Andrijs Portnovs bija Ukrainas jurists, valstsvīrs un politiska persona, Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča padomnieks no 2011. līdz 2014. gadam.

Paralēli viņš bija prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks un risināja tieslietu jautājumus

Pirms tam no 2005. līdz 2010. gadam viņš bija Jūlijas Timošenko komandas galvenais jurists.

Ukrainas Nacionālās bankas padomes loceklis no 2010. līdz 2014. gadam.

Saskaņā ar Lursoft ITdatiem bijis vairāku valstu Sankciju sarakstos. Joprojām ir ASV SDN Sankciju sarakstā 

Viena no izskanējušām slepkavības versijām- Portnovu ir likvidējuši Krievijas specdienesti par parādiem un neizpildītiem uzdevumiem Eiropā. 

***
Dzimis 1973. gada 27. oktobrī Luhanskā.

1990. gadā viņš absolvēja Luhanskas 50. vidusskolu.

 1991.–1992. gadā viņš dienēja PSRS un Ukrainas bruņotajos spēkos.

1993.–1994. gadā Portnovs strādāja par juridisko konsultantu uzņēmumā Yurlit Ltd. Luhanskā, vienlaikus studējot Austrumukrainas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes korespondences nodaļā. Pēc tam mazāk nekā divus gadus viņš bija jurists Luhanskas naftas bāzē.

1996. gadā viņš vadīja juridisko biroju Ukrinformpravo Luhanskā.

Absolvējis universitāti 1999. gadā.

Vērtspapīru un biržu komisijā

1997. gada janvārī Portnovs sāka strādāt Kijivā Valsts vērtspapīru un akciju tirgus komisijā. Sākotnēji viņš ieņēma galvenā speciālista amatu korporatīvo finanšu departamenta grāmatvedības un pārskatu sniegšanas metodoloģijas un standartizācijas nodaļā. Pēc dažiem mēnešiem viņš tika iecelts par kontroles un juridiskā departamenta vadītāja vietnieku un tiesībaizsardzības departamenta vadītāju.

No 1997. gada septembra līdz 2001. gada decembrim viņš komisijā ieņēma šādus amatus: priekšsēdētāja palīgs, korporatīvo finanšu departamenta vadītājs; priekšsēdētāja palīgs, priekšsēdētāja palīgu un padomnieku grupas vadītājs; Korporatīvo finanšu departamenta vadītājs.

No 2002. gada janvāra līdz 2003. gada maijam viņš bija juridiskā biroja Portnov un partneri direktors, kas specializējās pakalpojumos investīciju biznesa, korporatīvās vadības, privatizācijas un vērtspapīru tirgus jomā.

2003. gada jūnijā viņš atgriezās Valsts komisijā un līdz 2004. gada jūlijam strādāja par izpildsekretāra pirmo vietnieku (centrālā biroja vadītāju).

No 2004. gada jūlija līdz 2005. gada jūlijam – komisijas loceklis.

2004. gadā ar Ukrainas prezidenta dekrētu Portnovam tika piešķirts Ukrainas Goda jurista nosaukums.

Parlamentā

2005. gada jūlijā viņš atgriezās savā juridiskajā praksē, ko turpināja līdz 2006. gada aprīlim. Pēc korupcijas skandāla Ukrainā 2005. gada septembrī viņš tiesā pārstāvēja valsts sekretāra Oleksandra Zinčenko intereses, kurš apsūdzēja Nacionālās drošības un aizsardzības padomes vadītāju Petro Porošenko un viņa svītu korupcijā. Tiesas process beidzās par labu Porošenko.

Pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām Portnovs bija iekļauts Jūlijas Timošenko bloka sarakstā, vēlēšanu laikā vadīja frakcijas štāba juridisko nodaļu un tika ievēlēts par Ukrainas Augstākās Radas 5. sasaukuma tautas deputātu.

2007. gada pirmstermiņa parlamenta vēlēšanās viņš atkal iekļuva parlamentā BYuT sarakstā, kļūstot par Ukrainas Augstākās Radas 6. sasaukuma deputātu.

Viņš pievienojās parlamentārajai Tieslietu komitejai.

2008. gadā viņš tika ievēlēts par BYuT frakcijas vadītāja vietnieku.

Parlamentā darbojās neformāla “Portnova grupa”, kurā papildus Portnovam bija Svjatoslavs Oleiniks, Valērijs Pisarenko un Vladimirs Pilipenko.

2008. gada augustā-septembrī Portnovs Jūlijas Timošenko vārdā strādāja pie kopīgiem likumprojektiem ar Reģionu partiju, kas vājināja prezidenta Juščenko varu.

