Biržu pagasta jauniete Irma Bružuka, bijusī Zasas skolniece, vēlāk mācās Jēkabpils ģimnāzijā. Uzzinājusi, ka 25. marta naktī aizvesti viņas vecāki no "Ezeriešu" mājām (mūsdienās: Leimaņu pagasts, Zasas pievārte), devās mājup, kur pievenojās Pētera Prauliņa vadītajai nacionālo partizānu grupai, kurā darbojās arī Irmas brālis Artūrs. Partizānu grupu nodevības dēļ iznīcināja 16. maijā, nošautos nometot pie pagastmājas apskatei, bet vēlāk aprokot netālajās grantsbedrēs (nacionālo partizānu cīņas Zasas apkārtnē beidzās ap 1951. gadu). Tajā apšaudē dzīva palika tikai Irma, kura smagi ievainota krita gūstā un tika aizvesta uz Jēkabpils slimnīcu. Varas vīri vēlējās Irmu glābt, lai, vēlāk pratinot, iegūtu nepieciešamo informāciju. Irmu operējis ķirurgs Grāvītis, klātesot ārstam Bītiņam. Viņa lūgusi ķirurgam, lai ļautu viņai nomirt, bet savu ķēdīti ar medaljonu nodevusi Bītiņam glabāšanai. Irma neizdzīvoja un ārstu nākamajā rītā deportēja. Irmu apraka netālu no slimnīcas, ārpus kapsētas. Nākošajā dienā uz kapu kopiņas bija redzams klēpis rožu. Notikums ar ievainoto meiteni bija zināms slimnīcas darbiniekiem un drīz aplidoja pilsētu. Irmas tēvs Aleksandrs miris Sibīrijā, bet māte Marta, atgriežoties atpakaļ (atbrīvota 1956.), meitu izrakusi, iezārkojusi un turpat pārapbedījusi, uzliekot kapa apmalīti ar iegravētiem datiem. Kamēr bija spējīga, māte kopa savas meitas kapu. Dzīvot savās mājās nevarēja, jo tur bija iemitinājušies citi ļaudis un mūža nogali pavadījusi pansionātā. Vēlāk tapa zināms, ka Irmu, viņas brāli Artūru un pārējos cīnītājus nodevis Irmas brālēns. Irmas kaps, laikam ritot, aizaudzis ar zāli, bet jau iekļāvies kapsētas teritorijā, to paplašinot. Sākoties Atmodai, 1989. gada pavasarī Irmas skolas draudzenes no Zasas un Jēkabpils uzdrīkstējās atjaunot kapu kopiņu. 1991. gada 13. augustā Jēkabpils luterāņu draudzes prāvests Arturs Kaminskis iesvētījis Irmas kapu, nodēvējot meiteni par latviešu Žannu d'Arku.

2002. gada maijā pretošanās kustības dalībnieces Irmas Bružukas atdusas vietā tika atklāts piemiņas akmenis, kura tapšanai naudu ziedoja Kanādas latvieši un Jēkabpils rajona padome. To iesvētīja Aknīstes luterāņu draudzes mācītājs A. Lenšs. Tomēr 2025.gadā kapa vieta nonākusi aizmirstībā.