Gudruna Enslīna (Gudrun Ensslin) bija viena no galvenajām Sarkanās armijas frakcijas (RAF) dibinātājām un līderēm, kura aktīvi darbojās Vācijas kreisi radikālajā teroristiskajā organizācijā no tās pirmsākumiem 1968. gadā līdz savai nāvei 1977. gadā.   Viņa tiek uzskatīta par vienu no RAF ideoloģiskajām un operatīvajām vadītājām, kā arī par nozīmīgu figūru tā sauktajā pirmajā paaudzē. 

Biogrāfiskie dati

• Dzimusi: 1940. gada 15. augustā, Bartolomē, Vācijā (tolaik Vācijas Reihs).
• Mirusi: 1977. gada 18. oktobrī, Štamheimas cietumā, Štutgartē, Rietumvācija (oficiālā versija: kolektīva pašnāvība, kas pamatoti tiek apšaubīts).
• Izglītība: Studēja filozofiju, ģermānistiku un pedagoģiju Tībingenes un Berlīnes universitātēs.
• Ģimene: Dzimusi mācītāja Helmuta Enslīna ģimenē, kas bija reliģioza un intelektuāla. Viņai bija septiņi brāļi un māsas.

Agrīnā dzīve un radikalizācija

Gudruna Enslīna uzauga konservatīvā, bet kulturāli un intelektuāli bagātā vidē. Viņas tēvs, luterāņu mācītājs, ietekmēja viņas agrīno interesi par ētikas un morāles jautājumiem.   1960. gados, studējot universitātē, Enslīna iesaistījās kreisajos studentu kustībās, kas protestēja pret Vjetnamas karu, ASV ietekmi un Vācijas pēckara sabiedrības konservatīvismu. Viņa aktīvi piedalījās Sociālistiskajā vācu studentu savienībā (SDS), kas kļuva par platformu radikālu ideju attīstībai.   Svarīgs pavērsiens Enslīnas radikalizācijā bija 1967. gada 2. jūnija notikumi, kad Berlīnes policists nogalināja studentu Benno Onesorgu protesta demonstrācijas laikā pret Irānas šaha vizīti. Šis incidents pastiprināja Enslīnas pārliecību, ka miermīlīgi protesti ir neefektīvi, un viņa sāka atbalstīt vardarbīgas metodes kā cīņas līdzekli pret “kapitālistisko sistēmu”.

Loma RAF dibināšanā un darbībā

Gudruna Enslīna tiek uzskatīta par vienu no RAF ideoloģiskajām arhitektēm līdzās Andreasam Bāderam un Ulrikai Mainhofai. Viņa ne tikai organizēja grupas aktivitātes, bet arī veidoja tās teorētisko pamatu, balstoties uz neomarksisma, marksisma-ļeņinisma un maoistiskām idejām.   Galvenās epizodes ar Enslīnas līdzdalību:

1. 1968. gada 2. aprīlis:
   • Enslīna kopā ar Andreasu Bāderu, Torvaldu Prollu un Horstu Zēnleinu veica divu lielveikalu dedzināšanu Frankfurtē pie Mainas, protestējot pret Vjetnamas karu un patērētāju sabiedrību.
   • Nodarīti zaudējumi aptuveni 700 000 Vācijas marku apmērā. Vainīgie tika arestēti 4. aprīlī un katram piespriests 3 gadu cietumsods, taču sabiedrības atbalsts un apelācija ļāva viņiem izkļūt pret drošības naudu.
2. Pāreja uz pagrīdi:
   • Pēc atbrīvošanas no cietuma Enslīna un Bāders nepiedalījās turpmākajās tiesas sēdēs un pārgāja uz pagrīdes darbību. Viņi sadarbojās ar advokātu Horstu Māleru, lai izveidotu RAF kā bruņotu pilsētas partizānu grupu.
3. 1970. gada vasara:
   • Enslīna, Bāders, Mainhofa un citi RAF biedri apmācījās palestīniešu kustības Fatah nometnē Jordānijā, apgūstot ieroču lietošanu un sprādzienu organizēšanu.
4. 1970. gada 5. jūnijs:
   • Enslīna sarakstīja RAF pirmo publisko manifestu “Būvēt Sarkano armiju!” (Die Rote Armee aufbauen!), kas tika publicēts žurnālā Agit 883. Tajā tika izklāstīta RAF stratēģija kā bruņota cīņa pret “imperialistisko sistēmu”.
5. 1971.–1972. gads:
   • Enslīna aktīvi piedalījās RAF banku aplaupījumos, sprādzienu organizēšanā (tostarp ASV militārajos objektos) un citās vardarbīgās akcijās. Viņa bija viena no galvenajām plānotājām tā sauktajā Maija ofensīvā (1972), kad RAF veica vairākus sprādzienus, tostarp ASV armijas štābā Heidelbergā, kur gāja bojā 3 cilvēki.
6. Arests:
   • 1. gada 7. jūnijā Enslīnu arestēja Hamburgā kopā ar Bāderu un citiem RAF biedriem. Viņa tika ievietota Štamheimas cietumā, kur pavadīja atlikušo dzīvi.

