20. martā apstājās pukstēt atkal viena pašaizliedzīga kalpakieša sirds, kura tik ļoti mīlēja savu dzimteni. Ar apņēmību: «Ņem tēvu zeme, tavs esmu viss», kad tikko proklamētai jaunās valsts neatkarībai uzmācās sarkanais terors. 1918. g. decembrī nelaiķis, students būdams, apjoza zobentiņu un stājās toreiz vienīgo tēvu zemes sargu — Kalpakiešu rindās, kā atsevišķas studentu rotas karavīrs. Kalpakiešu uzvaras gaitas no Ventas līdz Zilupes krastiem nebija vieglas. Latgales atbrīvošanas cīņās brašo tautas dēlu piemeklēja slimība, kura šoreiz pēc grūtas cīņas viņu paveica. Kad ārējie ienaidnieki vairs neapdraudēja dzimto zemi, nelaiķis, jau kā virsleitnants, izstājās no cīnītāju rindām, turpināja Terbatā iesāktās studijas un 1922. gadā iestājās tiesu resora dienestā, kur ar lielu centību un darba mīlestibu veica prokurora biedra pienākumus Latgales apgabaltiesā līdz pēdējam brīdim. Nelaiķi pavadīt uz pēdējo dusu vietējos ev.-lut. kapos š. g. 25. martā bija ieradusies no Rigas Kalpaka bataljona delegācija, vietējie kalpakieši un apgabaltiesas darbinieki kuplā skaitā, kuri uz sava mīļā cīņu un darba biedra kapa nolika daudz skaistu ziedu. Vieglas smiltis tev, krietnais tēvijas dēls, Daugaviņas māmuliņas krastos! (Daugavas vārds, 26.03.1927)