaugstinu tevi par seržantu, ziņo dežūrvirsniekam.” Kad pulkvedis aizgāja, K. saka: “Velns ar ārā – ko nu lai dara? Vai no rīta maz pulkvedis to atcerēsies!” Izrādījās, ka pulkvedis pēc tam tūliņ vēl bija iegriezies pulka štāba kancelejā un devis rīkojumu dežurējošam rakstvedim K. paaugstinājumu ievest grāmatā.

Kad veicu pienākumus klubā, pulkvedis mani reizēm sauca par dēlu, reizēm par “tītaru”, piezīmēdams, ka par “tītariem” saucot tos, kuŗus mīlot.” [72]

No Jāņa Rulliņa atmiņām:

1929. g. 9. jūnijā Jelgavas stacijā ar ešelonu ieradās no Daugavpils 5. eskadrons .. Pirmais apmeklējums bija pie garnizona priekšnieka 3. Jelgavas kājnieku pulka komandiera plkv. Jēkaba Dombrovska. Viņš laipni uzņēma eskadronu garnizona saimē un bija ļoti izpalīdzīgs, ierādīja eskadronam pagaidu telpas kājnieku pulka kazarmās .. Jelgavas garnizons bija labi apgādāts ar visu, kas kaŗavīram nepieciešams .. Ar 3. Jelgavas kājnieku pulku nodibinājās vislabākās attieksmes. Reizēm eskadronu apciemoja plkv. Dombrovskis. Klubā sastapāmies bieži. Jau no pirmajām dienām ieguvu plkv. Dombrovska labvēlību, t.i., saņēmu “tītara” iesauku. Ikkatram šādu “goda nosaukumu” pulkvedis nepiešķīra, vajadzēja nopelnīt. Gadījās jau arī daži asumi, bet tie ātri izlīdzinājās.

3. Jelgavas kājnieku pulkam bija piešķirtas Pils salā pļavas, 7 hektari platībā. Pēc eskadrona pārcelšanas uz Jelgavu, armijas štābs nolēma 2 hektarus atstāt 3. Jelgavas kājnieku pulkam. Eskadronam piešķīra 5 hektarus, jo eskadronam bija 185 zirgi, 3. Jelgavas kājnieku pulkam 33 zirgi. Pēc šī rīkojuma saņemšanas mani izsauca pie plkv. Dombrovska. Redzu, ka viņš nav labā omā. Apsēdināja mani sev pretim, ilgi klusēja un tad jautāja: “Ko tu domā, “tītar”, vai tas ir labi, ka ezis ielien kurmja alā?“ Ātri apsvēru stāvokli un sapratu, ka lieta ir par pļavām, un atbildēju: “Pulkveža kungs, jūs jokojat, tas nav iespējams, ezis ir liels un nekad neielīdīs kurmja alā.” Pulkvedis sāka smieties, pievienojās man, un lieta bija ļoti miermīlīgi nokārtota. Es paskaidroju, ka lietu kārtoja armijas štābs bez manas ziņas. [63]      

No Viļa Arveda Hāznera atmiņām:

Pulka komandieris LKOK plkv. Jēkabs Dombrovskis bija godprātis, taisnīgs, dabīgs un liels latviešu patriots. [35]

Dzīvojis Jelgavā, Zaļajā ielā 26-3; [5] Skolotāju ielā 6; [3] Jelgavas apriņķa Ozolnieku pagasta “Ilgās”. [6, 7, 10]

ieprasījis zemi Jelgavas apriņķa Ozolmuižā kā I kategorijas zemes pieprasītājs. [S] 20.12.1927 Ozolnieku pagasta valde piešķīrusi zemi jaunsaimniecības vajadzībām 6½ ha platībā Ozolmuižas laukos. Saimniecībā izmantojamās zemes platība – 5,39 ha, pļavu, papildu zemes un iznomātās zemes nav bijis. [9] Ozolnieku pagasts un Jelgavas apriņķa zemes ierīcības komiteja jaunsaimniecību piešķīrušas, taču Centrālā zemes ierīcības komiteja galīgo zemes piešķīrumu jaunsaimniecības vajadzībām apstiprinājusi [5] tikai 19.10.1928. [32] 02.09.1940., ieviešot dzīvē Latvijas PSR agrārreformu, Ozolnieku pagasta zemes ierīcības komiteja piešķīrusi “Ilgu” sīksaimniecībai zemes piegriezumu. [83]

