Kāds satriecošs gadījums lieku reizi parādījis, kādu netīru veikalu boļševiki dzen ar dažu trimdinieku depresiju, trimdai ieilgstot un cik neģēlīgā veidā tie pat smagi vīlušos repatriantus izmanto citu lētticīgo vilināšanai.
Bij. Latvijas dzelzceļu (Priedaines un Madonas staciju priekšnieks) darbinieks Bernhards Brēķis vairākus pēdējos gadus trimdu vadīja Šongavas ārzemnieku novietnē Rietumvācijā. Dzīvoklis bija ērts un mājīgi iekārtots, bet abi ar kundzi slimoja un ar darba dabūšanu neveicās. Tā kā arī bērnu ģimenē nebija, Brēku pāris sāka izrādīt arvien 'lielākas depresijas pazīmes. Sarakstīšanās ar Latviju, kur vēl dzīvoja Lilijas B. māte, pavairoja ilgas pēc mājām. Acīm redzot šai stadijā ar savu aģentu starpniecību lietā bija iejaukusies padomju vēstniecība Bonnā. Kādu dienu vienīgā aizbraucēju radiniece Vācijā saņēma no Lilijas Brēķes īsu kartīti no Austrumberlīnes, kurā repatrianti lūdza nebrīnīties un nepārmest, bet just līdzi atkalredzēšanās priekiem Rīgā.
No Latvijas nekādas vēstules nepienāca, toties repatriantu vervēšanas lapā "Dzimtenes balss" pēc dažiem mēnešiem parādījās intervija ar pārbraucēju, kurā bija runa par lielo prieku būt atkal Rīgā un izteikts aicinājums rietumos palikušiem sekot Brēķa piemēram.
Tikai gadu vēlāk brīvo pasauli sasniegusi ziņa atklāja, kādēļ toreizējam propagandas rakstam boļševiki nebija varējuši pievienot Lilijas Brēķes foto un kādēļ par viņu nebija minēts ne vārds: tā bija mirusi jau ceļā no Austrumberlīnes uz Maskavu, un māte, Rīgas stacijā sagaidījusi tikai meitas pīšļus, savukārt mirusi ar trieku. Taču līdz pēdējam satriektajam vīram un znotam vēl bija jārunā par „lielo prieku".
Šīs repatriantu traģēdijas pēdējais cēliens norisinājās nesen, kad savējiem aizsaules gaitās pievienojās arī pats ģimenes galva. Kā aplinkus nule uzzināts, Bernhards Brēķis personīgo pārdzīvojumu un arī Rīgā pieredzētā sagrauzts, bijis novājējis un noskrandis.

Avots: "Laiks", 04.05.1960