Līvija Volkova bija latviešu literatūrvēsturniece. Pētījusi rakstnieku arhīvus un sarakstījusi grāmatas par Eduardu Veidenbaumu, Rūdolfu Blaumani, Jāni Gresti un Jāni Purapuķi.

Dzimusi 1931. gadā Rīgā advokāta Jāņa Volkova (1892-1943) un viņa sievas Erīnas, dzimušas Lagzdiņas, ģimenē.

Pēc 1941. gada jūnija deportācijas viņas tēvs nomira izsūtījumā Kolpaševas ciemā Novosibirskas apgabalā, māte 1948. gadā atbēga uz Latviju.

 1949. gadā Līvija beidza mācības Rīgas 11. vidusskolā,

1955. gadā — beidza studijas Rīgas pedagoģiskajā institūtā.

No 1955. līdz 1957. gadam strādāja par ķīmijas skolotāju Sabiles vidusskolā 

No 1957. līdz 1965. gadam — strādāja Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolā.

No 1966. līdz 1976. gadam strādāja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā.

1971. gadā absolvēja neklātienes studijas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā.

No 1976. līdz 1978. gadam strādāja Eduarda Veidenbauma muzejā „Kalāčos”,

No 1976. līdz 1978. gadam Rūdolfa Blaumaņa muzejā „Brakos”

No 1978. līdz 1986. gadam — Andreja Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā.

Kopā ar muzeju kolēģiem Volkova veidoja konceptuāli jaunas ekspozīcijas: Annas Brigaderes „Sprīdīšos”, Druvienas vecajā skolā, Emīla Dārziņa „Jāņskolā”, Rūdolfa Blaumaņa un Jaņa Rozentāla muzejā, kā arī publicēja rakstus periodikā par muzeju metodoloģijas jautājumiem.

Volkova sarakstījusi grāmatas:

• „Eduards Veidenbaums” (1979),

par Rūdolfu Blaumani:

• „Tapšana” (1988) un
• „Pilnbriedā” (Rūdolfa Blaumaņa Kopoti raksti, 9, 1999),
• „Blaumaņa zelts” (2008),
• „Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme” (2017).

Volkova sarakstīto grāmatu pamatā rakstnieku arhīvu dokumentu izpēte, atklājot viņu filozofiskos uzskatus, intelektuālo pasauli un radošos impulsus, autore grāmatās izcēlusi Rūdolfa Blaumaņa saistību ar Rietumeiropas kultūru.

Volkova rakstīja priekšvārdus un organizēja kultūras mantojuma gadagrāmatas „Varavīksne” izdošanu:

(1980—1994), sakārtoja un rakstīja priekšvārdus grāmatām —

Jāņa Grestes

• „... kā dzeņa vēders” (1977) un
• „Krist un celties” (1990),

Eduarda Veidenbauma

• „Brīvības cēlajais gars” (1978),

Rūdolfa Blaumaņa

• „Sijājot, skalojot zeltu” (1981),

Jāņa Purapuķes

• „Ķibele aiz ķibeles” (1989).

Apbalvojumi

• Triju Zvaigžņu ordenis, 4. šķira (2000).
• Latvijas Literatūras gada balva (Mūža balva Latvijas literatūrā, 2018)

***

Līvija Volkova ir labi pazīstama literatūrpētniece un muzeja darbiniece. Visu mūžu nodzīvojusi tēva mājās savā dzīvoklī, tagad no piecām istabām sev atstājot vienu vismazāko — bijušo bērnistabu. Lielāko vietu tajā aizņem saglabātais tēva rakstāmgalds un skaistais ozolkoka grāmatu skapis.

Par denacionalizāciju Vidzemes priekšpilsētā — mūs uzaicināja visus uz pārrunām. Pēc tam jaunākā brāļa atraitne mūs sagaidīja ar puķēm. Tad abas ar Līviju aizbraucām uz kapiem pie viņas vecmammas, omammas. Turpat arī viņas mammiņa ir apglabāta. Un tur tās puķes nolikām, jo viņa bija tā, kas bija saglabājusi visus šitās mājas dokumentus, atdevusi Līvijai un teikusi: te, meitiņ, ir par māju viss. Līvija vēl bija pasmējusies un teikusi, nu, omammiņ, kam man tie... Tomēr saglabāja, tā ka nekādas arhīvu izziņas mums nebija vajadzīgas, mums viss bija.*

Ne cilvēkam, ne dzīvniekam nav viegli mainīt paradumus.

Un tā man tagad ir divi kaķi. 18.dzīvoklī arī viens runcis, kurš jūtas pagalmā kā saimnieks. Es jau ar saku: ja izlaidīšu savu Murķelīti, viņš taču nemācēs iestāstīt, ka viņam ar te kādas tiesības ir, tas teiks, ka ir sen jau saimnieks bijis, un manu Murķelīti padzīs... , bet šis runcis arī nākot no pagrabnieka, viņš jau ar esot aiz žēlsirdības pieņemts.*