Parkes pilsētā, Austrālijā, dzīvo rīdzinieks Leonīds Solovejs ar sievu. Viņi 1944. gadā ieradušies Breslavā. Kopš 1948. gada Soloveji, kuriem nu ir divi dēli, dzīvo Austrālijā. Pirmdzimtā Larisa Laima bijusi 1 g. v. un slima, kad Soloveji devušies uz Vāciju. Tāpēc viņi meitenīti atstājuši kādai radiniecei. Kopš ierašanās Austrālijā, Soloveji izmēģinājušies visādi, lai dabūtu meitenīti cauri dzelzs priekškaram pie sevis. 1949. gadā viņi rakstījuši IRO, bet saņēmuši atbildi, ka IRO nav nodaļas Krievijā, ka starp Rietumvāciju un Rīgu nepastāv pasta satiksme un ka viņi nesaprot, kā Soloveji dabūjuši ziņas par savu meitu. Tad Soloveji rakstījuši Džesljai Strītai. Tā ir: 1) Ņūsautvelsas augstākās tiesas augstākā tiesneša sieva un 2) pazīstama komuniste. Kad Strīta atkal gatavojusies ceļā uz Padomiju, ko viņa šad un tad apciemo, atvezdama jaunas slavas dziesmas, Soloveji aizrakstījuši viņai vēstuli, lūdzot palīdzēt meitenīti dabūt uz Austrāliju. Katrs austrālietis apgalvo, ka viņa zeme ir tā labākā pasaulē, bet biedrene Strīta ir izņēmums. Lūk, ko viņa atbildējusi Soloveju pārim: „Jūsu meitai ir labākas iespējas izaugt par labi attīstītu, labi izglītotu jaunu sievieti Latvijā, nekā, ja viņa atbrauktu Austrālijā, jo jūs nepiederiet naudīgai šķirai." Strīta vēl raksta, ka viņa nesaprot, kāpēc Soloveji paši nebrauc uz Latviju pie savas meitas. Viņi gribējuši sūtīt pārtiku un drēbes meitai Rīgā caur kādu amerikāņu firmu Ņujorkā. Bet Austrālijas banka norādījusi, ka tā nevar šādiem nolūkiem pārvest mārciņas uz Ameriku. Banka ieteikusi griezties krievu sūtniecībā, kuras nu jau gan te vairs nav. Soloveji, kā redzams, nav zinājuši, ka katrs var pa pastu ar naudas orderi pārsūtīt uz ASV 5 mārciņas mēnesī. Kāda starptautiska sabiedriska dienesta Austrālijas padome apņēmusies darīt visu, kas tās spēkos, lai meitenīti dabūtu pie vecākiem. „Cik bieži mēs dzirdam par gadījumiem, kā šis," teicis padomes pārstāvis. Šaubu nav, ka padome rakstīs vēstuli. Var būt pat pašam Maļenkovam. (Latvija, 13.11.1954)

----

Gadu mijā Sidnejā pie saviem vecākiem no dzimtenes ieradās 17 g. v. Larisa Laima Soloveja. Trakajā 1944. gada rudenī, tagad jau pieaugusī jaunava, bija tikai 18 mēnešus veca, kad vecāki viņu saslimušu bija spiesti pamest Latvijā pie radiem, bet paši devās uz Vāciju. Vecāki par meitenes likteni interesējās tūlīt pēc kara, dzīvojot Kleinkecas nometnē Vācijā, bet toreiz bija iespējams apmainīties tikai ar retām vēstulēm.
Leo Solovejs ar dzīves biedri 1948.gadā izceļoja uz Austrāliju un tūlīt arī domāja par meitenes dabūšanu pie sevis. Jau 1950. gadā Solovejs iesniedza pirmo oficiālo pieprasījumu meitas izlaišanai no Latvijas, bet, protams, Maskava lūgumu noraidīja. Neatlaidīgais tēvs nepadevās un meitas izsaukšanu turpināja 10 gadus. Tagad pūles atalgojušās, meita, nu jau liela jaunava, ir pie saviem vecākiem. Taču viņa nākusi no citas pasaules un vecākiem būs jāpieliek atkal daudz pūļu meitas domu atraušanai no pagātnes. Šinī sakarībā prātā nāk Lubavu meita, kas, pēc dažu mēnešu nodzīvošanas Austrālijā, devās atpakaļ uz Latviju, kur viņu tagad izmanto propagandai pret trimdiniekiem, līdz ar to pret pašas tēvu. (Latvija, 28.01.1961)