Guntis Jānis Eniņš bija latviešu vides aizsardzības un sabiedrisks darbinieks un dižkoku u.c. dabas pieminekļu pētnieks.

Vairāku populārzinātnisku grāmatu autors. Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Dzīvesgājums

Dzimis 1933. gadā Rīgā. Mācījās Rīgas 30. pamatskolā, Rīgas būvniecības tehnikumā, Rīgas Republikāniskajā neklātienes vidusskolā. 

1968. gadā absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Aparātu būves un automatizācijas fakultātes vakara nodaļu

No 1962. līdz 1970. gadam Eniņš bija inženieris Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā,

no 1971. līdz 1991. gadam strādāja par inženieri Veselības aizsardzības ministrijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā. 

Kopš 1975. gada apsekoja Latvijas dabas pieminekļus.

No 1991. līdz 1993. gadam bija Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības padomnieks, nodibināja atklāto sabiedrības fondu "Dabas retumu krātuve", 1998. gadā kļuva par fonda vadītāju.

1995. gadā 6. Saeimas vēlēšanās Eniņu ievēlēja par 6. Saeimas deputātu no Tautas kustības "Latvijai" saraksta. Saeimas sasaukuma laikā mainīja frakcijas. 

2001. gadā kandidēja uz vietu Rīgas domē no Latvijas Zaļās partijas saraksta, tomēr netika ievēlēts.

Par deputātu kļuva 2002. gadā. Vēlāk bija arī 9. Saeimas deputāts uz laiku, kamēr partijas biedrs pildīja ministra pienākumus.

Darbi

Eniņš ir apzinājis un aprakstījis vairāk nekā 900 dižkoku, Latvijas PSR laikā viņš panāca dižkoku spridzināšanas aizliegšanu. Viņš nodarbojās arī ar dižakmeņu, kultakmeņu, alu, pazemes ezeru pētīšanu, atklāja vairākus pilskalnus. Publicējis vairāk nekā 600 rakstu, ir vairāku grāmatu autors vai līdzautors.

Apbalvojumi

• Triju Zvaigžņu ordenis, piektā šķira (1995)
• Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors