Aleksandrs Sergejevičs Demjanenko ir viens no populārākajiem padomju un krievu aktieriem. Lielākā daļa viņa tēlu ietver mīlīgus ekscentriķus un cēlus intelektuāļus.

Demjanenko ir Šurika, dzīvespriecīga, nedaudz neveikla 60. gadu studenta, maskētā tēla radītājs.

Pēc 37. skolas beigšanas Sverdlovskā ar padziļinātu vācu valodas apguvi Aleksandrs Demjanenko ieradās studēt aktiera profesiju. Pēc GITIS (Grigorija Konska meistarklases) absolvēšanas viņš vairākus mēnešus spēlēja uz Majakovska teātra skatuves, pēc tam pameta galvaspilsētu un apmetās uz dzīvi Ļeņingradā, kur dzīvoja un strādāja līdz mūža galam.

Tomēr viņam nepaveicās ar teātri - viņš vairāk uzstājās privātās trupās. Neskatoties uz to, no 1984. gada līdz pēdējām dienām viņš bija N. P. Akimova vārdā nosauktā Sanktpēterburgas Komēdijas teātra mākslinieks, kur spēlēja vairākas spilgtas lomas. Viņa pēdējie darbi uz skatuves bija luga "Dons Pedro" (rež. T. Kazakova), kas tika izrādīta teātra skatuvē kopā ar Mihailu Svetinu, un viņš strādāja arī "Komēdiju patversmē". Aktieris debitēja kino ar lomu, kas piesaistīja gan skatītāju, gan režisoru uzmanību Aleksandram Demjanenko - Aleksandra Alova un Vladimira Naumova filmā "Vējš", kas iznāca 1958. gadā. Ar tiem pašiem režisoriem Demjanenko filmējās filmā "Miers atnākušajiem" (1961), pateicoties kurai viņš kļuva pazīstams ārzemēs - filma saņēma vairākas balvas Venēcijas kinofestivālā. Tajā pašā gadā tika izlaistas divas filmas, kas aktieri padarīja slavenu PSRS - "Dimas Gorina karjera" un "Pieaugušie bērni". Drīz vien Aleksandrs Demjanenko pameta Majakovska teātri un sāka strādāt Lenfilm kinostudijā. Demjanenko veiksmīgo aktierdarbu vidū bija piedzīvojumu filmas "Valsts noziedznieks" un "Čekas virsnieks".

Pēc komēdijas "Operācija "i" un citi Šurika piedzīvojumi" Aleksandrs Demjanenko kļuva par ievēroajmu un ļoti skatītāju gaidītu komēdiju aktieri. Visas trīs Gaidaja filmas ar Demjanenko piedalīšanos - "Operācija " i " un citi Šurika piedzīvojumi", "Kaukāza gūstekne" un "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" - iekļuva padomju komēdiju kino "zelta fondā". Tomēr veiksmīgais Šurika tēls karājās aktierim kā akmens, neļaujot viņam pārsniegt iedibināto lomu.

Režisori drīz vien pārstāja piedāvāt interesantas lomas. Palīgā nāca televīzija, kur Demjanenko filmējās visnegaidītākajās lomās un pat spēlēja monoizrādes. Starp tām ir Dīrenmata "Elks", S. Mrozeka "Apburtā nakts", "Līdz pašai būtībai" un Simenona "Septiņi krusti piezīmju grāmatiņā". Demjanenko izdevās radīt neaizmirstamus darbus vairākās filmās, ko režisēja aktieri, kurus interesēja aktiera neparastais dramatiskais talants – filmās "Drūmupe" un Nauma Birmana filmā "Dziedošais skolotājs". Turklāt aktieris daudz strādāja teātrī, filmējās televīzijā un ierunāja animācijas filmas.

Aleksandrs Demjanenko bija viens no vadošajiem dublēšanas aktieriem - viņa balsi lugā "Mirušais gadalaiks" izmantoja izlūkdienesta virsnieks Ladeinikovs, atveidoja Donatas Banionis, kā arī ārzemju aktieri

• Omārs Šarifs,
• Žans Pols Belmondo,
• Ugo Tonjaci,
• Roberts De Niro,
• Stīvs Buskemi,
• Džons Voits un daudzi citi.

1968. gadā Aleksandrs Demjanenko Ļeņingradas televīzijā režisēja īsfilmu "Svētie meli".

Deviņdesmito gadu vidū mainījās N. P. Akimova komēdijas teātra galvenais režisors – atnāca Tatjana Kazakova, kurai bija savi plāni, un nez kāpēc Demjanenko tajos netika iekļauta. Viņš pārcēlās uz Sanktpēterburgas teātri "Komēdijas patversme", kur uzreiz spēlēja divās izrādēs, kas kļuva par notikumu ziemeļu galvaspilsētas teātra dzīvē. Pēdējos gados aktieris veiksmīgi turpināja spēlēt uz šī teātra skatuves.

Viņš arī veiksmīgi filmējās seriālā "Zemenīte".

1991. gadā viņam tika piešķirts Krievijas PFSR Tautas mākslinieka tituls.

Aleksandra Demjanenko sieva ir dublēšanas režisore Ludmila Demjanenko (1940–2005).
Adoptētā meita ir aktrise Andželika Ņevolina.

Viņa krustmeita (drauga, izcilā latviešu kino vecmeistara Gļeba Korotejeva meita) Patrīcija Korotejeva (1968-2015) dzīvoja Rīgā.

Viņš nomira 1999. gada 22. augustā pēc ilgstošas ​​slimības no sirds mazspējas. Viņš tika apglabāts Sanktpēterburgā Serafimova kapsētā. Viņa sieva ir apglabāta netālu.

"Mūžīgais Šuriks. Aleksandrs Demjanenko"

Ne velti Demjanenko Šuriks tik ilgi palika uz ekrāna – jau pretrunā ar mainīto situāciju, jau kļūstot, tā teikt, neaktuāls: viņa cilvēcība un ideoloģiskā daba kļuva par izaicinājumu, mēģinājumu pretoties "funkcionāru laikam". Tā paša iemesla dēļ – ne mazāk svarīgi – Demjanenko tēls pazuda no ekrāna. Viņu nebija iespējams pielāgot jaunajiem apstākļiem: pēc Šurika A. Demjanenko karjeras attīstiba beidzās. Un varbūt tāpēc vecais kinoattēls ir saglabājies tīrībā un svaigumā, paliekot skaidra sava laika liecība.