Pirmajā pasaules karā gūtais smagais ievainojums plaušās, pārdzīvojumi baigajā gadā un necilie dzīves apstākļi austrumos atstājuši manāmas pēdas citkārt zaļoksnīgumā un spirgtumā grūti pārspējamā vīra pltn. Kārļa Gerbera augumā. Pec 17 mēnešu ilgām cīņām austrumos, kur viņš ar savu bataljonu pārstaigājis tuvāko piefrontes joslu no Baltijas līdz pat Azovas jūrai, bieži vien spītēdams visām nestundām, lai tikai vadības pavēle būtu paveikta augstākā mērā labi, musu pulkvedis, kurš šogad jau sasniegs 48 gadu vecumu, patiesi jūtas saguris. Viņa augums un sejas panti rāda, ka atpūta nepieciešama. Taču ierunājoties par cīņām kara laukā un nepieciešamību satriekt boļševikus, pulkveža kalsenie pleci atkal saslejas kareiviskā stājā un acu pāris uzzibšņo cīņu alkas. Tādi ir šie vecie cīņu vilki, par kuriem saka, ka viņu īstā un vienīgā vieta dzīvē esot karalauks. Ja mūsu šodien apceramais dzelzskrustnieks pltn. K. Gerbers rūpīgi liktu vienu cīņām kaujas laukā ziedotu laika sprīdi pie otra, tad viņš varētu atskatīties uz itin solīdu jubileju. Ja nu viņš to ir varējis sasniegt, tad vispirmais panākuma iemesls meklējams pulkveža senčos. Tie bijuši pārdzīvojumiem bagātos laikos rūdīti zemes arāji, kopēji un mīļotāji.

K. Gerbers dzimis 1896. g. Jaunsvirlaukas pagastā, Gerberu cilts sen apdzīvotās un jāsaka arī priekšzīmīgi iekoptās lauku mājās. Agrā bērnībā zaudējis vecākus, viņš pāriet dzīvot pie radiem Lietuvā. 1915. g. iestājas karadienestā, bet gadu vēlāk jau top uzņemts kādā krievu praporščiku skolā. Pēc tās beigšanas dien Rēzeknes pulka latviešu bataljonā. Lielajā Krievijā izceļoties boļševiku organizētām jukām, K. Gerbers atgriežas Lietuvā, piedalās tās atbrīvošanas cīņās, bet 1919. g. ierodas dzimtajā zemē un dien Latvijas armijā. Tur bijis 7. Siguldas un 12. Bauskas kājnieku pulkā, pakāpeniski iemantodams paaugstinājumus dienesta pakāpē un amatā. Boļševikiem iebrūkot Latvijā, pltn. G. bijis 12. pulka saimniecības priekšnieks. 1941. g. 20. jūnijā to no Litenes izsauca uz Rīgu, lai sūtītu uz kaut kādiem kursiem Maskavā. leradies sapulcēšanās vietā, mūsu pulkvedis tūliņ pamana, kas tur gatavojas. Viņš lūdz mazu atvaļinājumu steidzamu ģimenes lietu kārtošanai. Par lielu brīnumu pašam un citiem, to viņam arī neliedz. Ticis ārā no nāves ēnas skartā nama, G. vairs nedodas uz savu dzīvokli, bet gan uzsāk bēguļošanu, ko turpina līdz pat vēsturiskajam 1. jūlijam. Spontāni ielās parādoties latviešu patriotu tūkstošiem, viņu vidū ir arī G. Viņš aktīvi darbojas līdzi bandītu apkarotāju vienību organizēšanā un ieroču sagādē. Sākoties plašākai brīvprātīgo pieņemšanai, pltn. G. karavīra tērpu uzvelk 1942. g. janvārī un tūliņ uzņemas bataljona komandēšanu. Nobeidzoties apmācību posmam, viņš sava Daugavas bataljona priekšgalā izbrauc uz austrumu cīņu laukiem. Tur pieredzēts bezgala daudz cīņu, gan kaujās ar boļševiku nejēdzīgajiem aizmugures spēkiem, gan arī stājoties aci pret aci pretī boļševiku regulārā karaspēka daļām, kas uz laiku nokļuvušas pāri vācu frontei.  «Kas visu to lai atceras,» gremdējoties atmiņās, saka pats pulkvedis, «cik reižu neesam sasituši ļoti lielas boļševiku bandas, bet atkal un atkal Maskavas žīdi pratuši radīt jaunas. Jaunajiem varbūt atmiņā iespiežas zīmīgāki epizodi, bet man, vecam kāvējam, kas jau pasaules karā kāvies līdz apnikumam, viss saplūdis vienā garā cīņu sērijā. Man ir tā, kad jaužu kaut kur pulvera dūmus ožam, kur ir klāt arī latviešu vīri, nevaru palikt mierīgs. Kā saka, niez āda un nav miera, kamēr pats tur neesmu klāt. Tikko būšu kaut cik salāpījis savu paputējušo veselību, došos līdz ar saviem puišiem, kas patlaban pavada atvaļinājumu tēvuzemē, atpakaļ uz cīņu vietu austrumos. Kauju brūces mani nebaida, jo dūšu nav mazinājušas arī slimās plaušas, kurās kopš pirmā pasaules kara vēl tagad guļ 2 granātas šķembas.» Pieminot apbalvojumu pašam un vēl 3 viņa bataljona vīriem, pltn. G. uzsver, ka tas katrā ziņā esot ne viņa, nedz atsevišķu vīru, bet gan visas vienības nopelns. Ar saviem puišiem viņš pilnā mērā apmierināts. Ar tiem neesot bail doties uz priekšu pat visspīvākajās pretinieka ugunīs, apzinoties, ka viņi allaž sekošot. Kaut arī daļa vienības vīru neesot ar sevišķi augstu izglītību, tomēr tie visi esot nikni un saprātīgi cīnītāji. Galvenais, ka visi esot puiši, uz kuriem varot paļauties. Pat peklē tie nepiemirsīšot savu pienākumu — satriekt boļševikus." (Daugavas vanagi, 14.01.1944)