Herberts Roberts Vulfsons dzimis pārdevēja Augusta Anša Vulfsona un viņa sievas Marijas Minnas (dzim. Deguta) ģimenē kā vienīgais bērns. Dzimšanas vieta – Rīga.

Kristīts 28.11.1920 Rīgas Sv. Pāvila ev. lut. baznīcā. [6]  

Iesvētīts 06.10.1940 [17] ?.

Ticība: luterticīgs. [3, 6]     

Tautība: latvietis. [1, 2, 3, 6]

Pilsonība – Latvijas. Pilsoņa iekšzemes pase izdota 23.02.1937 [3, 6]/24.02. 1937. [4]   

Partejiskā piederība: bezpartejisks.

Pēc pamatskolas beigšanas [1, 2] mācījies Rīgas pilsētas Amatnieku skolā un tehnikumā (vakaros) [8] un no 1934. g. septembra līdz 1939. g. [1, 5, 6] – 1. Rīgas Valsts ģimnāzijā. [1, 5, 6, 8] Pilnu ģimnāzijas kursu beidzis 15.06.1939. [5, 6] 1937. g. kā abu mācību iestāžu pārstāvis saņēmis 7. godalgu un balvu – hokeja slidas – par piedalīšanos Latvijas Republikas Sabiedrisko lietu ministrijas rīkotajā aprakstu konkursā par dzimtās zemes apceļošanu. Šajās pirmajās skolu jaunatnes ceļojumu sacensībās 102 dalībnieki Sabiedriski-kulturālā departamenta Tūrisma nodaļai iesūtījuši aprakstus par tā gada vasarā veiktā ceļojuma iespaidiem. Kopā ar skolas biedriem – Herbertu Plūmi un Ziedoni Čubi [8] – bija devies uz Vidzemi: ar riteni apceļota Dzērbene un Piebalga. Ceļojumā novērotais arī tika atspoguļots godalgotajā aprakstā. Ministrija aprakstus bija iecerējusi izdot grāmatā. [8]

Vēlēdamies turpināt izglītību, 1939. g. iestājies Latvijas Universitātē. [1, 6, 12] Lai iestātos augstskolā, apmierinoši nokārtojis iestājeksāmenu latviešu valodā, izturējis eksāmenus svešvalodā, latīņu valodā, jauno laiku un Latvijas vēsturē. 03.10.1939 [6] uzsācis studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā. [1, 6, 12, 16] Matrikulas numurs: 24202. [6]

Studijas 1939-1940 [11] ļāvušas izvairīties no iesaukšanas padomju dienestā, jo studentus neiesauca. Praksi izgājis Vācijā. Pēc atgriešanās pieņēmis lēmumu, ka nekad kā tiesnesis vai advokāts nekalpos padomju varai. Izlēmis studiju virzienu mainīt – 12.10.1942 [6] apstiprināta pāriešana uz Universitātes Rīgā Veterinārmedicīnas fakultāti. [1, 6, 11, 13]

Studiju laikā mobilizēts vācu armijā, kur 1943-1945 dienējis par veterinārfeldšeri [1, 3, 11] galvenokārt veterinārlazaretēs. [1] 1943. gada martā iedalīts Vērmahta 266. aizsargu bataljonā par veterinārfeldšeri, kurā dienējis līdz 1944. g. janvārim, kad aizkomandēts uz veterinārārstu kursiem Tilzītē, Rietumprūsijā (Klaipēda, Lietuva). Pēc četriem mēnešiem ieradies 23. atsevišķajā policijas bataljonā, kurā uzturējies līdz augustam, kad saslimis ar dizentēriju. Mēnesi ārstējies lazaretē. Pēc izveseļošanās nosūtīts uz Dancigu (Gdaņska, Polija), kur ieskaitīts 23. kājnieku divīzijas veterinārajā rotā, kurā skaitījies līdz vācu karaspēka kapitulācijai 08.05.0945. Dienesta pakāpe – jefreitors. [2] Dienesta pienākumos ietilpušas rūpes par zirgiem, kara laikā šauteni rokās nav turējis. Pēc paša stāstītā bijis Kēnigsbergā (Karaļauči, tagad Kaļiņingrada, Krievija), Tilzītē un Dancigā. Te uzbrukuma laikā tā apbērts ar smiltīm, ka tik kājas ārā rēgojušās. Aiz tām tad nu cīņu biedri arī izvilkuši.

Karam beidzoties, nokļuvis padomju gūstā Dancigā. [3, 11] No turienes nosūtīts uz PSRS Pārbaudes filtrācijas punktu Grodņā (Baltkrievija). Bez vispārīgām ziņām anketas datos norādīts: bijis bezpartejisks; bez sodāmības; Sarkanajā armijā nav dienējis, tāpēc gūstā vai aplenkumā nav nonācis; norādīts, ka 1939-1941 arī studējis Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē; nav neviena, kurš varētu apliecināt anketā norādītās ziņas par dienesta un okupācijas laiku un laiku, kad uzturējies ārzemēs; personu apliecinošu dokumentu nav bijis. [2] Apcietināts [1, 2] un nosūtīts uz padomju filtrācijas nometni [1] 0313 [1, 2] Medvežegorskā, [2] Karēlijā. [1, 3, 11] 13.03.1946 ar tulka starpniecību nopratināts.

Piedalījies Baltās – Baltijas jūras kanāla (Belomorkanal) atjaunošanas darbos. [9, 15] 1946. g. sākumā saslimis [1, 2] ar plaušu karsoni. 22.04.1946 nometnē sastādīts protokols par veselības stāvokli:

• anamnēze: sūdzējies par vispārēju vājumu; sāpēm krūšu rajonā; elpas trūkumu, kas pastiprinājies ejot; sāpēm ceļu locītavās;
• objektīvie dati: [A] strauja novājēšana; augšējo un apakšējo ekstremitāšu muskulatūras atrofija; skaļa izelpa; paplašināta sirds; sistolisks troksnis;
• diagnoze: distrofijas III sausā forma; sirds kaite;
• slēdziens: darba nespējīgs vairāk nekā četrus mēnešus. [2]

Bijis tik izvārdzis, ka novietots barakā, lai tajā nodzīvotu vēl dažas atlikušās dienas, taču kāda māsiņa iežēlojusies par kādreiz izskatīgo puisi, sākusi aprūpēt un tā izglābusi.  

14.05.1946 Medvežegorskas Pārbaudes filtrācijas nometnē 0313 izdots slēdziens, ka Vulfsons Herberts Augusta d., Latvijas PSR, Rīgā dzimušais un dzīvojušais, latvietis, bezpartejiskais, PSRS pilsonis, neprecēts, kulaku-tirgotāju izcelsmes, studējušais, pēc mutiskiem apgalvojumiem – bez sodāmības, pamatojoties uz medicīnisku ziņojumu – fiziskam darbam nederīgs, nepieciešama ilgstoša ārstēšanās – līdz ar pārbaužu materiāliem [2] nosūtāms uz iepriekšējo dzīves vietu Rīgā [1, 2] turpmākai pārbaudei. 12.03.1947 veikta atzīme, ka filtrāciju izgājis 27.05.1946.

09.04.1955 filtrācijas lieta nodota glabāšanā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas pie Latvijas PSR Ministru padomes Uzskaites-arhīva nodaļā. Lai iepazītos ar lietas materiāliem, tā 01.10.1965 pēc pieprasījuma izsniegta Latvijas PSR Valsts drošības komitejas pie Latvijas PSR Ministru kabineta Liepājas pilsētas pilnvarotajam kapteinim Kivko. [2]

1946. g. atgriezies dzimtenē un iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA). 06.06.1946 lūdzis šīs augstskolas rektoram uzņemt viņu atpakaļ Veterinārmedicīnas fakultātes studentu skaitā, taču jau Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Iebildumu nav bijis, saņemta piekrišana, tāpēc ar 08.06.1946 pavēli uzņemts akadēmijā. Sākotnēji studenta kartiņā norādīts II kurss, bet vēlāk veikts labojums uz I kursu. Matrikulas numurs: 2280.

16.02.1948 LLA rektors izteicis brīdinājumu pieciem II kursa studentam, arī Herbertam Vulfsonam, par militārās apmācības neapmeklēšanu. 10.09.1951 LLA Veterinārā fakultāte pabeigta un iegūta kvalifikācija: veterinārārsts. No apgūtajiem 40 studiju kursiem, kuri novērtēti ar atzīmi, 30 mācību priekšmetos saņemts vērtējums “teicami”, deviņos – “labi”, bet kursā “Sīklopi” vērtējums bijis apmierinošs, t.i., saņemta vienīgā atzīme “3”. 09.06.1951 Valsts eksāmenā “Kara veterinārais dienests un ķirurģija lauka apstākļos” saņemtais vērtējums – “viduvēji”. Saskaņā ar mācību prakses programmu studiju gados izgājis no 15 dienām līdz gandrīz trim mēnešiem ilgu praksi Salas pagastā, Grobiņā un Vecpiebalgas zooveterinārajā iecirknī. 09.06.1951 izdotajā raksturojumā norādīts, ka studiju laikā uzrādījis labas sekmes un teicami mācījies; 1950. g. ražošanas praksē strādājis par veterinārārsta v. i., teicami veicot pienākumus; darbojies studentu terapeitu zinātniskajā pulciņā un piedalījies sienas avīzes noformēšanā; 1950. g. strādājis par aģitatoru vietējās darbaļaužu padomju vēlēšanās. Iegūtā kvalifikācija ļāvusi strādāt jebkuru praktisku veterinārārsta darbu gan iecirknī, gan laboratorijā, kā arī pasniegt vidējās veterinārmedicīnas mācību iestādēs. [1] Pēc studiju beigšanas piedāvāts palikt aspirantūrā, taču studiju turpināšanai trūcis uzņēmības, atteicies. 