Cietumā un nāve

Štamheimas cietumā Enslīna turpināja RAF ideoloģisko vadību, rakstot vēstules un koordinējot aktivitātes caur advokātiem. Viņa piedalījās vairākos bada streikos, protestējot pret cietuma apstākļiem, kurus RAF biedri dēvēja par “izolācijas spīdzināšanu”. 1973. gada bada streika laikā viņa pieprasīja politisko ieslodzīto statusu un labākus apstākļus.   1977. gada 18. oktobris:

• Enslīna tika atrasta mirusi savā kamerā Štamheimas cietumā kopā ar Andreasu Bāderu un Janu-Karlu Raspi. Oficiālā versija apgalvo, ka viņa izdarīja pašnāvību, pakaroties ar elektrības vadu. Tajā pašā naktī Irmgarda Mēllere izdzīvoja pēc pašas sev nodarītām naža brūcēm.
• Strīdi par nāvi: Mēllere un daži RAF atbalstītāji apgalvoja, ka pašnāvību nebija un ka RAF līderi tika nogalināti. Eiropas komisijas izmeklēšana (1977–1978) apstiprināja pašnāvību versiju, taču šaubas ne bez iemesla saglabājas dažu plašās aprindās. 

Personība un ideoloģiskā loma

Gudruna Enslīna tiek raksturota kā harizmātiska, intelektuāli spēcīga un radikāli pārliecināta personība. Viņa bija RAF ideoloģiskā “smadzeņu centrs”, kas formulēja grupas mērķus un stratēģiju. Atšķirībā no Ulrikas Mainhofas, kura vairāk koncentrējās uz teorētiskiem rakstiem, Enslīna bija praktiķe, kas tieši iesaistījās vardarbīgās akcijās. Viņas attiecības ar Andreasu Bāderu (gan personiskās, gan profesionālās) bija centrālais RAF dinamikas elements, un viņa bieži tika uzskatīta par grupas emocionālo un organizatorisko līderi.   Enslīnas ideoloģija balstījās uz uzskatu, ka Vācijas pēckara sabiedrība ir nacistiskā mantojuma turpinājums un ASV “kolonija”. Viņa uzskatīja, ka bruņota cīņa ir vienīgais veids, kā panākt globālu revolūciju un gāzt kapitālismu.   Personīgās dzīves aspekti

• Attiecības ar Bāderu: Enslīna un Bāders bija romantiski un ideoloģiski partneri, kas stiprināja viņu ietekmi RAF iekšienē. Viņu attiecības bieži tika aprakstītas kā intensīvas un centrālās grupas dinamikā.
• Bērns: Enslīnai bija dēls no attiecībām ar izdevēju Bernvardu Vespu (pirms RAF laikiem). Pēc Enslīnas pārejas uz pagrīdi dēlu audzināja viņas ģimene.
• Konflikts ar ģimeni: Enslīnas radikālās idejas izraisīja konfliktus ar viņas konservatīvo ģimeni, īpaši tēvu, kurš centās viņu atrunāt no vardarbīgām metodēm.

