Bērnības atmiņas par “paradīzi”

J.Kalējs

Es, Jānis Kalējs, nelaimīgā kārtā dzimis Baltkrievijā, 1927. gada 30. aprīlī, Vitebskas apgabalā, Boguševas rajonā, Gruzdu sādžas apkārtnē, Kārļa Kalēja ģimenē.

Mans vectēvs Pēteris Kalējs cēlies no Seces pagasta Taimiņiem un līdz ar citiem latviešiem aizklīdis uz Baltkrieviju meklēt savu stūrīti zemes. Tā daudzi latvieši, kam nebija savas zemes, aizbrauca uz Krievijas plašumiem. Aizklīda viņi XIX gadsimtā – tā ap 1870. gadu. Iepirka 20 desetīnas zemes, tas ir apmēram 22 ha.

Mana vecāmāte no tēva puses nākusi no Kokneses. Ar viņu neiepazinos, jo bija mirusi ap 1922. gadu. Viņa mira no pārbīšanās. Sarkanarmieši ņēma govis, bet vecmāmiņa vienai apķērās ap kaklu un raudāja. Tad kāds sarkanarmietis izšāva tieši pie vecenītes galvas. No šāviena pārbijusies, nelaimīgā pēc dažām dienām nomira.

Mātes māte Emīlija Regute nāk no Viesītes, kā toreiz sauca Ekengrāves apkārtni. 1942. gadā viņas trīs māsiņas vēl dzīvoja Viesītes apkārtnē, kad mēs atgriezāmies Latvijā. Tad vecāmāte viņas apciemoja. Viena bija saimniece Bretēs Viesītes pagastā. Viņai bija uzvārds Zaķis. Otra bija sieva Bokartam, kas strādāja par mašīnistu uz mazā bānīša. Trešā dzīvoja Viesītē. Es visas viņas esmu saticis. Mātes tēvs Broņislavs Beinarovičs pēc tautības polis, kur dzimis – nezinu.

Vistuvākais kaimiņš mums bija Pēteris Lapiņš, tēva radinieks – onkulis. Viņa viensēta bija 0.5 km no mums. Tālāk dzīvoja Jānis Salenieks, tad Jānis Bojārs, Bogdānovs, Pēteris Bērziņš, Irgens, Juris Lapiņš (Pētera Lapiņa brālis), Mārtiņš Auliņš, Ādams Auliņš (Mārtiņa brālis), Jānis Auliņš (arī brālis), Jānis Ašmans, Kārlis Ašmans un citi. Daži centīgākie krievi, kā piemēram, Jagors Grečiha un citi arī pārgāja uz viensētām. Zeme bija auglīgāka nekā ap sādžu, kur tā bija smilšaina un vieglāk ar spīļarklu rušināma, tāpēc krievi tur apmetās un dzīvoja sādžā. Mūža mežos, kur apmetās latvieši, pārsvarā bija cieto lapu koki. Latvieši nodarbojušies ar lopkopību un linkopību. Sviestu un linus ar zirgiem veduši uz Vitebsku, jo vilcienu uzbūvēja vēlāk. Līdz Vitebskai bija 40 km, bet Boguševas miests no mums bija 9 km.

Bija astoņas govis un divi skaisti, sirmi zirgi. Vectēvam patika zirgi. Ar tiem viņš lepojās. Zirgus paņēma izpildkomiteja, kas atradās Budas ciemā kādus 6 km no mums. Tos izmantoja “augsto biedru” vizināšanai. Arī citiem paņēma lopiņus tādā pašā veidā.

1930. gada vasaras sākumā vīriešus atlaida mājās. Nākamajā naktī vectēvs ar vecomāti un dēlu pazuda, atstājot mājas ar visu iekārtu. Vectēvs kaut ko nelabu bija dzirdējis. Bija arī pēdējais laiks pazust, jo tūlīt nākošajā dienā viņus meklēja, jo sākās izsūtīšana. Pazuda arī Salenieks. Tos, kas nebija aizbēguši, izsūtīja. Aizveda Mārtiņu un Ādamu ar ģimenēm. Kam bija mazāk par 22 ha, tos atstāja. Tādi bija Jānis un Kārlis Ašmaņi, Pēteris un Juris Lapiņi, Jānis Auliņš – viņš atbrauca uz Baltkrieviju vēlāk un vēl nebija kļuvis tik turīgs, viņu kulaku kārtā vēl neieskaitīja. Palika Pēteris Bērziņš, arī Pēteris Kalējs, mans vectēvs. Viņš jau pirms dažiem gadiem zemi pārdalīja ar dēlu – manu tēvu. Tomēr visus sauca par “podkulačņikiem”, tas ir, par puskulakiem.

