Ilmārs Skārds nāca pasaulē Rīgā 1926. gada 31. maijā prof. Viļa un Anastasijas Skārds ģimenē (vecākais no 3 brāļiem). 2. pasaules kara gados pabeidza Rīgas Valsts 1. ģimnāziju (pazīstamākie klases biedri arhitekti Gunārs Birkets,  Valentīns Silamiķelis, Ilmārs Beķeris – Zviedrijas diplomāts) un iestājās Latvijas Universitātē, kuru absolvēja 1948.gadā fizikas un matemātikas specialitātē. Uzsāka darba gaitas Latvijas Zinātņu Akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā kur profesora Augusta Kirhenšteina vadībā uzstādīja Latvijā pirmo elektronu mikroskopu un konstruēja ultraskaņas ģeneratoru - piedalījās eksperimentālos pētījumos par tuberkulozi, iekaisumu mediatoriem, t.sk interferonu. 1970. gadā aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju bioloģijas zinātņu jomā “Leikocītu aktivācija fagocitozes un interferona veidošanās procesā”.

No 1956. gada sāka strādāt par stundu pasniedzēju LVU Bioloģijas fakultātē un no 1981. gada tika ievēlēts par profesoru Finanšu un tirdzniecības fakultātes Prečzinības un tirdzniecības organizācijas katedrā, kur lasīja lekcijas, vadīja kursa un diplomdarbus pārtikas un nepārtikas prečzinībā.

Paralēli darbam Latvijas Universitātē pasniedza studentiem Rēzeknes augstskolā.

Daudzu monogrāfiju, publikāciju un izgudrojumu autors.

Ilmārs Skārds aizgāja mūžībā 2006. gada 23. jūnijā un apglabāts 1. Meža kapos Rīgā.