Mantojums un uztvere sabiedrībā

Gudruna Enslīna ir pretrunīgi vērtēta figūra:

• RAF atbalstītāju vidū: Viņa tiek uzskatīta par revolucionāru varoni, kas cīnījās pret netaisnīgu sistēmu.
• Sabiedrībā un medijos: Enslīna bieži tika attēlota kā aukstasinīga teroriste, kas atbildīga par vardarbību un nāvi. Vācijas mediji, piemēram, Bild-Zeitung, akcentēja viņas lomu kā “Bādera-Mainhofas bandu” dalībnieci.
• Kultūrā: Enslīnas tēls parādās vairākos mākslas darbos, tostarp filmās (Der Baader Meinhof Komplex, 2008) un grāmatās, kur viņa attēlota kā sarežģīta personība ar dziļām ideoloģiskām pārliecībām.

Enslīnas nāve un RAF darbība joprojām ir sensitīvs temats Vācijā, simbolizējot 1970. gadu politisko un sociālo krīzi, kas pazīstama kā Vācijas rudens.

Interesanti fakti

• Enslīna pirms RAF iesaistīšanās bija aktīva teātrī un rakstīja dzeju, kas atspoguļoja viņas interesi par sociālo taisnīgumu.
• Viņa bija pazīstama ar stingru disciplīnu un organizatoriskajām prasmēm, kas padarīja viņu par vienu no efektīvākajām RAF operatīvajām vadītājām.
• Enslīnas runas un raksti, tostarp manifests “Būvēt Sarkano armiju!”, tiek uzskatīti par vieniem no ietekmīgākajiem RAF tekstiem.

Gudrunas Enslīnas dzimta un senči

Gudruna Enslīna piedzima 1940. gada 15. augustā Bartolomē, Bādenes-Virtembergas štatā, Vācijā. Viņa bija ceturtais bērns no septiņiem luterāņu mācītāja Helmuta Enslīna (Helmut Ensslin) un viņa sievas Ilses Enslīnas (dzim. Hummel) ģimenē. Ģimene bija reliģioza, intelektuāla un sociāli apzinīga, kas ietekmēja Gudrunas agrīno interesi par sociālās taisnīguma jautājumiem.

• Tēvs: Helmuts Enslīns (Helmut Ensslin)
  • Dzimis: Ap 1900. gadu (precīzs datums nav plaši dokumentēts).
  • Nodarbošanās: Luterāņu mācītājs Evaņģēliskajā baznīcā Virtembergā. Viņš studēja teoloģiju Tībingenes universitātē, kur bija “Normannia” brālības biedrs, dalot to ar Kurtu Rebmanu (Kurt Rebmann), kurš vēlāk kļuva par Vācijas ģenerālprokuroru un Enslīnas “pretinieku” RAF tiesvedībās.
  • Ietekme: Helmuts Enslīns bija progresīvs mācītājs, kas ģimenē rosināja diskusijas par sociālajām netaisnībām, tostarp par Vācijas pēckara sabiedrības problēmām un globālajiem konfliktiem. Viņa teoloģiskā un intelektuālā ietekme veidoja Gudrunas agrīno pasaules uzskatu, lai gan viņa vēlāk radikāli novirzījās no tēva uzskatiem.
  • Dzimtas izcelsme: Nav precīzu datu par Helmuta Enslīna vecākiem vai tālākiem senčiem, taču uzvārds “Ensslin” ir izplatīts Bādenes-Virtembergā, un iespējams, viņa ģimene bija vietējā protestantu vidusšķira ar saknēm šajā reģionā.
• Māte: Ilse Enslīna (dzim. Hummel)
  • Dzimusi: 1910. gadā; mirusi 1999. gadā.
  • Izcelsme: Ilses vecāki bija Adolfs Hummels (Adolf Hummel) un Jūlija Hummela (dzim. Schilling). Par Hummelu dzimtu nav detalizētas informācijas, taču tā, visticamāk, piederēja pie vietējās vidusšķiras.
  • Loma ģimenē: Ilse audzināja septiņus bērnus un atbalstīja vīra reliģiozo un sociālo darbību. Viņa izteica pretrunīgas jūtas par Gudrunas rīcību, rakstot, ka meitas darbības RAF ietvaros radīja “dusmas un bezpalīdzību” ģimenē, bet vienlaikus atzina, ka tās bija “atbrīvojošas” ģimenes iekšējam diskursam.
• Brāļi un māsas:
  • Gudruna bija ceturtais bērns no septiņiem. Viens no zināmākajiem ģimenes locekļiem ir jaunākā māsa Johanna Enslīna, kura 1965. gadā apprecējās ar Ginteru Maški (Günter Maschke), revolucionāru marksistu dzejnieku un Subversīvās akcijas grupas biedru, kurā darbojās arī Rudi Dučke. Maške vēlāk kļuva par konservatīvu intelektuāli un Karla Šmita (Carl Schmitt) darbu komentētāju.
  • Pārējie brāļi un māsas nav plaši dokumentēti publiskos avotos, taču zināms, ka ģimene dzīvoja Badkanštatē, Štutgartē, un uzturēja ciešas saites.