Aizvešanas dienā atceros, kad es, turēdamies tēvam pie sāniem, acis ieplētis, skatījos, ka gaŗām brauc zirgu pajūgi, kuŗos sēd bērni un noraudājušās sievietes, bruņotu čekistu ielenkti. Vienos ratos gulēja Jagors Grečina ar pārsietu galvu un vaidēja. Viņš bija ievainots. Aizveda arī ģimeni. Tas notika tā. Bija sestdienas vakars, un bija pirts laiks. Jagors ar dēlu Aleksandru bija pirtī, kad viņiem atbrauca pakaļ. Abi patreiz nāca no tās ārā. Jagors ieraudzīja bruņotus čekistus un pagriezās atpakaļ, noteikdams: “Es tūlīt”. Pirtī viņš bija aizmirsis vēderjostu, kuŗai tad arī gāja pakaļ. Čekists domāja, ka večuks aiziet pēc šautenes. Kad Jagors iznāca no pirts, ķērējs čekists šāva, izšaujot aci, bet tomēr viņu, kaut ievainotu, aizveda. Vēlāk dzirdējām, ka nelaimīgais ceļā miris. Grečina ģimenē bija septiņi cilvēki, abi vecīši, dēls ar sievu un trim bērniem. Mazākajam bija tikai daži mēneši. Pēc tik daudz gadiem es to visu skaidri atceros.

Pirmo gadu uz 1.maiju un 7.novembri, tas ir, Oktobra svētkiem, kolhozs kāva kādu lopu un rīkoja balli. Šņabi deva uz trim sievietēm pudeli un uz diviem vīriešiem arī pudeli. Tas bija tikai pirmajā gadā. Pēc gada gans, dzenot lopus gaŗām, teica, lai ņemot katrs savu govi, jo kolhozs tiekot likvidēts. Mums, iestājoties kolhozā, bija divas govis. No tām viena bija jānodod. Nodevām arī zirgu. Pēc gana paziņojuma māte savu govi paņēma. Tā darīja arī citi. Otrā dienā sādžā sabrauca čekisti un sāka arestēt tos, kuŗi paņēma savus lopiņus. Izrādījās, ka ziņa bijusi provokācija, ko likuši ganam izplatīt. Apcietināja arī manu tēvu. Viņu veda divi čekisti, katrs savā pusē. Māte raudādama skrēja pakaļ. Tad otri divi saucot: “Tu arī gribi tikt turpat”, saņēma māti katrs savā pusē un veda prom. Es nobijies skrēju kliegdams un raudādams pakaļ. Tad varas vīri māti atlaida.

Tēvu aizveda uz cietumu, kas bija Senno miestā un atradās 60 km no mums. Tur viņš sabija vairākus mēnešus. Uz turieni pie tēva māte dažas reizes aizgāja kājām. Apcietināja arī citus. Jāni Auliņu nošāva, jo viņš bija vienīgais latvietis, kas negāja kolhozā. Palika sieva ar divām pusaudžu meitām. Nošāva arī mūsu kaimiņu Pēteri Lapiņu. Palika sieva ar meitu un dēlu. Vecākais dēls dzīvoja un strādāja Ļeningradā. Vecākā meita dzīvoja kaut kur citur. Lapiņa sieva tad māju pārdeva nojaukšanai un ar bērniem kaut kur aizgāja. Tā mums kaimiņu vairs nebija. Tālākos kaimiņus izsūtīja, citi izklīda sādžā, Gruzdi no mums bija ap 2.5 km. Dzīvojām pie valsts meža masīva.

Reiz ziemā tēvu, kā arī vairākus citus ar visiem zirgiem vilcienā aizveda uz Kareliju pie Baltās jūŗas. Tur vajadzēja sagatavot kokmateriālus, ko pavasarī vestu ar kuģiem uz Angliju. Ziemas sākumā, kad tēvs bija prom no mājas meža darbos, naktī zagļi iekļuva kūtī un turpat nokāva divas aitas un divas vistas. Tik vien mums to bija. Turpat izlaida zarnas un aiznesa. Palika tikai govs. Govs bija ļoti uztraukta, jo kūti pildīja asiņu smaka. Kaktā palika piesliets pamatīgs bomis, kam vienā galā sadzītas naglas. Pamatīgs sitamais, kas domāts tam, kas zagļus traucēs. Pēc pēdām sniegā varēja redzēt, ka zagļi bijuši trīs. Māte atveda no kāda mežsarga suni, bet to pēc neilga laika noindēja, kaut gan tas bija piesiets ķēdē.