Svešvalodu prasmes: krievu un vācu valoda (studijas beidzot, norādījis, ka vācu valodu zina vāji). [1]

Laulājies ar Irēnu Lukrēciju Medni 01.07.1950 Liepājas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā. [1, 17] Ar nākamo dzīvesbiedri iepazinies Lauksaimniecības akadēmijas 1. kursā – bijuši kursabiedri –, bet apprecējušies ceturto, priekšpēdējo, augstskolas kursu beidzot.

Bērni: dēls – Alvis.  

Nodarbošanās: veterinārārsts. Strādājis Priekules rajonā par galveno veterinārārstu, Kuldīgas rajona Turlavas veterinārajā iecirknī, Kuldīgas MTS zonas kolhozā, Nīcas veterinārajā iecirknī, padomju saimniecībā "Nīca" [11] un kolhozā „Boļševiks” par veterinārārstu. Ļoti erudīts speciālists. Ja kādam bijuši profesionāli jautājumi, vienmēr izlīdzējis ar padomu, palīdzējis un perfekti uzstādījis diagnozi. Tomēr vairāk bijis teorētiķis, pats praktisku darbu veicis maz – „iešpricēt” nevarējis –, sirdī vienmēr palikdams pilsētas zēns.

Sabiedriskā darbība: arodbiedrībā no 1946. g. [1]

No dzīvesbiedres atmiņām:

Lauksaimniecības akadēmijā iepazinos ar savu nākamo vīru Herbertu Vulfsonu. No pirmā kursa brūtējāmies. Viņš bija tīrs rīdzinieks, bet galīgi nepraktisks. Smalks kavalieris, mani un Dzenīšu Ausmu, manu draudzeni, izvadāja pa Rīgas teātriem un koncertiem visus četrus studiju gadus. Pašām mums priekš tā maciņš būtu sanācis par plānu. [15]

Ceturto kursu beidot, apprecējāmies. Kādi astoņi pāri no kursa tolaik saprecējās. Mans Herberts bija izgājis karu un pēc tam racis Baltās – Baltijas jūras kanālu. Tā kara būšana mums visu mūžu bija jāizjūt uz savas ādas. Viens gan labums – partijā iestāties mūs neaicināja. Bet ārstēt lopiņus, tā nebija aizliegtā profesija. [9, 15]

Jā, Herberts bija nepraktisks. Bet gudrs. Mums bija astoņu gadu starpība. Kad mūsu dēls Alvis auga, vienmēr bija – jāprasa tētim, ja ko nezina. Ģeogrāfijā. Vēsturē. Herberts pirms kara bija sācis studēt jurisprudenci. Bet armijā bijis par feldšeri, zirgus ārstējis. [15]

Labs tandēms no mums abiem sanāca, kad sākām strādāt. Viņš teorētiķis, man praktiskā puse, kopā sapasējām. Bet iesākām mēs toreizējā Priekules rajonā. [9, 15] Herbertam – Priekules gals, man – Vaiņodes veterinārais iecirknis. [15] Tie bija kolhozu piespiedu organizēšanas gadi ar laucinieku skepticismu un drausmīgo nabadzību, īpaši karā izpostītajā Vaiņodes pusē. [10] 51., 52. bija bada gadi. Zirgi striķos iekārti, govīm nav, ko ēst. Zāles brūvējām paši. Tagad nezina, kādu diegu izvēlēties, lai aizšūtu lopiņu pēc operācijas, bet tad – pat termometrs un fonendoskops bija deficīts. [9, 15]

Herbertam pirmajā laikā bija jāapgūst arī vietējā sarunu valoda. Govs aizrijusies ar kāli. Abi aizbraucam un, kā grāmatā mācīts, izņemam to dārzeni ārā. Vīrs dzird sakām, viņš esot to sprūdi izņēmis, nu ir labi. “Vai tas nebija kālis, ko es izņēmu?” viņš izbrīnijies jautā. Krizdoli viņš nezināja un daudzus citus šaipusē tik ierastus vārdus, ka nevienam ir nenāk prātā tos nomainīt ar citiem. [15]

Ļoti vēlējies no jauna redzēt vietas, kas saistītas ar viņa karadienestu Otrajā pasaules karā. Tāpēc, dzīvesbiedrei vadot personīgo automašīnu „Volga”, braukuši aplūkot Kuršu kāpas un nokļuvuši līdz pat Kaļiņingradas apgabalam. Abi kopā ar auto apceļojuši arī Karpatus. Pats pie stūres ne dienu nav sēdējis. Transportlīdzekļa vadītāja tiesības gan bijušas, taču nopirktas, piekukuļojot atbildīgās amatpersonas.

