15. aprīlī milicija izsludināja puisēna meklēšanu - no sporta treniņa nebija atgriezies astoņus gadus vecais Kaspars Andersons. 17. aprīlī zēna līķi atrada dzīvojamā nama bēniņos. Tajā pašā dienā 16 gadus vecais Zigmunds Niekrašs, ko par laupīšanu aizturēja Kirova rajona iekšlietu daļas kriminālmeklēšanas darbinieki, atzinās Kaspara noslepkavošanā. Šausmas pārņēma pat pieredzējušos kriminālmeklēšanas darbiniekus: ar tādu cietsirdību bija izdarīta slepkavība. Uz jautājumu, kāpēc viņš to izdarījis, Niekrašs atbildējis, ka «spēlējis gestapo». Viņš atzinās, ka piedalījies arī vēl divu pieaugušo noslepkavošanā, un parādīja pagrabu, kur bija paslēpti līķi. Pateiksim tūlīt: par vainīgu izdarītajā noziegumā var atzīt tikai tiesa. Niekrašu, lai gan viņš ir atzinies, mums ir tiesības saukt tikai par aizdomās turēto. Tātad aizdomās turētais apcietināts, izmeklēšanu veic Rīgas prokuratūra. Sakarā ar to, ka pilsētā sacēlies baumu vilnis, uzskatu par nepieciešamu pastāstīt kaut vai dažus sīkumus par Niekraša personību. Viņš ir rīdzinieks, pēc nacionalitātes polis. Tēvs strādā par šoferi, mātes nav, ir pamāte, kādas kafejnīcas strādniece. Aizdomās turētajam no bērnības bijusi sliecība uz zādzībām. Par nesekmību un prettiesisku uzvedību 1987. gada trešajā mācību ceturksnī viņu izslēdza no Rīgas 77. vidusskolas, turklāt pārkāpjot noteikumus: bez nepilngadīgo lietu komisijas atļaujas. Lai cik dīvaini tas skanētu, skolas administrācija par pamatu atskaitīšanai uzskatīja Niekraša pamātes personisko lūgumu. Jau pirmajā darbavietā Z. Niekrašs izdarīja vairākas zādzības - apzaga darbabiedrus un tika ņemts uzskaitē Maskavas rajona iekšlietu daļas nepilngadīgo lietu inspekcijā. Pagājušā gada 20. aprīlī par zādzību viņu notiesāja Maskavas rajona tautas tiesa (pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 139. panta 2. daļas) uz diviem gadiem, atliekot sprieduma izpildi. Maskavas rajona iekšlietu daļai viņu vajadzēja nosūtīt gan uz ādas un venērisko slimību dispanseru, kur Niekrašs izgāja ārstēšanas kursu, gan uz psihiatrisko slimnīcu, lai pārbaudītu viņa veselības stāvokli. Niekrašs daudzkārt iekārtojās darbā, bet no visām darbavietām aizgāja. Turklāt neviens no uzņēmumiem, no kurienes viņš aizgāja, sevi neapgrūtināja, lai to paziņotu nepilngadīgo lietu komisijai. Pagājušajā gadā sakarā ar to, ka Niekrašs bija izdarījis jaunus noziegumus, Proletāriešu rajona iekšlietu daļa pret viņu ierosināja krimināllietu. Izmeklēšanas laikā viņš aizbēga no psihiatriskās slimnīcas. Tur viņš bija ievietots stacionārai ekspertīzei un no pagājušā gada decembra tika meklēts. Kā tagad konstatēts, viņš bez pieraksta dzīvoja īrētā dzīvojamā platībā, šajā periodā nekur nestrādāja. Pašlaik republikas lekšlietu ministrija un prokuratūra izdara dienesta izmeklēšanu, kuras mērķis konstatēt cēloņus, kuru dēļ Niekrašs netika savlaicīgi izolēts no sabiedrības. Bet jau tagad pēc notikušas traģēdijas var izdarīt zināmus secinājumus. Par nepilngadīgo noziedzības