Ozolnieku pagasta Ilgu mājās tās īpašnieks ar ģimeni sācis dzīvot 27.05.1929. 1935. g. tautas skaitīšanas veidlapā par apdzīvoto vietu un tās iedzīvotājiem norādīts, ka jaunsaimniecībā “Ilgas” apdzīvoto istabu (telpu) skaits ir deviņas, sanitāri higiēnisko aprīkojumu veido: no akas smeļams ūdens, elektrības apgaismojums un iekštelpās esoša tualete.6 Adrese mūsdienās: Jelgava, Vecais ceļš 25. [64]

1944. g. devies bēgļu gaitās uz Kurzemi, [28] bet 1945. g. janvārī – trimdā uz Vāciju, [12, 28] Vismaz līdz 16.08.1945 uzturējies Gepingenas bēgļu nometnē (amerikāņu okupācijas zonā) Dienvidvācijā. [31] No 17.10.1945 kopā ar ģimeni [29] uzturējies Eslingenas bēgļu nometnē (amerikāņu okupācijas zonā) Dienvidvācijā. [12, 28, 29] Dzīvojis Breite ielā 8, [26] tā dēvētajā ārsta mājā, [30] 3. istabā. [31]

Laimdota Dombrovska lūgusi ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas (UNRRA) Centrālās izsekošanas birojam sniegt informāciju par tēva Jēkaba Dombrovska atrašanās vietu un dzīves apstākļiem. Anketā par pazudušajiem radiniekiem pieprasītāja:

• sniegusi ziņas par meklējamo personu: vārdu, uzvārdu, pēdējo zināmo atrašanās vietu (Rostoka, Mēklenburga), nacionalitāti, dzimumu, dzimšanas datumu, radniecību;
• aprakstījusi ārējo izskatu: tumsnēja seja; pelēkas acis; piecas pēdas un vienpadsmit collas (180 cm) garš; svars nav zināms; īpašas pazīmes – bārda un ūsas;
• norādījusi papildus informāciju, kas varētu palīdzēt atrast personu: bijis bēglis no Krievijas okupētas teritorijas. Iespējams, ka uzturējies Laušā, Tīringenē, tomēr nav pārliecības, vai tur nonācis.

Iesniegums reģistrēts 08.08.1946. 19.08.1946 sniegtajā ziņojumā biroja izsekošanas virsnieks Hugo Dž. van Guliks norādījis, ka biroja atbildībā bijis sagatavot atbildi, taču nav nepieciešams ziņojumu sūtīt, jo kopš 1945. augusta pieprasītāja dzīvo kopā ar meklējamo personu Eslingenā, Breites ielā 8. [23]

Vācijā diagnosticēta plaušu tuberkuloze. [13] Ārstējies sanatorijā Heilbronnā. [20]

Miris plkst. 07:45 Eslingenā, savā dzīvesvietā, 69 gadu vecumā. [26]

Apbedīts 20.12.1949 Eslingenas kapsētā. [50, 65] Izvadīšanā piedalījušies arhibīskaps T. Grīnbergs, [12, 65] bijušais Jelgavas garnizona mācītājs [72] prāvests J. Ķullītis, 3. Jelgavas kājnieku pulka bijušie karavīri un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības pārstāvji. [12, 65]

Apbalvojumi:

• Krievijas Svētās Annas ordenis (III un IV šķira);
• Krievijas Svētā Staņislava ordenis (II šķira un III šķira ar šķēpiem);
• Krievijas medaļa krievu-japāņu kara piemiņai 1904-1905 (gaiša bronza);
• Lāčplēša Kara ordenis (III šķira), Nr. 85;
• Polijas Kara ordenis Drošsirdīgo krusts;
• Triju Zvaigžņu ordenis (III šķira), Nr. 442;
• Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa;
• Latvijas Aizsargu Nopelnu krusts;
• Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme;
• Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa; [11]
• Latvijas Skautu centrālās organizācijas pateicības zīme „Svastika. [66]

Dzejnieks R. B. veltījis dzejoli „Pulkvedim Dombrovskim (50 gadu šūpļa svētkos)”, [60] bet Hercoga Pētera ģimnāzijas audzēknis Valdis Štelmahers – balādi „Vecais pulkvedis”. [67]

______________________________

[A] Hronoloģiska secība nav ievērota dienesta gaitas sarakstā – LVVA, 5601. f., 1. apr., 1385. l. [11]

[B] Plaukstas savainojums par sevi atgādinājis visu mūžu: sasveicinoties varējis lietot tikai trīs pirkstus. [72]

[C] Ponparta saite (lat. ligamentum Poupart) atrodas cirkšņa rajonā un izmantota kā ievainojuma precizēšanas vieta.