1935.gadā piedzīvojām neražu. To pašu atņēma. Tas, acīm redzot, darīts ar nolūku, lai no tautas “izpumpētu” visas vērtslietas. Par dārgmetālu Vitebskā varēja dabūt miltus. Dārglietas varēja nodot speciālos veikalos – tā saucamos, “Forgsin”. Tāds veikals bija Vitebskā. Tēvs tur aizveda savu un mātes laulības gredzenus, kā arī vectēva un vecāsmātes, kuŗi bija pie mums. Par šiem četriem gredzeniem atveda kādus 20 kg bīdeļmiltu. Tas bija tikai sīkums mums, bada cietējiem. Labāk būtu devuši vienkāršos rudzu rupjos miltus. Tā tika apēsti gredzeni.

Piemājas dārzam deva 0.40 ha, kur iestādīt kartupeļus. Zemi nemainīja, bet katru gadu vienā un tajā pašā vietā stādīja kartupeļus, tāpēc raža padevās viduvēja un pat slikta. Drīkstēja turēt govi, aitas, cūku un vistas. 

Tad pienāca 1938. gads, kas ir vismelnākais manā mūžā. 1937. gadā apcietināja latviešu teātŗa aktieŗus Vitebskā, kur darbojās latviešu teātris. Brinskā bija latviešu skola, to likvidēja. Visus skolotājus un vecāko klašu skolniekus apcietināja. Nedrīkstēja sarunāties savā starpā . Latvieši sarunājās latviski tikai tad, kad neviens nedzirdēja.

1938. gada 9. maijā nomira mans mazais brālītis Kārlītis, tikai divi ar pus gadus vecs. Viņš nespēja iet, jo slimoja ar tolaik neārstējamo kaulu slimību. Vismaz šajā valstī tā bija neārstējama, jo nebija jau līdzekļu zālēm un braukšanai pie ārstiem. 

Naktī no 18. uz 19. jūniju pamodāmies no trokšņa pie durvīm. Bija atbraukuši čekisti. Viņi “smalki” visu izkratīja. No albūma paņēma dažas fotogrāfijas, kuŗās bija ļaudis formas tērpos. Paņēma tēva Bībeli un Dziesmu grāmatu, kā arī manu latviešu valodas ābeci. Aizveda arī tēvu. Apkārtnē arestēja vienu otru. Pie mums atbrauca vecmāmiņa Emīlija, kas nedzīvoja pie vīra Ļeningradā, bet dzīvoja un strādāja pie māsas Karlīnas, kas dzīvoja Kaukāzā, Ķislovodskā. Karlīnas vīrs bija krievs. Viņi strādāja alkoholisko dzērienu veikalā par pārdevējiem. Dzīvoja labi, jo darīja lielas blēdības. Pie šņabja jauca ūdeni. Vecmāmiņa pie radiem strādāja par apkopēju. Vectēvs Ļeningradā negribēja, ka viņi dzīvo kopā, jo tad nevarot nekā no savas nelielās sētnieka algas iekrāt. Vecmāmiņu pie mums atsauca māte sakarā ar tēva arestu, jo mātei bija jāiet darbā, bet mājās jāauklē mazā māsiņa, kuŗai toreiz bija tikai četri mēneši.

Tā mums sākās vēl smagākas dienas. Mēs skaitījāmies “tautas ienaidnieku” ģimene. Uz mums skatījās kā uz spitālīgiem. Mans tēvs pārcelšanai nepretojās. Māju un kūtiņu nojauca un pārveda norādītajā vietā, ko, protams, izlēma varasvīri. Celt vajadzēja pašam. Lai to paveiktu, tēvs apņēmās ganīt zirgus. Pa nakti ganīja māte, bet es ganīju pa dienu. Manā pārziņā bija kumeļi un zirgi ar noberztiem skaustiem, kuŗus noberza nepiemērotu saku dēļ, kas kolhozā bija parasta lieta.

Māju un kūti tēvs uzcēla. Celšanas laikā mēs mitinājāmies vēl viensētā atstātajā pūnītī. Salmu jumtus vairs neļāva jumt, jo tie ir uguns nedroši, tāpēc jumtus juma ar 2 cm bieziem dēļiem. Tiem kokus deva, protams, par naudu. Vēlā rudenī ievācāmies mājā. Tas bija 1939. gadā.

1936. gadā ar diloni nomira tēva brālis Ādolfs. Tēvs toreiz strādāja meža darbos tālu no mājām un uz brāļa bērēm netika.

 Bērnības atmiņas par “paradīzi”.

Skolā mums nemitīgi “borēja”, ka ārzemēs, tā saucamajās, kapitaliskajās valstīs cilvēki mirstot badā un bērni neapmeklējot skolu, kā arī to, ka skola un grāmatas ārzemēs maksājot lielu naudu, tāpēc strādnieku bērni nevarot mācīties. Lūk, pie mums mācības par brīvu! Mēs tiešām domājām, ka šeit gan valda nabadzība, bet citās valstīs ir vēl daudz sliktāk.

