Piektdien, 22. novembrī, 88. mūža gadā no mums Stokholmā šķīrās čaklais daudzo sabiedrisko pienākumu veicējs Andrejs Šalts. Dzimis Aizputes apriņķa Dzērves pagasta "Pūliņos". Mācījies Dzērves-Cīravas pamatskolā, Kazdangas lauksaimniecības un Bulduru dārzkopības vidusskolā. Sekoja studijas Lauksaimniecības akadēmijā. Kādu laiku vadījis tēva lauku saimniecību - Zūres pagasta "Stirbes". Baigajā gadā piedalījies pretestības kustībā, nonākot čekas draudu ēnā. Aktīvo pretestību svešajām varām viņš turpina nacistu okupācijas gados. Kopš 1944. gada 11. jūlija viņš ir Latvijas Centrālās Padomes Sakaru grupas loceklis un, riskējot ar dzīvību un brīvību, daudz palīdz bēgļiem jūras ceļā uz Zviedriju. Starp tiem ir vairāki pazīstami mūsu tautas kultūras un politikas darbinieki ar ģimenēm - dzejnieka Skalbes, gleznotāja Strunkes, ģenerāļa Tepfera un citas. Andrejs pats atstāj Kurzemes krastu ar vienu no pēdējām laivām vēlā 1944. gada rudenī. Atstājis bēgļu nometni, Andrejs Šalts metas latviešu sabiedriskās dzīves mutuļos, kas pirmajos trimdas gados Zviedrijā ir vētraini un intensīvi. Viņš ir klāt Latviešu Palīdzības komitejas pirmsākumos un tās darbam raženi nokalpo 50 gadus. Ilgus gadus darbojas arī Zviedrijas Latviešu Centrālā padomē un citās tautiešu jumta organizācijās. Visu mūžu paliek uzticīgs savai jaunībā izvēlētai politiskai partijai - Zemnieku savienībai. Kā tās pārstāvis darbojas arī Latvijas Centrālā padomē un latviešu politisko partiju sadarbības grupās. Akadēmisko mājas vietu viņš rod vienībā "Austrums". Pēc pensionēšanās no ikdienas darba Stokholmas pilsētas skolās un dārzkopībā Andrejs Šalts ilgāku laiku vada arī Zviedrijas Latviešu pensionāru biedrību, un viņu ievēlē par biedrības goda biedru. Ārpus oficiālajiem godiem un pienākumiem viņš daudz no sava brivā laika - vai tāds viņam vispār bija? - ziedoja, palīdzot tautiešiem daždažādās vajadzībās. Aizvest, atvest, piegādāt, nogādāt - tas viss bija Šaltiņa, kā mēs viņu dēvējām, ziņā. Gandrīz visi ziedu pušķi un vainagi jubilejās, kāzās un atvadībās bija viņa sarūpēti, tāpat kā labs un vērtīgs padoms, pat darbu neliedzot, tautiešiem, kuri iekārtoja savus košuma dārziņus. Uz lūgumiem nekad no viņa puses nedzirdēja vārdiņu "nē". Līdztekus sabiedriskam un politiskam darbam Andreju savās skavās vilka dziesma un skatuve. Reitera un vēlāk Stokholmas latviešu korī viņš dzied koncertos, visos Eiropas latviešu dziesmu svētkos un atsevišķās reizēs arī aizjūras zemēs un tēvzemē Latvijā. Ilgus gadus ir arī kora valdes priekšnieks un organizatoriskā darba izkārtotājs. Kā aktieris piedalās Stokholmas latviešu teātra 19 iestudējumos. Viņa tēlu rinda ir gara, bieži vien dziesmām bagātināta. Ar savu labestīgo tēlojumu Andrejs Stokholmas latviešu skatuves vēsturē paliks, sākot no jaunā, zēnīgā Rūda "Skroderdienās Silmačos" līdz Indrāntēva lomai drāmā "Indrāni". Par viņu sēro dzīvesbiedre Ārija (dz. Alsupe), dēls, meitas, mazbērni, draugi un visi tie, kuriem viņš savā dzīvē palīdzējis. Mūžīgo mieru Andrejam Šaltam novēlēt, šķiet, neiederas, tāpēc labāk paturēt viņu atmiņā ka dzīvu, nerimtīgu darba darītāju. (Brīvā Latvija, 07.12.2002)