Bijis ļoti izskatīgs vīrietis, sabiedrībā – īsts džentelmenis, pilns uzmanības, apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Valoda, izteikumi un spriedumi liecinājuši par inteliģenci. Ļoti lepojies ar savu uzvārdu. Priecājies, kad ciemos atbraukusi māsīca Ārija ar ģimeni.

Dzīvojis Rīgā, Ģertrūdes ielā 61-7; [3] Ģertrūdes ielā 61-18; [4, 6] Marijas ielā 89-12; Frīdriha Engelsa (Stabu) ielā 33-21; [1] Vaiņodē, Komjaunatnes ielā ?; Kuldīgas rajona „Kumbros”; Nīcas novada Nīcas pagasta „Aļļos” (dienesta dzīvoklis).

Kaislīgs smēķētājs. Mūža nogalē slimojis ar cukura diabētu, taču tas konstatēts tikai nokļūstot Liepājas slimnīcā: šeit veikta operācija, jo kreisās kājas mazajā pirkstiņā bija sākusies gangrēna. Slimība progresējusi, tāpēc kāja amputēta. Pēc slimnīcas divus gadus pavadīja mājās, faktiski neceldamies no gultas, dzīvesbiedres aprūpēts. Domājams, gribasspēka trūkums celties, kustēties un kaut ko darīt bijis par iemeslu, kādēļ miris.

Miris „Aļļos” divas dienas pēc savas 69 dzimšanas dienas. Nāves cēlonis: asinsizplūdums smadzenēs. [17]                               

Apbedīts Nīcas pagastā, Pērļu kapsētā.    

_____________________________________

[A] Dati – daļēji, nav izdevies izlasīt visas sniegtās ziņas.

Avoti:

1. LLA, [bez numura] f., 8-P apr., 1289. l.
2. LVA, 1821. f., 1. apr., 63213. l.
3. LVVA, 2942. f., 1. apr., 4711. l.
4. LVVA, 2996. f., 20. apr., 28914. l.
5. LVVA, 6637. f., 6. apr., 2039. l.
6. LVVA, 7427. f., 1. apr., 23284. l.
7. Lai sirdī nerimst... Ļeņina Ceļš, Nr. 128 (1970, 29. okt.), [3.] lpp.
8. Noslēgusies skolnieku sacensība dzimtenes apceļošanā. Jaunākās Ziņas, Nr. 293 (1937, 24. dec.), 14. lpp.
9. Pāvulīte, Aina. Irēna. Govs ir aizbēgusi prom / Aina Pāvulīte. No: Biju savā latviešu mētelītī tā pārsalusi… : atmiņu stāsti : vēstis no 20. gadu simteņa. [Rīga] : Autorizdevums : Sava grāmata, 2017. 64. lpp. ISBN 978-9934-552-44-1.
10. Peičs, Pēteris. Skaidrām acīm dzīvē raugoties / Pēteris Peičs ; tekstā stāsta Irēna Vulfsone. Kurzemes Vārds, Nr. 12 (2003, 15. janv.), 4. lpp. ; ģīm. ISSN 1407-8902.
11. Preinbergs, Gunārs. Vulfsons Herberts / Gunārs Preinbergs. No: Latvijas veterinārārsti politisko represiju dzirnās (1905-1975). Rīga : LR Zemkopības ministrija : LR Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienests,  2007. 91. lpp. ISBN 978-9984-792-56-9.
12. Universitatē noslēgušies pārbaudijumi. Jaunākās Ziņas, Nr. 197 (1939, 1. sept.), 5. lpp.
13. Universitātē uzņemti studenti. Tēvija, Nr. 251 (1942, 29. okt.), 8. lpp.
14. Vairs tikšanās gaišuma nebūs... Ļeņina Ceļš, Nr. 130 (1989 2. nov.), [4.] lpp.
15. Vulfsone, Irēna. Katram pašam savs vezums jāuzkrauj / Irēna Vulfsone ; pierakst. Aina Pāvulīte. Kursas Laiks, Nr. 11 (2003, 25. janv.) 5. lpp. : ģīm. ISSN 1407-6004.
16. Университетъ готовится къ своему 20-лѣтнему юбилею. Сегодня, № 241 (1939, 1 сентября), с. 6.                                                                                                      T.p. arī                                                                                                          Сегодня, № 241 (1939, 2 сентября), с. 6.
17. Foto un dokumenti no ģimenes arhīva.