Pēc tam okupēja arī trīs Baltijas valstis. Avīzēs rakstīja, ka sarkanā armija uz Baltijas valstu darbaļaužu lūguma sniegusi palīdzīgu roku un atbrīvojusi tautu no nīstās buržuāzijas. Tūlīt sarosījās čekisti. Viņi brauca “dibināt kārtību”. Mēs dzirdējām Boguševas tirgū, ka kāda sieviete skaļi pa visu tirgu uzsauca savai draudzenei: “Aņuta, es rītu braucu uz Latviju kārtību nodibināt! Mans vīrs jau vakar uz turieni aizbrauca!” Daži vecīši ieminējās, ka laikam līdz šim Latvijā kārtība neesot bijusi, ka Duņa braucot to dibināt. Tas notika ap 1940. gada Jāņiem.

Kaŗš sākās 1941. gada 22. jūnija rītā, es tajā rītā biju miestā. Pa skaļruni, kas bija uz laukuma pie staba piestiprināts, paziņoja, ka Vācija nodevīgi uzbrukusi Padomju Savienībai bez kaŗa pieteikšanas. Tā paziņoja pulksten sešos no rīta, bet jau deviņos ziņoja, ka sarkanā armija sitot ienaidnieku uz paša zemes. Visi žīdi bija apjukuši. Veikalā, kur par pārdevējiem strādāja gandrīz vienīgi žīdi, varēja vērot viņu satraukumu. Bumbu sprādzieni bija dzirdami gan rietumos, gan arī austrumos. Gaisā valdīja tikai vācu lidmašīnas.

Mūsu apvidu vācieši okupēja ap jūlija vidu. To es labi atceros, kad agri no rīta mani modināja vecmāmiņa teikdama, lai ceļos un skatos, kā krievi bēg. Rietumu pusē apmēram 1.5 km attālumā bija kalns. No tā atskanēja ložmetēju kārta, bet pa ceļu skrēja pieliekušies sarkanarmieši. Uz kalna redzēja kustamies cilvēkus. Tā tad, šāva vācieši, lai krievi ātrāk pazustu.

Jau 1941. gadā zemi sadalīja. Katrai ģimenei piešķīra 12.5 ha. Tās ģimenes, kuŗu vīri bija frontē, zemi negribēja ņemt. Atkal sacēlās tik pat liels troksnis, kā tad, kad dzina kolhozā. Zemi dalīja šņorēs. Mums, tāpat kā visiem, to iedalīja četros laukos, kas bija sadalīti šņorēs. Vienas šņores platums bija 4 metri un garums 200 metru. Vienā laukā visplatākā šņore 12.5 m. Zemi apstrādāt šādā iedalījumā ir ļoti grūti. Arī bija vēl iedota gadu veca tele. Arī zirgu atdeva mūsu pašu, kuŗu kādreiz nodevām kolhozam. No teles drīz bija jāšķiŗas, to paņēma vācu armijai. Lopus ņēma bieži, un drīz vien visi palikām ar vienu govi. 1942. gada agrā pavasarī visām ģimenēm, kuŗās bija trīs vai četri cilvēki, sava govs bija jāatdod. Uz divām ģimenēm atstāja vienu govi.

1942. gada ziema bija barga, ar dziļu sniegu un lielu salu. Vācieši savos apģērbos ļoti sala. Galvai pa virsu laiviņas cepurei viņi sēja lakatus un virs šineļiem vilka plikādas kažociņus. Kājās uz zābakiem āva no salmiem pītas vīzes.

1941. gada rudenī no Latvijas atbrauca Tautas Palīdzības pārstāvis un sāka pierakstīt uz Latviju braukt gribētājus, latviešus. Viņa rezidence bija Vitebskā. Lai pieteiktos, tēvs un onkulis turp aizgāja kājām.

Uzturoties Aucē trīs nedēļas, mums bija kauns par atvestajiem tautiešiem. Mātes savus mazos nesa tieši uz ielas izdarīt dabiskās vajadzības. Tad tika aiznaglotas durvis no ielas puses, jo tualetes telpa bija aizmugurē, sētā. Neraugoties uz mūsu izdarībām, visus tomēr pieklājīgi baroja. Bija arī tādi, kas klīda pa apkārtējām mājām un zaga. Tad ātri namu un pagalmu apjoza ar dzeļoņstiepulēm, un vārtos dežūrēja policists. Policists valkāja Latvijas armijas formas tērpu. Mūs, zēnus, viņš laida uz pilsētu, tikai piesakot, lai nedarot blēņas. Divi bija aizmukuši. Acīm redzot, bija ielavījušies partizāni. Tad atbrauca vācietis, kas visus nostādīja rindā un piedraudēja ar sodu. Tajā laikā es biju pilsētā. Namā, kur bijām apmetušies, vācieši kopā ar latviešiem visas trīs nedēļas strādāja ar ziņu vākšanu par mums. Sazinājās ar agrākajām dzīves vietām un pētīja, kas kuŗš bijis un ko agrāk darījis. Tā pagāja laiks.