[D] Laikā, kad družīna iekļauta kājnieku pulka sastāvā, pulka numurs bijis 422. Ar 42. armijas korpusa pavēli 29.07.1915 (pēc v. s.) 422. kājnieku pulks pārdēvēts par 421. Carskoje Selo kājnieku pulku.

[E] Kā pats rakstījis: stādīts priekšā uz kapitana činu. [11]

[F] 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks ietilpa 1. latviešu strēlnieku brigādē, kas 1917. g. septembrī atkāpās Krievijas 12. armijas galveno spēku sastāvā. Lai izvairītos no Rīgā esošo Krievijas karaspēka daļu aplenkšanas, aizsardzības kaujā pie Mazās Juglas 1. un 2. septembrī cīnījās 2. latviešu strēlnieku brigāde, kurā ietilpa 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, starp kura strēlniekiem karoja Andrejs Ludvigs Vulfsons, un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks ar strēlnieku Indriķi Jāni Kārli Vulfsonu ierindā. Trūkst ziņu, vai viņi kaujas laikā zinājuši, ka, cīnoties par frontes noturēšanu, gādājuši arī par brālēna Jēkaba Osvalda Dombrovska drošību, kā arī piedalījušies vienā kaujā, lai gan dažādu latviešu strēlnieku pulku sastāvā.

[G] Ar armijas virspavēlnieka 15.07.1919 pavēli pie Armijas apgādības pārvaldes izveidotas vairākas iestādes, tostarp Etapu un rajonu komandantūras pārvalde (priekšnieks – pulkvedis-leitnants Pēteris Silenieks). [22] Bijuši kursa biedri Viļņas kājnieku junkurskolā un dienesta biedri Krievijas Impērijas 281. kājnieku pulkā.

[H] Dienesta gaitas sarakstā norādīts, ka ar apsardzības ministra pavēli 21.07.1921 apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. [11]

[I] Tikai tie nacionālās armijas virsnieki, kuri jau bija apbalvoti ar ordeņa III šķiru, varēja tikt izvirzīti apbalvošanai ar II šķiru, kuru piešķīra par veiksmīgu militāru operāciju vadīšanu. Ar ordeņa II šķiru nacionālās armijas virsniekus apbalvoja tikai pašā ordeņa piešķiršanas noslēgumā – 1927. un 1928. gadā. [53]

[J] Lozdany [73] - Lazdāni jeb Lazdānu sādža, Kalupes pagasts, Daugavpils apriņķis.

[K]1928. g. par Latgales atbrīvošanas kaujām 03.01.1920-03.03.1920 izvirzīts apbalvošanai ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Pieteikuma dokumentus sagatavojis bijušais Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītājs pulkvedis Jānis Puriņš, bet 14.05.1928 apbalvošanu atbalstījis un lietu virzījis Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš. Lietai tikusi pievienota 02.06.1922 Jēkaba Dombrovska aizpildītā Lāčplēša Kara ordeņa domes anketa. Ordeņa dome anketu lūgusi  aizpildīt katru apbalvoto, tā iegūstot sīkākas ziņas, lai varētu sagatavot vispārīgu pārskatu par ordeņa kavalieru vajadzībām. Izmantojis iespēju anketā norādīt īpašas vēlmes, atzīmējot, ka vēlas palielinātu pensiju vai saīsinātu izdienas laiku uz pensijas piešķiršanu un bērniem “brīvu skolu”. Abi lūgumi izpildīti.

Lāčplēša Kara ordeņa domē lieta saņemta 05.06.1928. Pulkveža kandidatūru ordeņa dome noraidījusi 26.10.1928 sēdē, [5] kad izskatīti pēdējie iesniegumi, [53] sešiem balsojot “par”, pieciem – “pret” un nevienam neatturoties. [5] Par apbalvošanu bijis jānobalso 10 domes locekļiem no 15. [53]

[L] Pēc citām ziņām: pulks atradies Jelgavā garnizona dienestā no 1920. g. septembra [72] vai 1920. gada oktobra. [20, 34]

[M] 21.10.1924 par piecu gadu izdienu uz vakanto vietu saskaņā ar noteikumu projektu “Par dienesta gaitu karaspēkā” lūdzis paaugstināt par pulkvedi Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis R. Bangerskis.

