Dzimusi Nītaures pagasta Jauntīlēnos, bet 1892.gadā ģimene pārceļas uz Rīgu.Sākumā mācījusies baznīcas skolā, bet vēlāk Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Pēc tam strādāja par skolotāju, paralēli apgūstot aktiermeistarību Dubura un Zeltmata dramatiskajos kursos.  Pirmā izrāde, kur viņa piedalās, ir Jelgavas Latviešu biedrībā. 1914.gadā sāk strādāt Jaunajā Rīgas teātrī un tad arī apprecas ar kursa biedru Antonu Ģēveli.

Smaidoša, kustībās ekspansīva — tāda Emīlija Viesture vienmēr redzama gan personīgā ikdienā, gan uz skatuves. Apbrīnojamā enerģija un ticība darba labam iznākumam vadījusi mākslinieci uz uzvarām, un šķiet, ka viņas muzikālā balss nemaz nepazīst skumju ieskaņu. Gan reizi Viesturei nācies ilgāk šaubīties: būt aktrisei vai studēt matemātiku, bet ka izvēle nav bijusi kļūmīga, to liecina viņas panākumiem bagātie 27 darba gadi. Pēc Dubura kursu beigšanas E. V. tikai īsu laiku darbojās Jaunajā Rīgas un Nacionālajā teātrī. Negaidīti viņa pārtrauca sekmīgi iesākto teātra aktrises karjeru un, pārejot 1921.122. gada sezonā uz Dailes teātri, ar jaunības dedzīgumu nodevās teatrālās formas meklējumiem. E. V. Dailes teātrī atrada savu īsto mājas vietu un drīz vien piesavinājās šī teātra spēles rotaļīgumu, kustību ritmiku un krāsu vibrējumu ārējo skatuvisko līdzekļu izpausmē. Mākslinieces personības izveidošanās visspilgtāk saskatāma lielo klasisko darbu apskaidroto mīlētāju un cietēju tēlos, kuros E. V. nekad nav bijusi tikai vēsa teksta skandētāja, bet gan smalkjūtīgi klusinātā spēlē izpaudusi tēlotās varones versmainās emocijas. Tā viņa tēlojusi karalieni Šillera Donā Karlosā, tā Šekspīra Dezdemonu u. c. Tomēr šīs lomas nav vienīgās Viesturei atbilstošās. Dailes teātra pirmajā gadu desmitā viņa tēloja vai visas galvenās mīļotājas klasiskajā un modernajā repertuārā. Viesturei vienlaicīgi bija jārāda traģiskie un komiskie raksturi, saulainās žēlotājas un dēmoniskās atriebējas. Viņa spēj būt gan maiga un pieglaudīga, gan dzedra un dzēlīga. Vienlīdz labi viņa tēlo kā līgavu, tā māti, cienīgu galma dāmu un mēlnesīgu lauku pušelnieci. Kā puķi raksturo smarža, tā katru E. V. tēlu viegls sentiments, kuru regulē mākslinieces dabiskā inteliģence un gaume. Nekad Viestures tēlojums nav samākslots un pārspīlēts. Viņa ir skatuves liriķe, kas ikvienu lomu padara par gaiša dvēseles prieka paudēju, un, ietverdama to virtuozā skatuviskā izveidojumā, arī par vienreizīgu tēlu mūsu teātra mākslā.

Avots: "Tēvija", 23.03.1942

           "Ievas stāsti", 2016, nr.23

Uz paspartū. [1900. - 1910.gads]. Fotogrāfs: Indriķis Baumanis. 16x10,5 cm.

***