Īsi pirms Jāņiem, 21. jūnijā apcietināja kādus desmit cilvēkus un pārējiem pateica, lai braucot, kur katrs gribot, izņemot Latgali. Jau aiz Jēkabpils braukt nedrīkstēja. Tā kā mana tēva brālis Ādams dzīvoja Seces pagastā, tad mēs braucām pie viņa. Uz Seci aizbrauca vairāki, pavisam divi vagoni. Seces stacijā mums pretim bija atnākuši Ādams ar savu dēlu Jāni, kas tajā dienā lādēja vagonos malku. Viņš dzīvoja Seces pagasta Dambīšos, meža mājā, kas agrāk bija būvēta mežsargam. Abi strādāja Seces mežniecībā. Tā sākās mūsu dzīve Latvijā, kaut arī vāciešu okupētajā.

Dzīve Latvijā vācu okupācijas laikā.

1942. gada vasarā dzīvoju pie tēvoča Ādama un ganīju pa mežu viņa divas govis un pulciņu aitu. Māte kalpoja Druveniekos pie Apsāna, kas strādāja par mežsargu Seces mežniecībā. Turpat arī strādāja tēvs kopā ar Apsāna brāli Ādamu un viņa dēlu. Ādams pa vasaru krāva malku vagonos, pavasaŗos pludināja baļķus pa Viesītes upi un ziemā gatavoja galvenokārt malku. Vācu laikā mežā cirst drīkstēja tikai, sākot ar 1. oktobri, ne tā, kā līdz šim un krievu okupācijas laikā, kad cirta visu gadu.

1944. gadā, no 8. maija līdz krievu ienākšanai 9. augustā strādāju Seces pagasta Auzānos pie rentnieka Jāņa Zvaigzniņa. Pats Zvaigzniņš bija frontē. Turpat kaimiņos Brilliņus rentēja viņa tēvs, arī Jānis Zvaigzniņš. Zvaigzniņam bija meita Irma un otrs dēls Arnolds, kuŗu paņēma leģionā divas dienas pirms krievu ienākšanas. Viņš pazuda kaŗa ceļos.

1944. gada 9. augustā mans saimnieks devās bēgļu gaitās, un es atgriezos mājās pie vecākiem. 10. augustā ienāca krievi, jo iepriekšējā naktī vācieši atkāpās. Visu nakti gāja karaspēks gar mūsu mājām, pa meža ceļu no Sunākstes pagasta Zalakiem. 10. augusta dienā jāšus atkāpās pēdējie seši vācieši uz zirgiem, un tūlīt pa pēdām viņiem sekoja seši krievu kājnieki. Viņi ieskrēja Druvenieku lielajā mājā laupīt. Paši saimnieki tajā laikā kaut kur bija paslēpušies. Mājā bija tikai divas večiņas, saimnieka māsa un māte. Visas krievu izdarības nevar nemaz aprakstīt. Gan zaga, gan laupīja. Saimniekam bija aitu pulciņš, vairāk par 30. Saimnieki tās bija ganīties paņēmuši no pazīstamiem Seces saimniekiem. Krievu karavīri tās zaga apmēram divas nedēļā.

Dzīve krievu okupētajā Latvijā pēc 1944. gada.

1944. gada 1. oktobrī mēs abi ar tēvu iestājāmies Seces mežniecībā. Mežā, pie Seces stacijas ceļa bija ļoti daudz malkas, un mežniecībai tika dotas trīspadsmit armijas transporta mašīnas ar šofeŗiem, lai malku izvestu uz Seces staciju. Strādnieki bija daudz mežniecības pastāvīgie, kā arī mobilizētie, kas malku krāva mašīnās un Seces stacijā atkal izkrāva un salika grēdās. Kad dzelzsceļš padeva transporta sastāvu, tad malku pārkrāva vagonos.