28.05.1925 par izdienu uz vakanto vietu saskaņā ar “Noteikumiem par paaugstināšanu” lūdzis paaugstināt par pulkvedi Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis A. Krustiņš. [11]

[N] Problēmas ar alkohola lietošanu bijušas ilglaicīgas. Divīzijas komandieris ģenerālis A. Krustiņš 1928. g., laikā, kad pats atradies atvaļinājumā un pulkvedis J. Dombrovskis veicis viņa pienākumus, uzdevis sagatavot slepenu, personīgu ziņojumu, kas atklātu pulkveža J. Dombrovska nepiedienīgo rīcību alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ, kas atstājusi nevēlamu iespaidu uz pulka karavīru audzināšanu un sabiedrības viedokli. Uz Kurzemes divīzijas štāba administratīvās nodaļas adjutanta kapteiņa Kristovska 20.06.1928 ziņojuma pamata un personīgajiem novērojumiem 21.06.1928 sagatavojis un iesniedzis armijas komandierim ģenerālim M. Peniķim adresētu slepenu, personīgu ziņojumu, kurā norādījis: Šāda vecāko priekšnieku uzvešanās ņem man morāliskās tiesības sodīt par tiem pašiem pārkāpumiem jaunākos. Tikai pateicoties pulkv. Dombrovska kaujas nopelniem atbrīvošanās cīņās, viņa lielai ģimenei un tam, ka citādi dienestu viņš izpildīja ļoti labi, līdz šim biju atturējies no kaut kādu regresīvu soļu speršanas pret viņu. Ievērojot to, ka tagad Galvenā štābā būs vakanta administratīvās daļas priekšnieka vieta, lūdzu Jūsu piekrišanu un tālāko gādību pulkvedi Dombrovski, kā vairāk piemērotu šim amatam – pārvietot uz Galveno štābu. Lūgums, domājams, ticis īstenots 1933. g., jo 1928-1933 ikgadējās atestācijās atkārtoti norādīts: Alkoholu lieto dažreiz par daudz. Dzērumā parāda nevajadzīgu un nepiemērotu dienesta darbību un nepiemērotu savam stāvoklim uzstāšanos sabiedrībā, paliek familjārs ar padotiem, kas mazina cieņu un autoritāti. [11]

[O] Dienesta gaitas sarakstā norādīts, ka 16.08.1929 apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni. [11]

[P] Bez valsts un pilsētas piešķirtajiem līdzekļiem Brāļu kapu komiteja meklēja arī citus naudas iegūšanas veidus. Viens no tolaik izplatītiem ziedojumiem bija tā sauktās atpirkšanās no Jaungada u. c. vizītēm. Turīgo pilsoņu aprindās par labo toni tika uzskatīta došanās svētku vizītēs citam pie cita, līdzi nesot attiecīgas dāvanas. Ar laiku šāda savstarpēja vizitēšana un apdāvināšanās kļuva sabiedrībai par nastu — tika tērēts daudz laika un līdzekļu tīri formālu tradīciju dēļ. Līdz ar pilsonisko aprindu mantiskā stāvokļa pieaugumu izplatījās labdarības tendences. Jau 19. gadsimtā populāra kļuva t. s. atpirkšanās no šādām vizītēm, ziedojot paredzētos līdzekļus kādam labdarības mērķim. Garum gari šo personu vārdu saraksti tika publicēti presē, rādot piemēru citiem. Jaunajā Latvijas valstī kritušo varoņu atdusas vietu kopšana bija ļoti aktuāla tēma, daudzas ģimenes tā skāra ļoti tieši. Atpirkšanās no Jaungada vizītēm par labu Brāļu kapu komitejai deva iespēju iegūt papildu ziedojumus Brāļu kapu izveidei. [76]

[Q] No dzīvesbiedres Lizetes Dombrovskas rakstītā: Aizejot no pulka, Jelgavas pilsētas valde un sabiedriskas organizacijas dāvā zirgu un pulka virsnieki – ratus, virsdienesta instruktori – aizjūgu. [12]

[R] Roma ir runājusi, lieta ir beigusies (latīņu val.).

