Ainiņa bija skaists bērns kopš agrām dienām. Krāšņiem, neparasti bieziem matiem, slaida un skaista viņa nodzīvoja visu mūžu līdz pēdējam elpas vilcienam. Ar viņai piemītošo šarmu Ainiņa prata būt eleganta pat visnabadzīgākajos un drūmākajos  padomju gados. Mākslas zinātnieks Herberts Dubins mēdza teikt - ja gribat zināt, kādas ir francūzietes, paskatieties uz Ainiņu!

Ainiņa piedzima 1930. gadā, brīvajā Latvijas valstī. Laimīgā ģimenē, kur dziļa savstarpēja mīlestība vienoja viņas mammu, Rīgā latviešu vecākiem dzimušo Natāliju Lehmusu (dzim. Rosmani) ar Ainiņas tēvu, Rīgā igauņu vecākiem dzimušo Nikolaju Lehmusu. Pārticīgā un saskanīgā ģimenē, kurā auga arī Ainiņas trīs gadus vecākais brālis Raimonds. Ja ne karš... Nikolajs liktenīgas sakritības dēļ, karam sākoties, atradās Maskavā, iestājās 201. latviešu strēlnieku divīzijā un 1941. gadā tika nāvīgi ievainots.

Natālija 37 gadu vecumā kļuva atraitne un nekad vairs neapprecējās. Bez vīra un tēva palikusī ģimene zaudēja arī savu valsti, un liktenis Ainiņas paaudzei uzlika nežēlīgu pārbaudījumu - visu apzinīgo mūžu līdz kapa malai nodzīvot aiz dzelzs priekškara zem smagajiem padomju zābakiem. Nesagaidot laiku, kad, Raiņa vārdiem runājot, “laukā brīvi vēji šaudās”.

Ainiņa izmācījās par grāmatvedi un savā personā spilgti pierādīja, ka tā var būt ne tikai ļoti nozīmīga, bet arī aizraujoša un kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem pat krāsaina profesija. Sākusi galvenās grāmatvedes darba gaitas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, viņa savā turpmākajā darba mūžā vienmēr bija saistīta ar kultūras iestādēm. Daudz gadu - Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, tad Kultūras ministrijas centralizētajā grāmatvedībā, dzīves pēdējos gados - Kultūras komitejā sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Lai kur viņa būtu strādājusi, kolēģi Ainiņu atcerējās kā ļoti saprotošu, izpalīdzīgu un sirsnīgu cilvēku.

Kur parādījās Ainiņa, tur pazuda ikdiena. Daudzus gadus Ainiņa un viņas dzīvesbiedrs optiķis, lielisks akordeona spēlētājs Gunārs Dreifelds  (1926 - 1976) bija viesību dvēsele.

Visu mūžu Ainiņa nodzīvoja Sarkandaugavā ar skatu uz Daugavas atteku, pa kuru viņas bērnības dienās pludināja kokus. Tagad Ainiņa atdusas tuvējā Sarkandaugavas kapsētā.  

Uz kapa plāksnes Ainiņas mīļais draugs gleznotājs Arvīds Būmanis (1942 - 2000) lika iegravēt vārdus “... es gribēju dejot simt gadu”, kurus sacījis viņas paaudzes leģendārais, pāragri mirušais baletdejotājs Māris Liepa.

Simt gadu nebija dots. Padomju žņaugu apcirptiem spārniem Ainiņa meklēja prieku un remdinājumu, kā varēdama, gādāja par citiem, bet pārbaudīt savu veselību atlika līdz brīdim, kad bija jau par vēlu. Deja pārtrūka 1. novembra naktī, vēl  aiziešanas brīdī Krustmāmiņai domājot par saviem mīļajiem.  

Ar visdziļāko mīlestību,

Krustmeita Inta Lehmusa-Briede

2020. gada maijā