Leonīds Petrovičs Kravčenko (1938. gada 10. maijs, Turējevka, Orlas apgabals – 2018. gada 2. jūlijs, Maskava) – padomju un krievu žurnālists, mediju vadītājs, partijas un valsts darbinieks, PSRS tautas deputāts. No 1975. līdz 2003. gadam vadīja vairākus valsts masu medijus kā galvenais redaktors.  

Biogrāfija

Dzimis 1938. gada 10. maijā Turējevas ciemā, Orlas apgabala Dubrovskas rajonā. Kara pirmajos gados kopā ar māti atradās Brjanskas partizānu vienībās. Tēvs pazuda bez vēsts. Patēvs, arī Lielā Tēvijas kara dalībnieks, kopā ar māti strādāja par skolotājiem lauku skolā – sākumā Brjanskas apgabalā, bet pēc pārcelšanās uz Smoļenskas apgabalu vairāk nekā 40 gadus mācīja Logovas skolā Veļižas rajonā. Leonīds absolvēja Logovas septiņgadīgo skolu, pēc tam ar zelta medaļu Veļižas vidusskolu.

1956. gadā iestājās Maskavas Valsts universitātes (MGU) Žurnālistikas fakultātē.
1961. gadā pabeidza MGU Žurnālistikas fakultāti. Jau kā students 1958. gadā uzrakstīja savu pirmo literāro darbu – stāstu „Tikšanās ar nāvi”.
Līdz 1966. gadam strādāja par ekonomikas nodaļas redaktora vietnieku laikrakstā „Stroiteljnaja gazeta”, bet no 1966. līdz 1975. gadam televīzijas centros Šabolovkā un Ostankino bija galvenā redaktora pirmais vietnieks raidījumiem Maskavai un Maskavas apgabalam, uzņēma vairākas dokumentālās filmas.
No 1975. līdz 1980. gadam bija „Stroiteljnaja gazeta” galvenais redaktors, kura tirāža viņa vadībā desmitkāršojās no 62 tūkstošiem līdz 670 tūkstošiem eksemplāru.
No 1980. līdz 1985. gadam vadīja laikrakstu „Trud”, kura tirāža divkāršojās līdz 19,7 miljoniem eksemplāru, kas tika ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā.
1985. gadā iecelts par PSRS Valsts televīzijas un radio komitejas (Gostelradio) priekšsēdētāja pirmo vietnieku, strādājot šajā amatā līdz 1988. gadam.
1989. gadā kļuva par PSRS Telegrāfa aģentūras (TASS) vadītāju.
1990. gada 14. novembrī ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova dekrētu iecelts par Gostelradio priekšsēdētāju, bet 1991. gada 8. februārī – par Vissavienības valsts televīzijas un radio kompānijas vadītāju.

Viņa pirmā intervija laikrakstā „Izvestija” (1990. gada 4. decembris) tika nosaukta „Es nācu, lai izpildītu prezidenta gribu”. Šī frāze vēlāk tika uztverta kā programmatisks paziņojums, lai gan Kravčenko apgalvoja, ka tā tika izrauta no konteksta un attiecās uz Gostelradio reformu plānu.

Viņa redakcionālās politikas dēļ 1991. gadā viņu izslēdza no PSRS Žurnālistu savienības. 1991. gada 19. augustā, pakļaujoties Ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas lēmumiem, ieviesa stingru politisko cenzūru televīzijā, aizliedzot sniegt informāciju no Baltā nama.
1991. gada 21. augustā ar Krievijas prezidenta dekrētu tika uz laiku atcelts no amata, bet 1991. gada 26. augustā pēc Augusta puča apspiešanas ar PSRS prezidenta dekrētu atbrīvots no amata.

1989.–1991. gadā bija PSRS tautas deputāts un PSKP CK loceklis (1990.–1991.).
1993. gadā sāka strādāt par laikraksta „Rossijskaja gazeta” galvenā redaktora pirmo vietnieku. No 1998. līdz 2003. gadam vadīja paša dibināto „Parlamenta gazetu” – Krievijas Federācijas Federālās sapulces oficiālo izdevumu.
No 1998. līdz 1999. gadam bija „TV-Stolica” direktoru padomes loceklis un „TV-Centrs” direktoru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks (no 1998. gada jūlija līdz 1999. gada jūlijam).
2007. gadā strādāja „Stroiteljnaja gazeta”.