[S] I kategorijā tika ieskaitīti vietējo pagastu bezzemnieki Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri un Latvijas armijā kritušo karavīru ģimenes locekļi un kara invalīdi. [13] Viņu prasības vajadzējis apmierināt vispirms. [53]

 

Avoti:

1. https://raduraksti.arhivi.lv: Baznīcu grāmatas; Ev. lut.; Draudzes; Rīgas Jēzus (Riga, Jesus); 1876-1880 Dzimušie (latviešu, vācu); 449. kadrs, 0. ieraksts.
2. https://raduraksti.arhivi.lv: Baznīcu grāmatas; Ev. lut.; Draudzes; Rīgas Mārtiņa (Riga, Martin); 1877-1883 Dzimušie (latviešu, vācu); 199. kadrs, 225. ieraksts.
3. LVVA, 624. f., 2. apr., 33. l., 14. lp.
4. LVVA, 624. f., 2. apr., 132. l., 10. lp.
5. LVVA, 1304. f., 1. apr., 354. l.
6. LVVA, 1308. f., 12. apr., 13980. l., 242. lp.
7. LVVA, 1308, f., 15. apr., 3123. l., 140. lp.
8. LVVA, 1491. f., 1. apr., 1721. l., 1. lp. o.p.
9. LVVA, 2218. f., 1. apr., 48. l.
10. LVVA, 2218. f., 2. apr., 23. l., 130. lp.
11. LVVA, 5601. f., 1. apr., 1385. l.
12. LVVA, 5730. f., 2. apr., 4.-5. l.
13. Piebalgas muzeju apvienība “Orisāre”, Velta Dombrovska – Lizetei Skalbei : vēstule [rokraksts], 12.12.1948.
14. Agrārā reforma Latvijā [tiešsaiste]. [B. v.] : Vikipēdija: brīvā enciklopēdija, 2022 [skatīts 2022-02-17]. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Agr%C4%81r%C4%81_reforma_Latvij%C4%81.
15. Ar aizsargu „Nopelnu Krustu”… Latvijas Kareivis, Nr. 97 (1932, 1. maijs), 2. lpp.
16. …Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 7. sarakstu. Valdības Vēstnesis, Nr. 261 (1929, 16. nov.), [1.]-14. lpp.
17. Ar Triju zvaigžņu ordeni un goda zīmi apbalvoto 3. Jelgavas kājnieku pulka kaŗavīru saraksts (pulka 10 gadu jubilejā). Valdības Vēstnesis, Nr. 183 (1929, 16. aug.), [1.] lpp.
18. Atpirkušies no Jauna gada vizītēm par labu Brāļu kapu kopšanai… Latvijas Kareivis, Nr. 8 (1931, 11. janv.), 4. lpp.
19. Augstāko militaro kursu izlaidums. Latvijas Kareivis, Nr. 171 (1930, 2. aug.), [1.] lpp.
20. Blaževičs, Ignats. 3. Jelgavas kājnieku pulka formēšana un likvidēšana : personīgas atmiņas. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 6 (1999, nov./dec.), 35.-37. lpp.
21. Caune, Andris. Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem : pilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 20. gadsimta sākuma atklātnēs. [2. izd.]. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 2017. 162. lpp. ISBN 978-9984-824-36-9.
22. Ciganovs, Juris. Karaspēka daļu intendantūras dienestu pirmsākumi [tiešsaiste]. Rīga : Latvijas Kara muzejs, [b. g.] [skatīts 2022-02-10]. Pieejams: https://www.karamuzejs.lv/lkm/karaspeka-dalu-intendanturas-dienestu-pirmsakumi.
23. Dombrovskis Daina [tiešsaiste]. Bad Arolsen : Arolsen Archives, 2022 [skatīts 2022-01-21]. Pieejams: https://collections.arolsen-archives.org/en/search/person/106761026?s=Daina%20Dombrovska&t=0&p=1.
24. Dombrovskis Jēkabs. No: Latvijas Brīvības cīņas, 1918-1920 : enciklopēdija. [Rīga] : Preses nams, 1999. 331. lpp. : ģīm. ISBN 9984-00-395-7.
25. Dombrovskis, Jēkabs [tiešsaiste]. [B. v.] : L. k. o. k., 2022 [skatīts 2022-02-10]. Pieejams: http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=353.
26. Dombrovskis Jēkabs [tiešsaiste]. Bad Arolsen : Arolsen Archives, 2022 [skatīts 2022-02-17]. Pieejams: https://collections.arolsen-archives.org/en/search/person/76730949?s=Dombrovskis%20J%C4%93kabs&t=222900&p=1.
