Hanna Ārente (vācu: Hannah Arendt, 1906. gada 14. oktobrī - 1975. gada 5. decembrī) - ebreju izcelsmes vācu publiciste un politikas teorētiķe. Bieži tiek uzskatīta par filozofi, kaut pati Ārente nepiekrita šim apzīmējumam. Viena no pirmajām, kura pēc 2. pasaules kara ieviesa totalitārisma jēdzienu un saskatīja līdzību nacistiskās Vācijas un PSRS iekārtās.

Dzimusi Lindenē (Linden), kas mūsdienās ir Hannoveres daļa, sekulāru ebreju ģimenē. Bērnību pavadīja Kēnigsbergā (tag. Kaļiņingrada) un Berlīnē.

Studēja Marburgas universitātē pie Martina Heidegera, ar kuru Ārentei bija romantiskas attiecības. Disertāciju par mīlestības jēdzienu Svētā Augustīna darbos Hanna Ārente tomēr aizstāvēja Heidelbergas universitātē pie Kārļa Jaspersa. Kaut arī disertācija tika aizstāvēta, Ārente netika habilitēta viņas tautības dēļ. 1929. gadā Berlīnē apprecējās ar filozofu Ginteru Andersu (laulība ilga līdz 1939. gadam).

Vācijā nostiprinoties nacismam, Ārente devās uz Parīzi, kur sadraudzējās ar literatūrkritiķi Valteru Benjaminu, kā arī piedalījās ebreju glābšanas orgnizāciju darbībā. 1940. gadā Ārente apprecējās ar filozofu Heinrihu Blīheru (Heinrich Blücher). Kad Vācija 2. pasaules kara laikā sakāva Franciju, Ārentei ar ASV konsula Marseļā un ebreju glābēja Hairama Bingema (Hiram Bingham IV) sagādātajām nelegālajām vīzām izdevās izceļot uz ASV, kur darbojās ebreju organizācijās.

Pēc 2. pasaules kara atgriezās Vācijā. Denacifikācijas procesa laikā aizstāvēja Heidegeru, kurš nacistu varas laikā bija iestājies NSDAP. 1950. gadā ieguva ASV pilsonību. Pasniedza vairākās ASV vadošās augstskolās.

Par vienu no būtiskākajiem Hannas Ārentes darbiem tiek uzskatīts 1958. gadā izdotais darbs The Human Condition.