Ādams tika par mežsargu un pārbrauca dzīvot uz Dancenēm. Viņa dēls Arvīds, dzimis 1925. gadā, pazuda karā. Viņu iesauca leģionā pēdējās dienās pirms krievu ienākšanas. Vecākais dēls Jānis bija vācu armijā, saņemts gūstā, noturēts “lēģerī” divus gadus un atsūtīts darbā uz Rīgu kādā rūpnīcā. Ādamam vēl bija mazais dēls Imants, dzimis 1941. gadā. Ādams ar Imantu noslīka 1950. gadā Daugavā ar nelaimīgo kuģi, kas toreiz apgāzās. Noslīka ļoti daudzi, bet par to nedrīkstēja runāt, jo protams - pie mums tādas lietas nenotiek. Uz Rīgu Jānis aizklīda, jo viņu Secē, sakarā ar “mežabrāļiem”, sāka izsekot čeka,. Pie Dancēniem blakus ir Kārkļi, kur siena vākšanas laikā strādāja pie saimnieka Grundšteina nacionālais partizāns Jānis Ošāns. Pie siena novākšanas strādāja arī no Jaunjelgavas Belzejs. Belzejs Kārļa Ulmaņa laikā bija bijis aizsargs, tāpēc Grundšteins viņam uzticējās. Belzejs tomēr izrādījās nodevējs. Čekisti Ošānu gribēja saņemt ciet, bet tas viņiem neizdevās. Grunšteinu saņēma, un arī Ādamu pratināja. Pēc tam viņš bija visu laiku čekas uzmanīts un tāpēc pārcēlās 1948. gadā uz Rīgu. Kad Ādams izgāja, tad mēs 1944. g. novembrī atkal pārcēlāmies uz Dambīšiem.

1945. g. augustā uz diviem mēnešiem mani nosūtīja uz Ogri mežmeistara kursos. Tajā laikā mūs un Apsānus naktī aplaupīja. Naktīs pa mājām staigāja izstreļbiķi kontrolēt, vai tur nedzīvo nelegālas personas. To izmantoja laupītāji, lai iekļūtu mājās. Mums cita nekā nebija, ka tikai 1000 rubļu naudas, ko māte saņēma par pārdotajām dzērvenēm. Nauda bija domāta amerikāņu šņorzābaku, “tanku”, iegādei, jo mums bija tikai liepu lūku apavi. Apsāniem Druveniekos paņēma drēbes, cik divi laupītāji spēja panest. Tēvs un Apsāns par to ziņoja pagasta izpildkomitejai. Katrā pagastā bija milicijas pilnvarotais un istrebiķeļu vada komandieris, bet tie paši bija lielākie laupītāji. Izpildkomitejā tēvam un Apsānam pateica: “Jūs sadarbojaties ar bandītiem, (tā valdība sauca mežabrāļus) un viņi jūs aplaupīja”. Pēc gada izrādījās, ka viens no laupītājiem bija bijis dzelzsceļa tilta sargs un otrs dzelzceļnieks Skudrovs no Staburaga stacijas. Viņi paši atzinās un izstāstīja, kā rīkojušies. Abus neviens netiesāja.

Dambīšos krievs padzērās ūdeni un tusnīdams aizgāja ar visiem koferiem tālāk uz Seces stacijas pusi. Pēc pusstundas ieradās divi mežabrāļi Jānis Osāns un Ādolfs. Viņi noprasīja vecmāmiņai, vai te nesen kāds ar koferiem neesot pagājis garām. Pēc laiciņa Ošāns atskrēja pēc lāpstas. Tā viena laupītāja mūžs bija noslēdzies.

Mūsu mežos tūlīt pēc kaŗa mita divas grupas mežabrāļu. Ošāna grupa mita Sunākstes un brāļu Pormaļu grupa Seces mežā, Druvnieku apgaitā. Pormaļu grupa 1945. gada jūlija beigās izdzina no meža, tā saucamos, talciniekus, kas bija sadzīti sagatavot kokmateriālus. Tādas talkas toreiz rīkoja bieži. Sākumā piedalījās daudzi, jo baidījās. Vēlāk arvien mazāk. Talkas rīkoja ārpus meža klaušām. Uzliktās normas bija jāizpilda tik un tā.

Es viņu pazinu no militāro mācību laika Viesītē, 1945.g.februārī. Pirms tam dienā tika nošauts Leons Kaktiņš, kas bija bunkurā un pretojās. Cik zinu, tad čekistiem krita seši. To stāstīja Apsānu māsa, kas bija izdzīta ar pajūgu vest no bunkura mantas. Zirgu pēc tam pievāca čekisti. Viņi tad arī izveduši brezentā ietītus sešus līķus. Apsānus apcietināja, izņemot saimnieka māsu un saimnieces māti. Viņus noturēja divas nedēļas, bet pati saimniece tika turēta visu mēnesi. Arī pie mums naktī ieradās čekisti. Katru atsevišķi aizveda aiz mājas mežā un grūda, lai bēg, bet viens turēja gatavībā automātu. Ja es bēgtu, tad viņš šautu. Komandieris “bukņīja” man krūtīs savu pistoli. Bija piedzēries, un no viņa smirdēja šņabis. Varēja redzēt, ka vīram ļoti gribējās šaut. Viņu vadītājs kliedza, ka mēs sadarbojoties ar bandītiem un visi esot vainīgi, ka pie apšaudes kritis viņu komandieris. Tas viss esot mūsu dēļ.