Senču izcelsme

Informācija par Gudrunas Enslīnas tālākiem senčiem ir fragmentāra, jo ģenealoģiskie dati par Enslīnu dzimtu nav sistemātiski publiskoti. Tomēr uzvārds Ensslin ir raksturīgs Bādenes-Virtembergai, un tas var liecināt par izcelsmi šajā reģionā. Šeit ir pieejamie dati un pieņēmumi:

1. Enslīnu dzimtas saknes:
   • Uzvārds “Ensslin” ir vācisks, un tas, iespējams, cēlies no dienvidvācu reģioniem, kur uzvārdi bieži saistīti ar ģeogrāfisku izcelsmi vai profesiju. Ģenealoģijas platforma Geni.com norāda, ka ir vismaz 114 Enslīnu dzimtas profili, kas liecina par uzvārda izplatību, bet konkrēti Gudrunas priekšteči nav detalizēti aprakstīti.
   • Ancestry.com dati liecina par Enslīnu dzimtas klātbūtni Bādenes-Virtembergā jau 17.–19. gadsimtā. Piemēram, Johans Ādams Enslīns (Johann Adam Ensslin), dzimis 1797. gadā Bopfingenā, Jagstkreisā, Virtembergā, varētu būt saistīts ar Gudrunas dzimtu, taču tieša saikne nav apstiprināta. Viņa vecāki bija Johans Sebastians Enslīns un Sara Barbara Hībere (Hieber).
   • Vēl senāks piemērs ir Anna Marija Enslīna (Anna Maria Ensslin), dzimusi pirms 1627. gada Hūlenā pie Kapfenburgas, Virtembergā, ar vecākiem David Ensslin un Anna Dēblere (Döbler). Šie dati liecina, ka Enslīnu dzimta vismaz vairākus gadsimtus ir bijusi saistīta ar Virtembergas reģionu, taču nav skaidrs, vai tie ir Gudrunas tiešie priekšteči.
2. Hummelu dzimta (mātes puse):
   • Ilses Enslīnas vecāki, Adolfs un Jūlija Hummeli, pārstāvēja Bādenes-Virtembergas vidusšķiru. Par viņu tālākiem senčiem informācija ir ierobežota, taču uzvārds “Hummel” ir izplatīts vācu valodā runājošajos reģionos un var būt saistīts ar amatnieku vai zemnieku izcelsmi.
3. Sociālais un kultūras konteksts:
   • Enslīnu ģimene 20. gadsimtā piederēja pie izglītotas protestantu vidusšķiras, kas Virtembergā bija izplatīta. Viņu reliģiskā piederība luterāņu baznīcai un iesaiste sociālajos jautājumos liecina par stabilu sociālo stāvokli un intelektuālu orientāciju.
   • Nav pierādījumu, ka ģimenei būtu bijusi aristokrātiska vai ievērojama izcelsme tālākā pagātnē, taču viņu saikne ar Tībingenes universitāti un reliģiskajām aprindām norāda uz akadēmisku un garīgu tradīciju.

Gudrunas personīgās ģimenes attiecības

• Dēls: Fēlikss Roberts Enslīns (Felix Robert Ensslin):
  • Dzimis 1967. gada maijā no attiecībām ar Bernvardu Vespu (Bernward Vesper), kreiso rakstnieku un izdevēju. Pēc Gudrunas aiziešanas no ģimenes 1968. gadā Fēliksu audzināja audžuģimene, jo Gudruna atteicās no aizbildnības tiesībām.
  • Fēlikss vēlāk publiski runāja par sarežģīto mantojumu, ko atstāja viņa vecāki. Viņš nodarbojās ar mākslu, filozofiju un politisko aktivitāti, cenšoties izprast mātes lēmumus. Viņš norādīja, ka mīts par viņa apdraudēšanu bērnībā, lai ietekmētu Gudrunu, bija nepatiess.

