Latviešu kopība Kanādā ir zaudējusi vienu no tās redzamākiem locekļiem — žurnālistu un rakstnieku Aleksandru Kundratu. Viņa dzīves ritums apstājās Toronto. Kaut gan gandrīz visu trimdas laiku viņš nodzīvoja Kanādā, viņš bija pazīstams ne vien visās trimdas zemēs, bet arī dzimtenē, kur viņu atcerējās jauno dienu kolēgas, kā arī dzīvi palikušie karavīri, bet viņa vārds bija pazīstams arī bijušajiem un vēl tagadējiem varas vīriem, kam nepatika viņa nacionālā valoda. Viņa mūža darbs bija daudzpusīgs un visur viņš atstāja savas pēdas. 

Aleksandrs Kundrats piedzima 1915.gada 15. martā Rīgā. Pēc Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas beigšanas viņš iestājās Latvijas universitātes tieslietu fakultātē. Studiju laikā viņš pievienojās korporācijai Selonija. Tās tradīcijas nostiprināja A. Kundrata nacionālo stāju. Atcerēsimies, ka Selonija bija pirmā, kas pēc 1918. gada 18. novembra iestājās Latvijas aizsardzības spēkos, veidojot Studentu rotu. Jau studiju laikā A. Kundrats pievērsās preses darbam. Obligātā karadienesta laikā viņu aicināja strādāt Latvijas armijas dienas laikrakstā Latvijas kareivis. Pēc tam viņš rakstīja arī citiem latviešu laikrakstiem, sniedza ziņas krievu un vāciešu izdevumiem Rīgā. Tai laikā radās pirmie darbi rakstniecībā — lugas. Sakari armijas vadībā un izlūkošanas dienestā deva informāciju un ierosmi divām grāmatām par spiegiem un spiegošanu, kas iznāca trimdā: Zilā aploksne un Neredzamā divīzija. Viņš publicējās ar vairākiem pseidonīmiem: Aleksandrs, Pelēkais, Ķegumnieks. 

1941.gadā Aleksandrs Kundrats nozlēdza mūža derību ar Rūtu Ābeli. Viņu pirmdzimtajai Baibai bija tikai divas dienas, kad 1944. gada rudenī Liepājā ģimene kāpa kuģī, lai dotos bēgļu gaitās uz Vāciju. Baiba Toronto beidza Ontario Mākslas koledžu un tagad pašai ir ģimene (Bērziņa). Dēls Uldis piedzima Vācijā. Beidzis Toronto Universitāti un māca socioloģiju Nipisingas Universitātē. Sākoties lielajai izceļošanai no Vācijas, A. Kundrats tika pieņemts darbā zeltraktuvēs Ontario, Kanādā. Kā daudziem citiem, viņam bija jāatstāj ģimene Vācijā, kamēr iepelnīsies un varēs to izsaukt pie sevis. 1948.gada pavasarī viņš nonāca Sioux Lookout, Ont., bet pazemē nebija jāstrādā. Pēc 2 mēnešiem viņš pārcēlās uz Edmontonu, kur darbu sagādāja 1927. gadā no Liepājas ieceļojušais Konrāds Dobelis. Jau novembrī A. Kundrats sagaidīja savu ģimeni no Vācijas. K. Dobelis bija dedzīgs latvietis. Viņš gādāja ieceļošanas iespējas un galvojumus saviem tautiešiem Vācijā. 1947. gadā Edmontonā viņš nodibināja latviešu biedrību "Imanta". Nākamajā gadā K. Dobelis bija Kanādas latviešu nacionālās apvienības pamatlicējs un tās pirmais priekšnieks. Viņš arī atzina, ka latviešiem Kanādā ir vajadzīgs laikraksts. Par tā redaktoru aicināja Aleksandru Kundratu. Laikraksts "Brīvais Latvietis" sāka iznākt  1948.gada 15. jūnijā ar devīzi "Svešumā vienoti Latvijai". Šai avīzē iespieda vērtīgus idejiskus rakstus un aktuālu informāciju par latviešu organizēšanos Kanādā. Šis pirmais latviešu laikraksts Kanādā pēc 2. pasaules kara piedzīvoja 22 numurus. Tad laikraksts apvienojās ar mazliet vēlāk sāktiem Toronto laikrakstiem. 