27. Dombrovskis Jēkabs Jura dēls. No: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri : biogrāfiska vārdnīca. [Rīga] : Jāņa sēta, 1995. 131.-132. lpp. : ģīm. ISBN 9984-508-49-8.   
28. Dombrovskis Jēkabs Osvalds. No: Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940 : biogrāfiskā vārdnīca. Rīga : Nordik, 1998. 147.-148. lpp. : ģīm. ISBN 9984-510-17-4.
29. Dombrovskis Jēkabs Osvalds [tiešsaiste]. Bad Arolsen : Arolsen Archives, 2022 [skatīts 2022-02-17]. Pieejams: https://collections.arolsen-archives.org/en/search/person/66911776?s=Dombrovskis%20J%C4%93kabs&t=222908&p=1.
30. Dombrovskis Jēkabs Osvalds [tiešsaiste]. Bad Arolsen : Arolsen Archives, 2022 [skatīts 2022-01-21]. Pieejams: https://collections.arolsen-archives.org/en/search/person/81987278?s=Daina%20Dombrovska&t=230529&p=1.
31. Dombrovskis Jēkabs Osvalds [tiešsaiste]. [Rīga] : Latvijas Nacionālais arhīvs, 2022 [skatīts 2022-12-06]. Pieejams: http://diaspora.arhivi.lv/index.php?id=23&kods=1&tips=&rinda=0&uzvards=Dombrovskis&pid=50437&rinda=0&vards=J%C4%93kabs&uzvards=Dombrovskis&gads=&dzivv=&izcvalsts=0.
32. Galīgi piešķirtās zemes. Zemes Ierīcības Vēstnesis, Nr. 300 (1928, 20. nov.), 3-9. lpp.
33. Grīnvalde, Marija. Manas atmiņas par plkv. Jorģi Zemitānu. No.: Ziemeļnieki : Latvijas brīvības cīņu 50 gadu atcerei : rakstu krājums. [Čikāga] : Ziemeļlatvijas Brīvības cīņu atceres rīcības komiteja, 1970. 95.-97. lpp.
34. Hazners, Vilis. Slavas dienas. Fidelitas, Nr. 10 (1970, [1. janv.]), 9-11. lpp.
35. Hāzners, Vilis Arveds. Varmācības torņi : atmiņas. Linkolna : Vaidava, 1977, 114. lpp.
36. Jēkabsons, Ēriks. Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā : 19. gadsimta otrā puse – 1914. gads. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 172., 185.-186., 196., 244. lpp. ISBN 978-9934-18-872-5.
37. Jelgavas kājnieku pulks [tiešsaiste]. [B. v.] : Vesture.eu, 2013 [skatīts 2022-02-14]. Pieejams: https://vesture.eu/Jelgavas_k%C4%81jnieku_pulks.
38. Jelgavas nodaļas „Tēvijas Sargs” gada svētki. Latvijas Kareivis, Nr. 6 (1925, 9. janv.), [1.] lpp.
39. Jelgavas pulka gada svētkos. Latvijas Kareivis, Nr. 222 (1927, 2. okt.), 2. lpp.
40. K. Atklāts piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem. Latvijas Kareivis, Nr. 139 (1932, 26. jūn.), [1.] lpp.
41. Kā sākās 3. Jelgavas pulka formēšana. Latvijas Kareivis, Nr. 181 (1929, 14. aug.), 2. lpp.
42. Kalcenaus, Indriķis. Ministru prezidents Voldemārs Zāmuels un 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris pulkvežleitnants Jēkabs Dombrovskis pulka piecu gadu jubilejas svinībās Jelgavā. 1924. gada 16. augusts [Attēls]. No: Deviņu vīru spēks : stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem, 1918-1940. Rīga : Valsts kanceleja, 2016. 226. lpp. ISBN 978-9934-8225-2-0.
43. Kohs Jumītis, Arnis. Zīle nesa kara vēsti : aizmirstie karavīri - latviešu strēlnieku priekšteči un citi latviešu karavīri Lielajā (Pirmajā pasaules) karā (1914-1918). Rīga : Zvaigzne ABC, [2024]. 43. lpp. ISBN 978-9934-32-488-8.
44. Krīpens, Arvīds. Kurzemes divīzijas pirmsākums un tās lielākās cīņas. Militārais Apskats, Nr. 7 (1934, jūl.), 1183.-1196. lpp. : fotogr., sh.