Miris 2018. gada 2. jūlijā Maskavā, apbedīts 2018. gada 5. jūlijā Trojekurovas kapos.

Fakti

Deklarēja stingru profesionālo standartu ievērošanu: „Nepietiek būt pazīstamam, jāatbilst daudziem kritērijiem. TV vadītājs ienāk mājās, kļūstot tuvs miljoniem. Viņam jābūt nevainojamam apģērbā un runā, citādi skatītājs pamanīs sliktu gaumi. Reiz pat aizdevu savu rezerves kreklu kolēģim un gludināju bikses Eldaram Rjazanovam!”

Viņa vadībā televīzijā parādījās Anatolijs Kašpirovskis, un Kravčenko dēvēja par „Kašpirovska fenomena krusttēvu”.

1991. gada janvārī „koncepcijas precizēšanas” dēļ no ētera atcēla raidījuma „Vzgļad” vadītājus, kā arī atslēdza neatkarīgās aģentūras „Interfax” kanālus.
Viņš ieviesa „izlaiduma redaktorus” ziņu raidījumos „Vremja” un TSN, kas faktiski veica ideoloģisko kontroli.
No TSN ētera tika atcelti vadītāji Tatjana Mitkova, Jevgēņijs Kiseļovs un Jurijs Rostovs.
Tāpat samazināja „Radio Rossija” ētera laiku un no Centrālās televīzijas aizgāja populārais vadītājs Vladimirs Molčanovs.

Atbildot uz žurnālistu kritiku, viņš polemizēja presē: „Jevgēņijs Dodolevs izplatīja par mani tādas baumas, ka man nācās taisnoties tiešraidē.”
Apgalvoja, ka Borisa Jeļcina personīgās antipātijas dēļ 1991. gada rudenī tika izsaukts uz 12 pratināšanām Krievijas Ģenerālprokuratūrā.

Grāmatā „Perestroikas bītli” minēts, ka Vlads Listjevs esot „nozadzis 5 miljardus rubļu reklāmas naudas”.

1991. gada janvārī no ētera izņēma Aleksandra Mirļina sagatavoto LR AP Preses dienesta materiālu par OMON uzbrukumu Latvijas Preses namam un Viļņas notikumu objektīvo informāciju. Viņš slēdza raidījumu „Vzgļad”, ieviesa cenzūru TSN un atjaunoja „Vremja” pirmsperestroikas formātu. Intervijā „Nezavisimaja gazeta” apgalvoja, ka valsts televīzijai nav tiesību kritizēt valsts vadību, bet PSRS Augstākajā padomē paziņoja, ka objektivitāti nosaka viņš pats.
Viņa vadībā izklaidējošo raidījumu īpatsvars ēterā ievērojami pieauga, bet 1991. gada 13. aprīlī Maskavas Žurnālistu savienība viņu izslēdza no savām rindām.

Turpmākā karjera

1989.–1991. gadā – PSRS tautas deputāts, PSKP CK loceklis (1990.–1991.).
No 1989. gada 18. maija līdz 1991. gada 26. septembrim – PSRS Hokeja federācijas priekšsēdētājs.
1993. gadā – „Rossijskaja gazeta” galvenā redaktora vietnieks.
1998.–2003. gadā vadīja „Parlamenta gazetu”. 1998.–1999. gadā – „TV-Stolica” un „TV-Centrs” direktoru padomēs.
2000. gadu pirmajā pusē pasniedza žurnālistiku Maskavas Valsts atvērtajā pedagoģiskajā universitātē.
2000. gadu beigās un 2010. gadu sākumā – profesors Augstākās ekonomikas skolas žurnālistikas nodaļā.

Sabiedriskā darbība

No 1989. gada 18. maija līdz 1991. gada 26. septembrim – PSRS Hokeja federācijas priekšsēdētājs.

Apbalvojumi
Apbalvots ar diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem.

Grāmatas

• „GKČP gulbju dziesma” (2010.): par perestroikas katastrofālajām sekām.
• „Kā es biju televīzijas kamikadze” (2005.): par 1980. gadu televīziju un glasnostj laikmetu.
• „Zilā ekrāna noslēpumi” (1974.): par televīzijas vēsturi un mākslu.
• Dokumentāls stāsts „Tikšanās ar nāvi”.

Ģimene
Bija precējies, divi bērni.
Dēls Andrejs (radošais pseidonīms Antons Orehs) – pazīstams radiožurnālists un publicists.