Drīz pēc tam Kundratu ģimene pārcēlās uz Toronto. Sekoja parastais neseno ieceļotāju dzīves ceļš ar dažādiem darbiem, bet līdztekus A. Kundrats nekad neaizmirsa savu žurnālista aicinājumu. 1952. gadā viņš bija redaktors Valtera Ziediņa izdotajam rakstu krājumam Latvieši Kanadā. Tanī atrodam interesantas un vērtīgas liecības par latviešu pirmajiem gadiem Kanādā. Pēc vairākkārtējas apvienošanās un pārkārtošanās Toronto sāka iznākt DV atbalstītais laikraksts Latvija Amerikā. 1961. gadā izdevēji par redaktoru aicināja A. Kundratu. Šo pienākumu viņš veica līdz 1965. gadam. 1981. gadā viņš atkal atgriezās pie Latvijas Amerikā un to vadīja līdz sava mūža pēdējai dienai. Savos uzskatos A. Kundrats piederēja pie tiem, tā sauktajiem, stingrās stājas pārstāvjiem, kas izpaudās arī laikrakstā. Par to viņš saņēma gan pateicību un uzslavu, gan arī pārmetumus, bet savu nostāju nemainīja. Viņš nevarēja piedot Latvijas kapračiem, nedz saprast viņu attaisnotājus un izlīguma meklētājus. A. Kundrats darbojās Etniskā Preses Klubā un no tā saņēma atzinības diplomu. 1990. gadā PBLA Kultūras Fonds, atzinīgi novērtēdams A. Kundrata darbu preses laukā, viņam piešķīra goda balvu. Nozīmīgs dzīves posms Aleksandram Kundratam bija kara gadi, kad viņš vadīja Latviešu Frontes Teātri. Viņš to noorganizēja 1942. gada sākumā pie Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenās komitejas, kas vēlāk kļuva par Karavīru Palīdzību. 1943.gada vasarā Frontes Teātrī bija 3 ansambļi, kopā 83 personas. Pēc evakuācijas no Latvijas Frontes Teātris 1944. gada decembrī darbojās Tornā un tās apkārtnē. Šai laikā Frontes Teātrī pastāvīgi darbojās vairs tikai 19 personas. Izcila vieta Frontes Teātrī bija dubultkvartetam Tēvija. Frontes Teātra izrādes 1942. gada pavasarī sākās Ļeņingradas frontē. Turpmākajos kara gados Frontes Teātris iepriecināja latviešu karavīrus visā frontes garumā līdz Melnai jūrai. Ansamblī tika iesaistīts arī ātrzīmētājs Eduards Keišs. Mūsu izcilākie mākslinieki ar prieku piedalījās Frontes Teātra priekšnesumos kā frontē, tā slimnīcās, kā arī palīdzības atbalsta koncertos. Par šo darbu pats A. Kundrats liecināja: "Frontes Teātra noorganizēšana bija saistīta ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jārada karavīru mentalitātei piemērota raiba programma. Tajā augstvērtīgi mākslinieciski patriotiskam elementam samērīgā devā bija jāapvieno frontes zēnu uzjautrināšanai domāti viegla žanra priekšnesumi. Visu Frontes Teātra ansambļu programmu sastādīšana un atbildība par katras turnejas norisi gulēja uz maniem pleciem." Frontes Teātrim bija ievērojama loma karavīru garīgā aprūpē, un visiem mūsu cīnītājiem 2. pasaules kara laikā tas paliks sirsnīgā atmiņā. Brīvo laiku, cik tā atlika, Aleksandrs Kundrats mīlēja pavadīt dabā pie ūdeņiem ar makšķeri. Latvija Amerika sākuma gados rēgulāri parādījās Pelēkā makšķernieku stāsti ar labu humora piedevu. Tos vajadzētu izdot grāmatā. (Latvija Amerikā, 03.04.1993)