Aivars Bērtulis piedzima 1939. gada 19. septembrī. Vēl nesen kārtīgi uzceltā mājā viņu sagaidīja vecāki - jaunsaimnieki Marija un Žanis, kā arī vecākā māsa Biruta.

Aivara agrā jaunība pagāja kara zīmē. Iespējams tieši bērnības rūdījums vēlāk viņam palīdzēja izcīnīt biznesa virsotnes un ļaužu atzinību. Krievu un vācu armijas okupācija, bēgļu gaitas, atgriešanās izpostītajā mājā Upenieku pagasta “Virsaišos”. Aivars visu mūžu atcerējās dažādu gadījumu virkni no smagajiem kara un pēckara gadiem – abu armiju zaldātus, kas pret viņu, mazu bērnu, paldies Dievam izturējās labi, bēgļu gaitas, rudo runci, kas viņu sagaidīja no bēgļu gaitām, izsalkumu, kas lika kopā ar bērnības draugiem pažobelēs meklēt un ēst zvirbuļu olas. Krītot Kurzemes cietoksnim Aivara tēvu izsūtīja uz  Krievijas  nometnēm, bet viņš izdzīvoja un atgriezās . Atgriezies no izsūtījuma ģimenē ienāca arī brālēns Indulis, kas Aivaram un Birutai kļuva par brāli.

Aivars mācījās Bikstu pamatskolā, ar kājām mērojot septiņu kilometru tālo ceļu. Savukārt vidusskolu viņš beidza Jaunpilī. Piedzimis laukos viņš sirdī vienmēr palika lauku puika. Bet Dievs šūpulī viņam bija ielicis arī labu humora sajūtu un daudzus talantus. Aivars savā mūžā ir spēlējis trompeti, jau agrīnā jaunībā rakstīja stāstus, kurus atzinīgi novērtēja tā laika rakstnieki, iedrošinot turpināt rakstīt. Liktenis lēma gan, ka tikai ap 70 gadiem viņam bija iespēja izdot pirmās un diemžēl arī pēdējās grāmatas, kuras viņš sarakstīja mazbērniem un mazmazbērniem. Rakstīja savā, zinātniskās fantastikas, fantāzijas stilā. Skolas laikā Aivars arī veiksmīgi spēlēja pašdarbības teātrī un, izturot konkursu, savā trupā viņu aicināja pats Pēteris Lūcis. Par aktieri viņš nekļuva, bet vēlākos gados radošais gars veiksmīgi tika likts lietā biznesa vidē.  Jau kopš agrīnas jaunības Aivaram ļoti patika mūzika, dziesmas un dzeja, ko viņš pat pēdējos savas dzīves mēnešos varēja citēt stundām ilgi. Īpaši mīļi viņam bija Imanta Ziedoņa vārdi:

“Drīz upēm skaidru ledu acīs liks.
Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs
bez gulbjiem un bez sniega debesīs.”

Un tā arī ir bijis lemts, ka mūžībā viņš devās tieši šajā laikā – bez gulbjiem un bez sniega. Aivars ļoti mīlēja arī mūziku, viņa mīļākā dziesma bija Vientuļais gans, Simony, izpildījumā.

Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem, tā bieži mēdza teikt Aivars. Dzīve pagriezās savādāk. Trīs gadi padomju armijā, pēc kuras viņš izlēma iestāties Latvijas Universitātes “vēsturniekos.” Tieši tur 22 gadu vecumā viņš satika savu mūža mīlestību – Astrīdu, ar kuru kopā laulībā draudzīgi un saticīgi nodzīvoja 61 gadu. Kopā mācījās, kopā brauca arheologu ekspedīcijās, kopā atstāja mācības un uzsāka darba gaitas, kad pieteicās dēls Dans. Vēl pēc pieciem gadiem pasaulē nāca meita Marika. Kravas mašīnas šofera darbs, tad abiem kopā ar sievu – darbs Rīgas taksometru parkā. Pat padomju vara redzēja to, ka Aivaram ir dots ass prāts, tādēļ sāka viņu bīdīt pa karjeras kāpnēm. Ne pārāk tālu, jo nebija “pareizie radi”, tomēr arī padomju laikā viņam izdevās darīt to, kas viņam sanāca vislabāk – palīdzēt cilvēkiem.

Uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Aivars lika pamatus Latvijas apdrošināšanas sistēmai. Sākotnēji viņš realizēja sen lolotu ideju par savu, latvisku, neatkarīgu apdrošināšanas sabiedrību, lai atbalstītu Latvijas lauksaimniecību, Latvijas laukus, kam vienmēr piederēja viņa sirds. Viņš nodibināja pirmo Latvijā privāto apdrošināšanas sabiedrību Dukāts, kuru veiksmīgi vadīja ilgus gadus. Pēc tam Aivars ilgstoši vadīja AAS Rīgas Fēniks, kas pēc apvienošanas šobrīd pazīstams ar nosaukumu ERGO, dzīvības un veselības apdrošināšanas sabiedrību. Pat aizejot pensijā, viņš vēl ilgus gadus strādāja uzņēmumā kā padomnieks.

Pensijas gadus Aivars pavadīja kopā ar savu mīļoto sievu, vasaras veltot dārza darbiem. Ziemas laikā kopā ar viņi divatā devās pastaigās, lasīja grāmatas, risināja krustvārdu mīklas un līdz pēdējam brīdim interesējās par pasaules notikumiem. Mūža nogalē viņš ilgstoši cīnījās ar smagu slimību, tomēr cik veselība ļāva, centās satikt bērnus, mazbērnus, sagaidīja arī mazmazbērnus, par kuru apciemojumiem vienmēr priecājās.

Aivaru vislabāk raksturo viņa sievas vārdi – viņš bija labs cilvēks. Aivars prata iedrošināt un uzmundrināt, palīdzēt un atbalstīt, kad tas bija nepieciešams, kā vadītājs viņš prata pateikt arī kādu stingrāku vārdu, bet vienmēr pēc tam iedrošinot. Kā vīrs viņš bija mīlošs, maigs, devīgs un vienmēr palīdzošs jebkurā praktiskā lietā. Kā tēvs viņš vienmēr ticēja saviem bērniem un lepojās ar to sasniegumiem. Aivars nespēja turēt naidu un aizvainojumu, vienmēr cenšoties izlīgt, un nesaprotot, kā var pret otru izturēties ļauni.

Viņa mazmeita, Lāsma, Aivaru raksturo šādiem vārdiem. Opapiņš ir un paliks viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Ne velti viņš nebija vienkārši kurš katrs vectēvs! Viņš bija Opaps! Stiprs un sirdssilts, centīgs un gādīgs. Tik daudz skaistu brīžu saistās ar viņu - svaigi nopļautas zāles smarža, laba kafija, un tāpēc sliktu kafiju nekad neesmu varējusi dzert, jo viņš parādīja kāda ir “īsta manta.” Viņa siltais un sirsnīgais smaids, kad viņš mēdza teikt, ka ir vēl gluži jauns un skaists. Viņa darbnīca, kurā viņš kādā vasarā uzbūvēja manai lācenītei Rozei māju.  Visi šie brīži, tik tāli un tomēr tuvi, uz mūžu paliks gaišā un siltā piemiņā par manu neatkārtojamo opapu.

Aivaru var raksturot ar vārdiem – “Viņš ir mīlējis”. Mīlējis savu sievu, bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus, savu zemi, tautu, draugus un kolēģus. Bet ir gan kaut kas, tāds, ko viņš nevarēja ciest ir – ārišķīgumu un viņa idealizēšanu. Tādēļ, lai paliek šie vienkāršie vārdi – viņš bija labs cilvēks.

Aivars, aizejot mūžībā, pēc sevis atstāj sievu, bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus. Aivars mīlēja un bija mīlēts.