LKOK nr.3/41

Kapteinis 8. Daugavpils kājnieku pulkā.

Apbalvots par 1919. g. 15. oktobra cīņām, pārejot Rīgas Dzelzs tiltu. Ordenis piešķirts 1920. gadā.

Pēdējā dienesta pakāpe Pulkvedis-leitnants.

Dzimis 1893. g. 9. nov. Ļaudonas-Odzienas (Mētrienas) pagastā Lūmānos lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Jēkabpils tirdzniecības skolā. Grāmatvedis Rostovā pie Donas.

Krievu armijā iesaukts 1915. g. beigās. 1917. g. janv. beidzis praporščiku skolu un ieskaitīts rezerves pulkā Kazaņā, no kura pārcelts uz Austrijas fronti, 335. Anapas pulku, kurā palicis līdz 1. pasaules kara beigām. Piedalījies kaujās Karpatos.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 2. martā, apr. devies uz fronti, pie Slokas saformējis brīvprātīgo rotu, ar kuru kā tās komandieris ieskaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Par nopelniem cīņās ar bermontiešiem paaugstināts par kapteini. Vēlāk piedalījies Latgales atbrīvošanā, kādu laiku komandējis bataljonu. 

1919. g. 15. okt, ārkārtīgi grūtos apstākļos zem spēcīgas artilērijas un mīnmetēju uguns Michelsons šķērsoja Jauno dzelzstiltu Rīgā, nostiprinājās Daugavas kreisajā krastā un tur noturējās, līdz saņēma atiešanas pavēli.

Atvaļināts 1921. g. 14. okt., saimniekojis tēva mājās Mētrienas pagastā Lūmānos. 1929. g. atkal uzņemts aktīvajā dienestā 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1935. g. pārcelts uz Intendantūras Galveno pārvaldi, nozīmēts par 4. Zemgales divīzijas intendantu. 

Padomju okupācijas laikā kā politiski neuzticams no armijas atvaļināts. 

No represijām izvairījies, vācu okupācijas laikā iestājies latviešu leģionā kā 15. divīzijas saimn. bataljona komandieris, oberšturmbannfīrers (majors). 

Pēc kara dzīvojis Vācijā, vēlāk emigrējis uz Angliju, kur 1960. g. miris. Paliek sieva un meita.