2008. gadā kopā ar savu juridisko komandu viņš novērsa pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu rīkošanu. 2009. gadā bija iesaistīts gāzes līgumu atbalstīšanā Maskavā.

2009. gada 30. maijā saskaņā ar juridisko fakultāšu kvotu ar III Viskrainas Augstāko izglītības iestāžu un zinātnisko iestāžu pārstāvju kongresa lēmumu viņš uz sešu gadu termiņu tika ievēlēts par Ukrainas Augstākās Tieslietu padomes locekli.

Prezidenta administrācijā (2010.–2014. g.)

Pēc Jūlijas Timošenko sakāves 2010. gada prezidenta vēlēšanās viņš aizstāvēja viņas intereses Augstākajā administratīvajā tiesā. Vēlāk viņš paziņoja, ka uzskata tiesas prāvu par nepiemērotu un uzņēmās lietu Timošenko spiediena ietekmē. Pēc prezidenta vēlēšanu kampaņas viņš pārtrauca sniegt juridiskos pakalpojumus BYuT un atkāpās no BYuT frakcijas vadītāja vietnieka amata[6]. Portnova parlamentārā grupa ir pārgājusi uz Reģionu partiju.

2010. gada 2. aprīlī viņš pieņēma prezidenta Viktora Janukoviča piedāvājumu ieņemt Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieka un Tiesu reformas un tiesu sistēmas galvenās direktorāta vadītāja amatu[8]. BYuT Portnova nodošanu Janukoviča administrācijā uzskatīja par nodevību.

Janukovičs iepazīstināja Portnovu ar Ukrainas Nacionālās bankas valdi, kā arī Ukrainas Valsts krājbankas un Ukrainas Valsts eksporta-importa bankas uzraudzības padomēm.

2011. gada aprīlī administratīvās reformas rezultātā Portnovs tika pārcelts uz prezidenta padomnieka amatu un Prezidenta administrācijas Galvenās tieslietu direktorāta vadītāju.

2011. gadā viņš vadīja grupu, kas izstrādāja jaunā Ukrainas Kriminālprocesa kodeksa projektu, kuru parlaments pieņēma 2012. gada aprīlī un kas stājās spēkā 2012. gada novembrī.

Eiromaidana laikā viņš kopā ar prezidentu Viktoru Janukoviču un tieslietu ministri Jeļenu Lukašu bija politiskās krīzes risināšanas darba grupas loceklis. Viņš tika uzskatīts par vienu no "16. janvāra likumu" autoriem, taču, neskatoties uz pozitīvo attieksmi pret tiem, viņš noliedza dalību to izstrādē.

2014. gada 24. janvārī prezidents Janukovičs atlaida Portnovu no sava padomnieka amata un iecēla viņu par Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja pirmo vietnieku.

26. februāris un. O. Ukrainas prezidents Oleksandrs Turčinovs atlaida Portnovu no administrācijas vadītāja pirmā vietnieka amata.

Emigrācija

2014. gada 22. februārī viņš pameta Ukrainas teritoriju. 28. februārī Ukrainas Ģenerālprokuratūra pieprasīja Ukrainas Iekšlietu ministrijai un Drošības dienestam 10 dienu laikā aizturēt Andriju Portnovu.

2014. gada 6. martā Eiropas Savienība un Kanāda paziņoja, ka Portnovs ir iekļauts augsta ranga Ukrainas amatpersonu sarakstā, pret kurām tiek noteiktas finansiālas sankcijas.

Pats Portnovs apgalvo, ka viņam nav finanšu aktīvu ārzemēs.

2014. gada 25. maijā Krievijas Federālais migrācijas dienests piešķīra Andrejam Portnovam termiņuzturēšanās atļauju uz 3 gadiem.

15. augustā Kijevas Pečerskas rajona tiesa daļēji apmierināja Portnova prasību pret Ukrainas Ģenerālprokuratūru par viņa goda, cieņas un biznesa reputācijas aizsardzību, lemjot, ka informācija par viņa iespējamo iesaisti aktīvistu masveida slepkavībās Eiromaidanā 2014. gada ziemas notikumu laikā ir atzīstama par nepatiesu.

9. oktobrī tiesa atzina par nepatiesu informāciju par Portnova iespējamo iesaisti zemes un nekustamā īpašuma zādzībās Mežihirjā un līdzekļu legalizēšanā, ko Ukrainas Ģenerālprokuratūras vadība publiskoja preses konferencē 20. maijā, un uzdeva Ukrainas Ģenerālprokuratūrai 10 dienu laikā publiski atspēkot šo informāciju.

2014. gada decembra beigās Portnovs, kurš tobrīd dzīvoja Maskavā, paziņoja par plāniem atgriezties Ukrainā 2015. gadā, jo pret viņu netika izvirzītas juridiskas apsūdzības. Rudenī Eiropas Savienība saņēma rakstisku ziņojumu par Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu tiesiskas rīcības trūkumu pret Kļujevu brāļiem un Andreju Portnovu apsūdzībās par piesavināšanos. ES sankcijas pret Andreju Portnovu tika atceltas 2015. gada 5. martā.

2015. gada oktobrī ES Tiesa pieņēma lēmumu lietā Portnov pret ES Padomi, atzīstot, ka sankciju noteikšana, pamatojoties tikai uz sadarbību ar iepriekšējo režīmu, ir nepieņemama.

Viktora Janukoviča tiesas procesa laikā par valsts nodevību Ukrainas specdienesti sniedza telefonsarunu ierakstus ar Krievijas prezidenta palīgu Sergeju Glazjevu, saskaņā ar kuriem Portnovs piedalījās Krimas Autonomās Republikas Augstākās padomes paziņojuma izstrādē Krimas krīzes laikā.

Emigrācijas gados viņš baudīja Ukrainas vietnes Strana.ua simpātijas, kas vienā no savām publikācijām politiķi un amatpersonu nosauca par cilvēktiesību aktīvistu. Portnovam bija draudzīgas attiecības ar vietnes galveno redaktoru Igoru Gužvu[29][30]. Pēc viņa atgriešanās 2019. gadā vienīgais kanāls, kas runāja par “cilvēktiesību aktīvistu” Portnovu, bija Igoram Kolomoiskim piederošais televīzijas kanāls 1+1.

Šajā laikā viņš turpināja sniegt juridiskas konsultācijas uzņēmējam Igoram Kolomoiskim, ar kuru sāka sadarboties 1999. gadā.

Viņš sniedza juridisko atbalstu arī Vjačeslavam Himikusam, kurš apsūdzēja bijušo deputātu Sergeju Pašinski smagu miesas bojājumu nodarīšanā.

No 2018. gada augusta līdz oktobrim viņš bija informācijas televīzijas kanāla NewsOne korporatīvo tiesību īpašnieks, kas galu galā tika nodotas Viktora Medvedčuka biznesa partnerim un politiskajam līdzgaitniekam Tarasam Kozakam.

Atgriešanās no emigrācijas

2019. gada prezidenta vēlēšanu laikā viņš atbalstīja Volodimiru Zeļenski pret pašreizējo prezidentu Petro Porošenko, un pēc tam, kad abi sasniedza otro kārtu, solīja atgriezties valstī. Kandidāta komanda un ar viņu saistītās personas noliedza jebkādu saistību ar Portnovu un citiem Janukoviča laika valdības ierēdņiem (piemēram, Jeļenu Lukašu), kuri arī sāka atbalstīt Zelenski.

2019. gada 19. maijā viņš atgriezās Ukrainas teritorijā, kas kļuva zināma, pateicoties Elenai Lukašai. Pēc tam viņš sāka iesniegt masveida paziņojumus Valsts izmeklēšanas birojam pret bijušo prezidentu Petro Porošenko: apsūdzības par “noziedzīgām darbībām” Kerčas šauruma konflikta laikā, “ekonomiskiem noziegumiem”, nelikumīgu televīzijas kanāla Prjamijs iegādi un “varas sagrābšanu” jaunas valdības vēlēšanu laikā 2016. gadā.

Šo darbību apstiprināja prezidenta Volodimira Zeļenska biznesa partneris Igors Kolomoiskis, kuram arī bija konflikts ar Porošenko pēdējā prezidentūras laikā.

Vienlaikus viņš tika izsaukts uz nopratināšanu lietās par slepkavībām Eiromaidana laikā kā liecinieks. Paralēli viņš lobēja krimināllietu izbeigšanu pret video blogeri Anatoliju Šariju un Strana.ua galveno redaktoru Igoru Gužvu. Viņš arī atklāti konfliktēja ar ģenerālprokuroru Ruslanu Rjabošapku.

19. jūnijā kļuva zināms, ka Portnovs ir pieņemts darbā Tarasa Ševčenko Kijevas Nacionālās universitātes Juridiskās fakultātes Konstitucionālo tiesību katedrā ar noteikta termiņa darba līgumu uz laiku no 2019. gada 1. septembra līdz 2020. gada 30. jūnijam, gaidot konkursu uz katedras profesora amatu. Izglītības iestādes studenti paziņoja par protestiem pret šo lēmumu, un nākamajā dienā izglītības iestādes rektors paziņoja par lēmuma par Portnova pieņemšanu darbā atcelšanu.

