Helmuts Puto (dzimis 1924. gada 24. maijā, miris 1977. gada 8. decembrī) bija scenogrāfs. Mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, 1951. gadā beidzis Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē A. Spertāla vadībā.

Izstādēs piedalījies no 1957. gada.

Radošo darbību sācis Drāmas teātrī (1952), Jaunatnes teātra mākslinieks inscenētājs (1952-1957; J. Tila "Strakoņicu dūdinieks", 1953; A. Arbuzova "Tikšanās ar jaunību", 1953; J. Raiņa "Zelta zirgs", T. Gabes "Meistaru pilsēta", abi 1956; V. Stojanesku, O. Savas "Nulle uzvedībā", 1959; V. Igo "Nožēlojamie", 1960), Valmieras teātra galvenais mākslinieks (1960-1969; G. E. Lesinga "Emīlija Galoti", 1957; M. Gorkija "Saules bērni", 1961; M. un R. Kaudzīšu "Mērnieku laiki", 1962; V. Lāča "Zvejnieka dēls", 1963; E. Voiničas "Dundurs", H. Vuolijoki "Niskavuori maize", A. Arbuzova "Taņa", visi 1964; A. Arbuzova "Mans nabaga Marats", A. Upīša "Zaļā zeme", R. Blaumaņa "Trīnes grēki", visi 1965; A. Griguļa "Cilvēki dārzā", 1966; F. Šillera "Mīla un viltus", 1967; J. Janševska "Dzimtene", 1968; V. Lāča "Cilvēki maskās", 1969).

H. Puto scenogrāfija balstās uz dažādiem glezniecības dekorācijas paņēmieniem, izpildījumā precīzs darbības vietas raksturojums, reizēm ar naturālisma iezīmēm.