satraucošo stāvokli runāts ne vienreiz vien. Analizējot negatīvās tendences, kas vērojamas republikas jauniešu vidē, var izdalīt sekojošās: cietsirdību, agresivitāti, savtīgus motīvus, jaunatnes alkoholizāciju un narkoloģizāciju, dzimumizlaidību (kas bija raksturīga arī Niekrašam) utt. Šādā situācijā kā nekad agrāk svarīga saskaņotība to organizāciju rīcībā, kuru uzdevums nodarboties ar jaunās paaudzes audzināšanu. Niekrašam agri nomira māte, bet dēla audzināšana no tēva puses aprobežojās ar viņa sistemātisku piekaušanu. Skolotāja atceras, ka pamatskolā zēns vienmēr staigājis vienos zilumos, viņam pāri darījuši arī klasesbiedri. Jau 1981. gadā Maskavas rajona prokuratūra ierosināja krimināllietu pret Zigmunda tēvu H. Niekrašu sakarā ar viņa cietsirdīgo apiešanos ar dēlu. Tomēr vēlāk materiāli tika nodoti izskatīšanai biedru tiesā. Mazākās pretestības ceļu izvēlējās arī 77. vidusskola. Savā laikā Maskavas rajona iekšlietu daļas nepilngadīgo lietu inspekcijas iecirkņa inspektorei T. Mackānei, kas gatavojās strādāt ar grūti audzināmiem skolēniem ciešā kontaktā ar skolas administrāciju, šeit pateica: «Jūs mums neesat vajadzīga, tiksim galā pašil». Tomēr par to, ka šajā skolā ne viss ir kārtībā skolēnu audzināšanā, liecina ne tikai jau minētais fakts, bet arī katras dienas notikumu ziņojumi, kur bieži vien var sastapt ziņojumus par tiesību pārkāpumiem, ko izdarījuši šās skolas audzēkņi. Piemēram, 18. aprīlī par zādzību no 77. vidusskolas aizturēts šās skolas bijušais skolnieks Gobiņš, kas tagad nekur nemācās un nestrādā. No šās pašas skolas 6. klases pirms diviem gadiem tika atskaitīts J. Lenmanis. Nepilngadīgo lietu komisija par to uzzināja tikai tagad, kad Lenmanis tur griezās personiski. Starp citu, ne viss ir labi arī pašā komisijā. Pietiek ņemt vērā tādu faktu, ka Maskavas rajona tautas izglītības nodaļas vadītāja, kas ir šās komisijas locekle, jau sen nenāk uz sēdēm, kur faktiski tiek izlemti pusaudžu likteņi. Gribētos vēl pateikt sekojošo. Pirms gada, kad Maskavas rajona tautas tiesa izskatīja Z. Niekraša lietu 13 (!) zādzību apsūdzībā, uzskatot daļu epizožu par nepierādītām, ņemot vērā pusaudža nožēlu un vecumu, trūkumus audzināšanā ģimenē, tiesa nolēma neizmantot soda mēru, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. Un, lai gan, kā zināms, kolonija nav labākais pāraudzināšanas līdzeklis, tomēr šodien mēs redzam, ka, atstājot Niekrašu brīvībā, tiesa pieļāvusi skaidri redzamu kļūdu. Varbūt, brīvības atņemšanu aizstājot ar sprieduma izpildes atlikšanu, tiesām vajadzētu dziļāk izpētīt noziedznieka personību? Lai mums nepārmet starpresoru rēķinu kārtošanu. Viss vēl rūpīgi jānoskaidro un jānosaka katras valsts un sabiedriskās instances vainas daļa tajā, kas ir noticis. Bet jau tagad katram no mums vecākiem, skolai tiesību sargāšanas orgāniem šim traģiskajam notikumam jākļūst par brīdinājumu. Tajā gluži kā spogulī atspoguļojas sabiedrības vispārējā vienaldzība pret jaunatnes audzināšanu. (Rīgas balss, 26.04.1989)