Aresta adrese: Rīgas apriņķis, Rīga, Šarlotes iela 5-8
Izsūtīšanas datums: 14/06/41
Ieslodzījuma vieta: Novosibirskas apgabals, Kolpaševas rajons
Miris izsūtījumā: 07/10/43
Miršanas vieta: Novosibirskas apgabals, Kolpaševas rajons, Kolpaševas ciems

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Jānis Volkovs varat meklēt vietnē news.lv.

      ****

Mācījies Rīgas pareizticīgo seminārā.

Beidzis Varšavas universitātes Juridisko fakultāti.

Mobilizēts Krievijas armijā.

1930.gadā apprecējies, vienīgā meita - nākamā literatūrvēsturniece Līvija Volkova dzimusi 1931.gada 9..jūnijā.

Trīsdesmitajos gados kopā ar Jāni Krūzi uzbūvēja 19 dzīvokļu ēku Rīgā Šarlotes ielā 5.

1941.gadā ar sievu apcietināti un deportēti.

1941.g. desmitgadīgā Līvija bija saslimusi izvešanas dienā, viņa palika Rīgā, turpināja dzīvot Šarlotes ielā  ar mātes vecākiem.

1947.gadā Jāņa Volkova sieva  izbēg no izsūtījuma, atgriežas Latvijā un dzīvo nelegāli. Pēc Staļina nāves izdodas nopirkt pasi uz svešu vārdu.

Mirusi 1969.gadā.

***

 Māja (dzīvesstāstu pētījumam izvēlēta māja Rīgā, Šarlotes ielā),

Jāņa Krūzes un Jāņa Volkova Mājā ir 19 dzīvokļi ar 57 istabām, ērts dzīvokļu plānojums, plaša kāpņu telpa, centrālapkure, kopējs atkritumu vads un veļas mazgātava pagrabstāvā. Bija paredzēts arī veikals, taču iecere netika realizēta ierobežoto līdzekļu dēļ. Pēc pieciem gadiem Latviju okupēja. Faktiski arī Māju, jo tā zaudēja savas idejas autorus un iemiesotājus. Turpmāko gadu gaitā Mājas telpas piedzīvo dažādas transformācijas — komunālos dzīvokļus, skārda jumta seguma nomaiņu pret nekvalitatīvu šīfera jumtu, katlu telpas likvidēšanu, Mājas pievienošanu pilsētas apkures tīklam u.tml.

1992. gads ir vēl viens pagrieziena punkts Mājas dzīvē — tā atkal kļūst par privātīpašumu. Vai viena no Mājas idejām — nodrošināt dzīvi tās īpašniekiem un viņu nākamajām paaudzēm — atkal turpina dzīvot?

***

Jānis Volkovs un Jānis Krūze, abi nāk no Suntažu puses, no pareizticīgo ģimenēm. Viņi uzsāk mācības pareizticīgo seminārā Rīgā, kas mazturīgu ļaužu bērniem bija izdevīgi — uzturs, apģērbs un laba izglītība par brīvu. Ne viens, ne otrs semināru nepabeidz. Līvijas Volkovas tēvs, viņas vārdiem runājot, “pēc diviem gadiem pārlec pār sētu un aizlaižas uz Varšavu”. (Seminārs gadsimta sākumā bija tagadējā Anatomikuma ēkā, žogu vēl tagad var redzēt.)

***

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jāni Volkovu un Jāni Krūzi mobilizē armijā. Jānis Volkovs tad jau pabeidzis studijas Varšavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Sīkāk par tēvu kara gaitām meitas neko daudz nezina, vienīgi var minēt, ka Jānim Volkovam kādu laiku iznācis karot arī Kolčaka armijā.

***

Jānis Volkovs vairākus gadus strādā par zvērināta advokāta palīgu, vēlāk par advokātu. Viņš apprecas 1930. gadā, un pēc gada piedzimst vienīgā meita Līvija.

Ir trīsdesmito gadu vidus, stabils darbs, ģimenes, aug bērni, un nākotne šķiet droša. Meitas domā, ka šajā laikā tēvi, kārtojot darba lietas, varētu būt iepazinušies un nolēmuši celt kopīgi māju. Ne vienam, ne otram lielu ietaupījumu nebija. Jānis Krūze pārdeva zemi, kas viņam bija piešķirta par piedalīšanos Atbrīvošanās cīņās. Paņemts aizdevums Hipotēku bankā — 30 000 latu. Divos gados māja tiek uzcelta, un 1936.gadā abas ģimenes sāk dzīvot gan parādiem apkrautā, bet savā namā.

“Nekas, nekas, gan izķepurosimies, mazajam būs vieglāk,” Līvija Volkova atceras tēvu sakām.

Es skaitu, ka māju saimnieki būvējuši kā paši priekš sevis, un atminos, kā mans tētis ļoti, nu, gandrīz vai katru dienu pēc darba te nāca un staigāja, un skatījās, kā tiek viss darīts, un tas ļoti daudz ko nozīmē, ka nebija tāds darbs kā tanīs piecdesmit gados — ķep, ļep un gotovo! ”*

***

Volkovu ģimenē paņem abus vecākus, Līvijai Volkovai paveicas: viņa ir saslimusi, un, vecāku pierunāti, izvedēji desmitgadīgo meiteni brīnumainā kārtā pažēlo. Volkovu ģimenei “paveicas” vēlreiz, jo viņi netiek izšķirti un ceļu uz Sibīriju mēro kopā.

Taču arī Jānis Volkovs 1943.gadā mirst, nespēdams pārdzīvot, kā domā meita, ne tikai fiziskās ciešanas, bet arī morālo pazemojumu un netaisnību, kas nebija savienojami ar jurista dzīves pamatiem.

Līvija Volkova turpina dzīvot kopā ar mātes vecākiem. Dzīvoklī tiek iemitināti dažādi radinieki, lai pasargātu to no pārvēršanas par komunālo.

Tas izdodas līdz 50. gadu beigām. Pa vidu ir karš, vecvecāku rūpes par uzticēto mazmeitu. Un, ja Velta Krūze kopā ar brāļiem cīnās par izdzīvošanu Sibīrijā, tad Līvija Volkova savu sāpju daļu izcieš tepat, Latvijā.

Viņas māte 1947.gadā izbēg no izsūtījuma un atgriežas Latvijā. Viņa slapstās — dzīvo pie radiem laukos, tad atkal ierodas Rīgā, uzturas gan savā, gan draugu dzīvokļos. Seko pratināšanas. Katrs zvans pie durvīm ir kā briesmu signāls, un naktīs līdz pat šim brīdim Līvijai vēl viss rādās sapņos.

Šāda dzīve turpinās līdz Staļina nāvei, kad beidzot mātei izdodas nopirkt sev jaunu pasi. Ne uz sava vārda, un ļaužu acīs Līvijai māte ir tante. Māte mirst 1969.gadā.