45. Kuplākā kalpakiešu sanāksme Virsnieku klubā (1929. g.) [Attēls]. Atpūta, Nr. 696 (1938, 4. marts), [20.] lpp.
46. Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka pulkvedis-leitnants Jēkabs Dombrovskis [Fotogrāfija] [tiešsaiste]. [Rīga] : Latvijas Kara muzejs, 192- [skatīts 2023-03-12]. Pieejams: https://www.nmkk.lv/Items/ItemViewForm.aspx?id=1523612.
47. Likerts, V. Jelgavas Lāčplēši : laiki un likteņi. Lāčplēsis, Nr. 1 (1955, nov.), 31.-[32.] lpp. ; Nr. 2 (1956, nov.), 28.-34. lpp.
48. Likerts, V. 3. Jelgavas kājnieku pulka atcerei : 16. augustā pulks atzīmē 45 gadu jubileju. Latvija Amerikā, Nr. 65 (1964, 12. aug.), 6. lpp.
49. Likumi, pavēles, rīkojumi. Militārais Apskats, Nr. 9 (1934, sept.), 1739.-1741. lpp.
50. Mūsu mīļotais… Latvija, Nr. 119 (1949, 22. dec.), 12. lpp.
51. Neatkarības karš. Latvijas armijas simtgade [tiešsaiste]. [Rīga] : Aizsardzības ministrija, [b. g.] [skatīts 2022-02-10]. Pieejams: https://www.mod.gov.lv/lv/par-mums/aizsardzibas-ministrijas-vesture/neatkaribas-kars-latvijas-armijas-simtgade.
52. Oficiālā daļa. Latvijas Kareivis, Nr. 203 (1934, 11. sept.), [1.] lpp.
53. Ozoliņa, Anda. Lāčplēša Kara ordeņa izveidošana un karavīru apbalvošana. No: Par Latviju : Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena. Rīga : Latvijas Mediji, 2020. [35].-121. lpp. : faksimili, il., fotogr. ISBN 978-9934-15-863-6
54. „Pērkonkrustiešu”  atzīšanās. Jaunākās Ziņas, Nr. 121 (1938, 31. maijs), 4. lpp.
55. Pieminekli kritušiem varoņiem… Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 59 (1926, 2. nov.), 2. lpp.
56. Latvijas atbrīvošanas (Troickas) bataljona karavīru gājiens Rīgā, 1920. gada 5. oktobrī [Attēls]. No: Pulcējaties zem latviešu karogiem! Rīga : Biedrība “Vilki” : Zelta grauds, 2013. 225. lpp. ISBN 978-9934-8402-1-0.                           T.p. arī                                                                                                                                                                      Troickas latviešu strēlnieku bataljona sagaidīšana un parāde Rīgā 1920. gada 5. oktobrī : [Attēls]. No: Ģenerālis Kārlis Goppers : 140 viņa laikabiedru stāsti ap septiņiem ugunskuriem : grāmatizdevēja Miķeļa Goppera pēdējā sastādītā grāmata 21. gadsimta redakcijā ar pielikumiem. Stokholma-Rīga : Zelta Ābele : Kārlis Goppers, 2022. 132., 430. lpp. ISBN 978-91-527-1802-5.
57. [Pjero]. Līvānu atbrīvošanas vēsture. Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 43 (1934, 25. okt.), 2. lpp.
58. Plkv. Dombrovskis, 1919. gadā kapteinis, 3. Jelgavas pulka komandieris. No: Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. II [sēj.]. Rīga : Literatūra, 1938. 32. lpp. : ģīm.
59. Purmals, Kārlis. „Mēs iesim tur, kur tēvuzeme sauks!” : 3. Jelgavas kājnieku pulka 50. gadasvētki. Latvija Amerikā, Nr. 57 (1969, 16. aug.), 2., 6. lpp. : ģīm.
60. R., B. Pulkvedim Dombrovskim : 50 gadu šūpļa svētkos. Latvijas Kareivis, Nr. 189 (1930, 23. aug.), 2. lpp.
61. –rp. Jelgavas kājnieku pulka 12 gadi. Latvijas Kareivis, Nr. 181 (1931, 16. aug.), [1.] lpp. : ģīm.
62. –rp. Pamatakmeņa likšana Brīvības piemineklim Jelgavā. Latvijas Kareivis, Nr. 125 (1931, 9. jūn.), [1.] lpp.