Attiecības ar Bernvardu Vespu:

• Gudruna un Vesperu satika 1962. gadā Tībingenes universitātē, un viņi saderinājās 1965. gadā. Kopā viņi dibināja nelielu izdevniecību Studio neue Literatur, kas izdeva pret kodolieročiem vērstus dzejoļus un citus kreisos tekstus.
• Attiecības izjuka 1967.–1968. gadā, kad Gudruna uzsāka romānu ar Andreasu Bāderu. Vesperu smagi ietekmēja šķiršanās; viņš cieta no garīgās veselības problēmām un 1971. gadā izdarīja pašnāvību, lietojot pārdozētas zāle

​Minhenes slaktiņš

(1972. gada 5.–6. septembris):

• Notikums: Astoņi Melnā septembra (Black September), palestīniešu kaujinieku grupas, kas saistīta ar Fatah un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PLO), dalībnieki iebruka Izraēlas delegācijas mītnē Minhenes olimpiskajā ciematā.
  Viņi nogalināja divus Izraēlas sportistus un deviņus paņēma par ķīlniekiem, pieprasot atbrīvot 234 palestīniešu cietumniekus Izraēlā un divus RAF līderus: Ulriku Mainhofu un Andreasu Bāderu.
  Neveiksmīga glābšanas operācija Fürstenfeldbrukas lidlaukā noveda pie visu ķīlnieku, piecu teroristu un viena vācu policista nāves.
• Melnā septembra mērķi: Operācija “Iqrit un Biram” tika nosaukta par godu diviem palestīniešu ciemiem, kuru iedzīvotāji tika izraidīti 1948. gadā. Tās mērķis bija pievērst starptautisku uzmanību palestīniešu cīņai un izdarīt spiedienu uz Izraēlu.

  RAF apmācības ar palestīniešiem: 1970. gada vasarā Enslīna, Bāders, Mainhofa un citi RAF biedri apmācījās Fatah nometnē Jordānijā, apgūstot ieroču lietošanu un sprādzienu organizēšanu. Šī sadarbība liecina par ideoloģisku un praktisku saikni starp RAF un palestīniešu kaujiniekiem, kas uzskatīja ASV un Izraēlu par kopīgiem ienaidniekiem.   Melnā septembra ķīlnieku krīzes laikā teroristi pieprasīja atbrīvot Ulriku Mainhofu un Andreasu Bāderu, kas norāda uz RAF ciešo saikni un simbolisko nozīmi palestīniešu kaujinieku acīs.  Enslīnas statuss 1972. gadā: 1972. gada 7. jūnijā Enslīna tika arestēta Hamburgā, un uz Minhenes slaktiņa laiku (septembris) viņa jau atradās Štamheimas cietumā. Tādējādi viņa fiziski nevarēja tieši piedalīties uzbrukuma plānošanā vai īstenošanā, taču ir apstiprinātas ziņas izmeklēšanas laikā, ka viņa ideoloģiski ir vadījusi RAF darbību no cietuma (caur advokātiem un uzpirktiem cietuma apsargiem), sūtot vēstījumus, informāciju, norādījumus.   RAF bija unikāla ar augstu sieviešu līdzdalību (aptuveni 50% biedru un 80% atbalstītāju bija sievietes, saskaņā ar Eileen MacDonald grāmatu Shoot the Women First, 1991), un Enslīna tika uzskatīta par intelektuālo līderi. Turpmāk, neskatoties uz to, ka palestīniešu grupas Melnā septembra vadītājs Lutifs Afifs un citi kaujinieki darbojās ļoti pragmatiski, tie tālākā perspektīvā nespēja pieņemt sieviešu nozīmīgumu organizācijas vadībā dēļ reliģiskām, ideoloģiskām vai kulturālām pretrunām.    Pēc 1972. gada RAF un palestīniešu grupu sadarbība kļuva mazāk intensīva, jo tālākie mērķi un darbība atšķīrās. RAF koncentrējās uz iekšējām akcijām Vācijā (piemēram, Maija ofensīvu un Vācijas rudeni), bet palestīniešu grupas turpināja savu cīņu Tuvajos Austrumos. Šī “ceļu šķiršanās” drīzāk bija stratēģiska.