Agrā jaunībā devās uz Pēterburgu, kur jau kādu laiku dzīvoja viņa brālis. 1917. gadā absolvēja Petrogradas Ņevas komercskolu un sāka studēt tieslietas Petrogradas Universitātē, bet studijas nepabeidza. Kopā ar Vladislavu Zeimaļi (1898–1938) un Jōni Zvīdru (1895–1920) izdeva žurnālu "Gunkurs". 1919. gadā Latvijas brīvības cīņu laikā atgriezās dzimtenē, kopā ar V. Zeimaļi, J. Zvīdru un Ādolfu Zarkeviču (1897–1963) darbojās Rēzeknē iznākošā komunistu laikraksta "Taisniba" redakcijā. Darbojies arī kara revolucionārajā tribunālā, kopā ar Sarkano armiju aizbēga uz Padomju Krieviju, kur dibināja literāri politisko un zinātnisko žurnālu latgaliešu rakstu valodā "Lismia".

1921. gadā atgriezās Latvijā un sāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā, bet 1926. gadā pārgāja uz Tautsaimniecības un juridisko zinātņu fakultāti. 1923. gadā kopā ar domubiedriem dibināja žurnālu "Reits", rakstīja arī dažādus literārus tekstus, 1923. gadā Rēzeknes tipogrāfija "Gromota" iespieda viņa lugu "Dzeiwes reits".

1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) saraksta. No partijas atšķēlās un izveidoja Latgales Sociāldemokrātisko strādnieku un zemnieku partiju un tās frakciju Saeimā. No tās saraksta 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā. Nepiedienīgās uzvedības dēļ laikraksti J. Opincānam veltīja tādus epitetus kā "deputāts-žūpa", "alkoholiķis", "skandālists", "avantūrists", "piedzīvojumu meklētājs", "parazīts" u.c. 1931. gada februārī viņš piekāva savu civilsievu Teklu Solimu (1898–?), kuru pēc incidenta nogādāja slimnīcā.

1931. gadā par Saeimas sēdes traucēšanu, "kunga prātā" esošajam Latgales tautas kalpam nācās parlamenta namu pamest kārtībsargu pavadībā, 4. Saeimā viņš ievēlēts netika. 1934. gada 23. jūlijā tiesa viņam piesprieda sešu mēnešu cietumsodu. Vēlāk strādāja par mežsaimniecības grāmatvedi Jelgavā, Strenčos un Kārsavā. Pēc Otrā pasaules kara J. Opincāns 1950. gados strādāja par galveno grāmatvedi Ludzas rajona kolhozā "Kutuzovs"