63. Rulliņš, J. Piektā eskadronā Jelgavā. No: Liepiņš, Alberts. 1. Jātnieku pulks : Dievs, Tēvija, pulks. [ASV] : Alberts Liepiņš un Gaujas apgāds, 1980. 185.-187. lpp.
64. Rusmanis, Sigurds. Neiepazītā Latvija. [Rīga] : Apgāds Mantojums, 2006. 158. lpp. ISBN 9984-9699-7-5.
65. Sk., V. LKOK atv. pulkvedis J. Dombrovskis. Latvija, Nr. 120 (1949, 30. dec.), 6. lpp. : ģīm.
66. Skautu parāde Esplanādē. Latvijas Kareivis, Nr. 105 (1934, 15. maijs), [1.] lpp.
67. Štelmachers, Valdis. Vecais pulkvedis : 3. Jelgavas kājn. pulka 1. k-rim plkv. Jēk. Dombrovskim, slavenās Līvānu kaujas balāda). Skolu Dzīve, Nr. 5 (1935, janv.), 3. lpp.
68. 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris kapteinis Jēkabs Dombrovskis. No: Mūsu Lāčplēši : [biogrāfiski apcerējumi ar portretiem]. [B. v.] : [b. i.], [b. g.] 35. lpp. : ģīm.
69. 3. Jelgavas kājnieku pulks. No: Latvijas Brīvības cīņas, 1918-1920 : enciklopēdija. [Rīga] : Preses nams, 1999. 273.-274. lpp. ISBN 9984-00-395-7.
70. 3. Jelgavas kājnieku pulks. Latvijas Kareivis, Nr. 170 (1939, 1. aug.), 4. lpp. : fotogr.
71. 3. Jelgavas kājnieku pulks [tiešsaiste]. [B. v.] : Vikipēdija: brīvā enciklopēdija, 2021 [skatīts 2022-02-15]. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/3._Jelgavas_k%C4%81jnieku_pulks.
72. 3. Jelgavas kājnieku pulks, 1919-1969 : 50 gadu dibināšanas, cīņu un darbības atcere. [ASV] :  Jelgavas pulka apvienība, 1970.
73. 3. Jelgavas kājnieku pulks, 1919.16.VIII-1929.16.VIII. [Jelgava] : 3. Jelgavas kājnieku pulks, 1929.
74. Triju zvaigžņu gaismā. 1. grām. Rīga : Latvijas Vēstnesis, 1997. 116. lpp. ISBN 9984-9237-0-3.
75. T-s. 25 gadus karavīŗa gaitās. Latvijas Kareivis, Nr. 188 (1930, 22. aug.), [1.] lpp. : ģīm.
76. Upmanis, Eižens. Brāļu kapu komiteja [tiešsaiste]. [B. v.] : RBK_Upmanis.indd, 2011 [skatīts 2022-02-15]. Pieejams: http://www.bkkomiteja.lv/old/faili/RBK%20Upmanis.pdf.
77. U-s. Jelgavnieku kaujas gaitas pirms 10 gadiem. Latvijas Kareivis, Nr. 182 (1929, 15. aug.), 2. lpp.
78. Valsts Prezidenta pavēle armijai un flotei. Valdības Vēstnesis, Nr. 135 (1925, 20. jūn.), [1. ]lpp.
79. Valsts Prezidenta rīkojums. Valdības Vēstnesis, Nr. 247 (1930, 30. okt.), [1.] lpp.
80. Valsts Prezidenta 186. pavēle armijai un flotei. Valdības Vēstnesis, Nr. 192 (1934, 28. aug.), [1.] lpp.
81. Valsts Prezidents pie Jelgavas aizsargiem. Latvijas Kareivis, Nr. 218 (1932, 27. sept.), [1.] lpp. : fotogr.
82. Widzeme. Sekoša apsveicinajuma telegrama… Latveešu Awizes, Nr. 57 (1904, 17. jūl.), [2.] lpp.
83. Zeme tiem, kas zemi kopj. Zemgales Komūnists, Nr. 22 (1940, 4. sept.), 3. lpp.
84. Домбровский Яков Георгиевич [tiešsaiste]. [B. v.] : Памяти героев Великой войны 1914-1818, [b. g.] [skatīts 2022-02-08]. Pieejams:  https://gwar.mil.ru/heroes/chelovek_gospital360717/.
85. Домбровский Яков Георгиевич [tiešsaiste]. [B. v.] : Памяти героев Великой войны 1914-1818, [b. g.] [skatīts 2022-02-08]. Pieejams:  https://gwar.mil.ru/heroes/chelovek_gospital360710/.
86. Оровайский 195-й пехотный полк [tiešsaiste]. [B. v.] : Википедия, свободная энциклопедия, 2021 [skatīts 2022-02-07]. Pieejams: https://ru.wikipedia.org/wiki/Оровайский_195-й_пехотный_ полк.
87. 421-й пехотный Царскосельский полк [tiešsaiste]. [B. v.] : Памяти героев Великой войны 1914-1818, [b. g.] [skatīts 2022-02-08]. Pieejams: https://gwar.mil.ru/army/831/.