Vecas dzimtas pēdējais pārstāvis. Dzīves stāsts ļoti sarežģīts. 16 gadus pavadījis aiz Polārā loka - Vorkutā. 

Bērnību pavada Gārsenes pagastā. Tēvs aizbēdzis no krievu armijas. Stučkas valdības laikā slēpies. Čekiste no Bebrenes pagasta kara tribunāla pratinājusi māti. Viņa klusēja. Pēc Stučkas valdības varas beigšanās tēvs atgriezies no Lietuvas, kur slēpies pie radiem. 1919. gadā māte mirusi dzemdībās. Tēvs apprecējies otrreiz. 

Beidzis Biržu divgadīgo lauksaimniecības skolu. Pēc tam dienējis armijā. Pēc armijas meklējis darbu policijā. No 1938. gada strādā Jelgavas policijas 1. iecirknī, bet pēc paša lūguma 1939. gadā tiek pārcelts uz Jēkabpils 1. iecirkni. Lai iestātos darbā policijā, notikusi stingra atlase. Tolaik bijušas dažadas organizācijas - mazpulki, jaunsargi, aizsargi. Pats bijis aizsargos. Policijas darbā strādājis veiksmīgi, saņēmis pateicību, četratā veicot zirgu zagļu aizturēšanas operāciju.

Kad sācies karš, aizkomandēts uz Polijas robežu (tagad Lietuva). Latvijas pusē muitas punkts “Zemgale”, Polijas - “Turmanti”. Kad rudenī ienākusi Sarkanā armija, ārpus darba centušies staigāt privātās drēbēs. Katram policistam, ko tagad sauca par tautas milici, pielika klāt palīgdienestnieku, kas uzraudzīja viņu darbu. Priekšnieks atbrīvots no darba, jaunais visiem rakstīt atlūgumus. Atgriezies tēva mājās. Dzīvojis nemitīgās bailēs, jo daudzi cilvēki apcietināti un vēlāk pazuduši bez vēsts. Kad kādu dienu vedis uz Gārsenes pienotavu pienu, notikusi pratināšana. Sākoties karam, dzīvojis mežā. Vietējie komunistu aktīvisti aizgājuši no ciema padomes. Bēgļi - gan privātas personas, gan armija - no Lietuvas devušies Daugavpils virzienā. Kāda vācu lidmašīna sviedusi bumbas aizmugurē, lai bēgļu kustību paātrinātu. Pagastā savos amatos atgriezušies vecais pagasta priekšnieks un aizsargu priekšnieks. Aknīstē izveidota komandantūra un divas nodaļas -  Gārsenē un Susējā. Visiem trim pagastiem bijis viens komandants - Latvijas laika kara ordeņa kavalieris kapteinis Valdmanis. Tika apcietināti bijušie komunistu aktīvisti. Latvieši, kas palikuši dzīvi, drīkstējuši ieņemt vecos amatus, to dara arī autors. Tika apsargāta spirta dedzinātava, jo daudzi vēlējušies to nozagt un pirkt. Vācieši bija noteicēji, bet sevišķi ar savu kundzību neuzmācās. Bija reti izņēmumi. Kādā sapulcē vajadzējis saukt “Heil Hitler!” Brīvprātīgi leģionā pieteikušies tie, kas cerējuši tādā veidā izpirkt “komjaunieša biļeti”, bet kopumā cilvēki no leģiona baidījušies. Vēlāk iesaukti pēc pavēles. Pārcelts no Gārsenes pagasta uz Asares pagastu. 

Vācu varai beidzoties, visi bēguši prom. Ar diviem draugiem bēguļojis pa mežiem. 1945. gada 13. janvārī tiek atklāti, draugi paspēj aizbēgt. Čekisti viņu atrod slēptuvē. Mājas tiek izlaupītas, pats sašauts. Aizvests uz Aknīsti, pēc tam uz Grīvas cietumu un tad - Daugavpils cietumu. 1945. gada 20. jūlijā sākusies trīs dienu ilga tiesa. Uzdots par bandas vadoni. Piespriesti 20 gadi spaidu darbos un 5 gadi bez tiesībām. No Daugavpils cietuma pārvests uz Rīgas Centrālcietumu. Pirms Ziemassvētkiem vests uz Krieviju. 

1946. gada 12. janvārī ieradies Vorkutā. Sākumā strādājis būvniecībā. Vorkutā bijuši daudz latvieši. Pirmajā šahtā ievietoti režīmam visdraudīgākie cilvēki, arī viņš. Vorkutā pavada 13 gadus kā apcietinātais un nepilnus 3 gadus kā brīvs cilvēks. Ar sievu atbraucis uz Latviju. Precējies 1957. gadā Vorkutā. Grūtības nometnēs izdevies pārciest, jo neticējis, ka krievu vara būs mūžīga. Palīdzēja ticība, cerība un ilgas pēc dzimtenes. Vorkutā igauņi savā starpā bijuši vissaliedētākie. Latviešu vidū daudz nodevēju. Stāsta par latviešu skolotāju Dambergu, kurš kādos svētkos uzaicinājis dziedāt latviešu dziesmas. Sodīts ar 14 mēnešiem cietumsoda.

https://garamantas.lv/lv/record/438217/Ervina-Urkisa-dzivesstasts