Kopš 2019. gada 21. jūnija - raidījuma "Noziegums un sods" vadītājs kanālā NewsOne, līdzvadītājs - TV kanāla producents Vasilijs Golovanovs; piedalījās arī Epicentra programmā.

Kopš 2019. gada novembra viņš kopā ar blogeri Anatoliju Šariju un bijušo tieslietu ministri prezidenta Viktora Janukoviča laikā Jeļenu Lukašu sāka publicēt materiālus, kas veltīti Eiromaidana notikumiem. No materiāliem izrietēja, ka trešdaļas cilvēku no Debesu Simta saraksta nāve notika ārpus Maidana apstākļos, kuriem nebija tiešas saistības ar notikumiem Maidanā.

2019. gada 3. novembrī 112 Ukrainas televīzijas kanālā tika uzsākta Andreja Portnova programma “PortNOW”. Kanāla vadība atteicās atklāt sadarbības būtību.

2020. gada 31. janvārī Pečerskas tiesa atzina, ka Andrijs Portnovs pēdējos 5 gadus ir dzīvojis Ukrainā. Iemesls tam bija viņa nodarbinātība 2014. gada aprīlī juridiskajā firmā “Corporate Technologies”, kas viņam izsniedza komandējumu ārpus Ukrainas uz 60 dienām un atkārtoti pagarināja to piecu gadu laikā. Pečerskas tiesa ņēma vērā Augstākās tiesas secinājumus, ka komandējuma periods ir ieskaitāms nepārtrauktas uzturēšanās periodā Ukrainas teritorijā, un apmierināja Portnova prasību, kuram tagad tika dota iespēja piedalīties valsts lietu pārvaldīšanā (piemēram, izvirzot tautas deputātu amatus).

2020. gada 17. jūnijā Andrejs Portnovs, komentējot aktuālākās tēmas raidījumā "Ukrainas formāts" televīzijas kanālā NewsOne, formulēja nepieciešamos steidzamos pasākumus konsekventai cīņai pret radikālām bandām.

Vispirms februārī un pēc tam 2020. gada jūnijā Andrijs Portnovs tiesā uzvarēja tiesas prāvās pret Petro Porošenko, viņa partiju un televīzijas kanālu Prjamijs. Saskaņā ar tiesas lēmumu Porošenko publiski jānoliedz visi meli, ko viņš izplatīja par Portnova iesaisti krimināllietu materiālu, kuros bijušais prezidents ir apsūdzētais, nodošanā Krievijai, kā arī jāsedz Portnova tiesas izdevumi.

2022. gada martā raidījumā “Shēmas: korupcija detaļās” tika publicēta izmeklēšana, saskaņā ar kuru Andrejam Portnovam, izmantojot ar viņu saistītas personas, kopā ar Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova draugiem, varētu piederēt elitārs nekustamais īpašums Maskavā.

2022. gada jūlijā Šhemijs, atsaucoties uz trim avotiem, ziņoja, ka Portnovs ir pametis Ukrainu laikā, kad Krievijas iebrukuma dēļ bija noteikti ceļošanas ierobežojumi vīriešiem iesaukšanas vecumā.

2024. gada aprīļa sākumā māja elitārajā Kozinas ciematā netālu no Kijevas ar kopējo platību vairāk nekā 1000 kvadrātmetru un 0,65 hektāru zemes gabals slēgtā kopienā Dņepras krastā no Spānijas tika vienādās daļās dāvināti Portnova četriem nepilngadīgajiem bērniem.

Kopš 2016. gada īpašums ir reģistrēts ārzonas uzņēmumā no Virdžīnu salām, un kopā ar zemi tas tika novērtēts 2,5 miljonu eiro vērtībā.

2020. gadā uzņēmums pārdeva šo īpašumu Andrejam Portnovam. Lai gan Portnovu ģimene īpašumu izmantoja kopš tā iegādes datuma, darījums pilnībā tika noslēgts tikai

2024. gada aprīlī, un nākamajā dienā tas tika nodots Portnovu bērniem. Kā pastāstīja NVO Korupcijas apkarošanas rīcības centra juriste Tatjana Ševčuka, īpašumu inventarizācija uz tuvāko radinieku vārdiem

Slepkavība

Viņš tika nošauts Spānijā 2025. gada 21. maijā. Saskaņā ar sākotnējo informāciju Portnovs guva četras šāvienu brūces krūtīs un vienu galvā.