Pēc šīs apšaudes Pormaļu grupa izklīda. Jānis Elksnis otrā dienā ar visu automātu ieradies pagasta izpildkomitejā un pieteicies. Ošānu Jāni nodevības dēļ nošāva bunkurā 1949. g. decembrī, pirmajā sniegā. Pēc visām pazīmēm viņu nodeva Arturs Apsāns, Druvenieku apgaitas mežsargs. Apsāna tēvs aizgāja pensijā vācu laikā un atstāja dēlu savā vietā.

Jāņa Ošāna grupā no sākuma bija seši vīri, bet ar laiku tie paklīda. Citi legalizējās - rīdzinieki. Ādolfs ar Olavu iekrita Sēlpils pagastā. Voldemārs Dišlērs, agrāk skolotājs Viesītē, pazuda nezināmos apstākļos. Tāds toreiz bija laiks.

1949. gada 25. martā baiga diena. Toreiz vēl dzīvojām pie Viesītes upes Barakā aiz Plēsām. Agri no rīta, saulei lecot, sēdēju pie loga. Redzu kādus stāvus 500 metru uz Plēsu pusi. Viens stāv pie sienas šķūnīša. Četri cilvēki saliekušies skrien uz upes pusi. Aiz tās auga liels mežu masīvs. Bija jūtams kaut kas nelāgs. 

Pēc tam pārējos visus sadzina kolhozā. Sēlpils pagastā kolhozu Sēlija jau nodibināja 1947. gadā, kas tolaik bija otrais kolhozs Latvijā.

 Istrebiķeļi staigāja pa mājām un dzina cilvēkus meža darbos. Kādu laiciņu istrebiķeļos bija polis Voicehs Krupeņčiks, bet viņš ātri izstājās, lai nebūtu jāiet armijā darba bataljonā. Toreiz ņēma darba bataljonos vīriešus apmēram 40 gadus vecus.

Apmēram ap 1956. gadu ieviesa benzīna motorzāģus “Druzba”. Tad rokas zāģi vairs nelietoja. Kad “nogāzās” Staļins, tad dzīve drusku uzlabojās, samazināja nodokļus. Pienu varēja nodot brīvprātīgi un par to maksāja. Normu vairs nebija. Izsūtītos ar 1956. gadu laida mājās. Tikai par polītiku notiesātos pagaidām neatbrīvoja. Pastāvēja gan vēl arvien specveikali, specslimnīcas un citi “speci” domāti izredzētajiem. Ārstēja tāpat kā agrāk par brīvu. Bet kāda ārstniecība? Darbojās kukuļu došana, lai ārstētu labāk. Aptiekās nebija visu zāļu. Tāpat pastāvēja 108 zāļu veidi, ko ārsti nedrīkstēja “vienkāršajiem mirstīgajiem” izrakstīt. Ja tādas zāles bija nepieciešamas, tad bija jādod “blats”. Valdības aptiekās tirgoja dažādas zāles, bet vislabāk apgādātas bija čekistu aptiekas, kas nebija paredzētas parastajam cilvēkam. Ja ārsts izrakstītu nepieciešamās zāles tādam, tad par to varēja saņemt sodu. Normāli cilvēks nepieciešamās zāles tik un tā nevarēja nopirkt. Tāda sistēma Padomju Savienībā pastāvēja visu laiku.

1947. gada beigās izlaida jaunu naudu. Pret veco mainīja 1:10. Tiem, kam bija nauda krājkasē, mainīja 1:1, bet ne vairāk kā 3000 rubļus. Tajā laikā maz cilvēkiem bija nauda krājkasē, jo visi dzīvoja no “rokas mutē”. Sākot ar 1957. gadu, atcēla, tā saucamo, valsts aizņēmumu.

Tad 1991. gada 13. janvārī asiņainā svētdiena Lietuvā, kad sarkanarmijas slepkavas ar tankiem spaidīja, šāva un ar laidenēm sita lietuviešus, kas sanāca savu valdību, televīzijas un radio namu sargāt. Daudzus ievainoja un nogalināja. Rīgā todien sabrauca Lielā manifestācija Daugavmalas krastmalā, atbalstot Lietuvu un protestējot pret sarkano nezvēru. Es šajā manifestācijā arī piedalījos. Tautas bija ļoti daudz. Virs mums lidoja helikopters un kaisīja, tā saucamās, glābšanas komitejas proklamācijas. Pēc tam gājām pa ielām kolonā un saucām: “Brīvību Baltijai! Rokas nost no Lietuvas!” Daļa tautas palika sargāt valdības, televīzijas un radio namus. To darīt aicināja Kostanda pa mikrofonu. Lai sargātu pilsētu uz Rīgu brauca smagās mašīnas un traktori ar piekabēm, kas piekrautas ar granti. Sāka celt barikādes. Arī turpmākās dienās tauta stāvēja uz tām.

1989. gada 23. augustā veidojās Baltijas ceļš, kur nepārtrauktā ķēdē ļaudis stāvēja, rokās sadevušies, no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Piedalījos arī es. Neaizmirstams skats.

1991. gada 23 augustā turpat veidojās Liesmojošais Baltijas ceļš, kad visā tā gaŗumā no Tallinas līdz Viļņai kurināja ugunskurus.

1991. gada 21. janvārī melnās beretas ieņēma Iekšlietu ministriju un nošāva četrus cilvēkus, divus miličus, vienu zēnu un kino operātoru Andri Slapiņu, kas visu uzņēma filmā, kā arī smagi ievainoja operatoru Gvido Zvaigzni, kas slimnīcā mira. Uzbrukums notika naktī. Vairākus ievainoja. Tika nošauts arī Roberts Mūrnieks.

1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes deputāti ar balsu vairākumu pasludināja Latvijas valsts atjaunošanu.

1991. gada, 20. augustā sarkanās armijas daļas okupēja televīzijas un radio namu. Pēc trijām dienām pučs Maskavā izgāzās, un Rīgā armijas daļas atstāja televīzijas un radio namu, tos tikai izdemolējot. Barikādes ir cēluši arī Maskavā. Jelcins pārņēma varu, un atjaunojās Krievijas valsts.

Sākās dzīve neatkarīgajā Latvijā. Islande pirmā atzina Latvijas valsts neatkarības statusu, pēdējā to darīja Amerikas Savienotās Valstis, tikai tad, kad Gorbočovs mūsu valsti atzina Krievijā. 

Atkal Baltkrievijā.

Visus gadus gribēju atgriezties Baltkrievijā un pasērst tajās vietās, kur dzimu, dzīvoju un augu. 1967. gada jūnijā atvaļinājuma laikā turp aizbraucu. Tieši 25 gadi bija pagājuši, kopš tā laika, kad šo vietu1942. gadā atstājām.

Dzīve neatkarīgajā Latvijā.

Vārdu neatkarīgā patiesībā būtu jāliek pēdiņās, jo Latvija nemaz tik neatkarīga nav. Valstī pie varas ir tie paši komūnisti, un viņi izdod pretvalstiskus likumus. Tauta dzīvo nabadzībā. Ir milzīgs bezdarbs, un to neviens necenšas mazināt. Valda korupcija. Lauksaimniecība put ārā, lopi tiek likvidēti, jo tie nes zemniekam zaudējumus. Par lauku produktiem maksā maz, bet uz lauksaimnieka rēķina pārstrādātājiem ir liela peļņa. 

Pagājušajās 7. Saeimas vēlēšanās es balsoju par nacionālajām apvienībām, bet tās nesasniedza 5% barjeru un viņu kandidāti netika ievēlēti. Tauta arī ir slima. “Tantiņas” balsoja par skaisto frizūru un aizmirsa, ka Gorbunovs bija ideoloģijas sekretārs komūnistu partijā. Viņam bija padota čeka. Viņu pat gribēja “Latvijas ceļš” ievēlēt par prezidentu. Kur vēl trakāk!

Iznāk, ka Latvijā ir tikai viens čekists - Juris Bojārs, lai gan pie varas esošajiem ir neviens vien čekas darbinieks. Tos nevar atklāt, jo atklāt nav nevienam izdevīgi.

Esmu nolēmis vairs vēlēšanās nepiedalīties, jo negribu lai mana balss tiek Jurkānam vai “Latvijas ceļam”. Varu pieminēt, ka jau PSRS laikos izvairījos no vēlēšanām. Tauta tikai modes pēc meta vēlēšanu lapiņas urnā. Tēloja demokrātīju, bet tādas nebija. Paziņoja gan, ka vēlēšanās piedalījušies 99% vai pat 100%. Šodien valdība ir “bezzobaina” pret naidīgi noskaņotajiem, kuŗi ir pret Latviju un visu latvisko, kā limonoviešiem, barkašviešiem un nacionālboļševikiem. Tie drīkst ālēties, draudēt un gāzt valdību, bet neviens viņus nesauc pie atbildības.

Ārzemju priekšā, sevišķi Krievijas, valdība ir bez mugurkaula. Tas bija sevišķi izjūtams pie valodas likuma izstrādāšanas. Arī Maksis van Stūls, ko tauta sauc par “krēslu”, darbojas Maskavas labā. Pašmāju nelieši grib ieviest krievu valodu kā otro valodu. Tie ir Ždanoka, Rubiks, Mitrofonovs, Jurkāns, Cilēvičs, Plīners un citi. Ja viņiem tā rūp krievu valoda, lai brauc uz Krieviju. Pret šiem pretvalstiskiem elementiem valdība nekā nedara. Vai par tādu Latviju tauta stāvēja uz barikādēm?

Jānis Kalējs
2001. gada 3. janvārī