Margarita, visticamāk, bija pēdējā dzīvā latviete, kura 1918. gada 18. novembrī Rīgā piedzīvoja Latvijas Republikas proklamēšanu. Viņai toreiz bija seši gadi.

Margarita ir dzimusi 1912. gada 16. martā Rīgā, Latvijā.

1941. gadā Margarita apprecējās ar vīru Heinrihu. Heinrihs aizgāja mūžībā 2002. gadā.

Margarita un Heinrihs bija precējušies 62 gadus. Neilgi pēc kāzām, kā daudzi citi, viņi devās bēgļu gaitās - vispirms uz Vāciju un tad 1947. gadā uz Kanādu. Viņi izvēlējās Kanādu, jo tā ir līdzīga mājām, skaidro Margarita. Latvijā un Kanādā esot līdzīgi koki un ainava.

Kad pāris ieradās Monreālā, Heinrihs sāka strādāt par inženieri un Margarita sāka pasniegt mākslu. "Man patīk darboties ar rokām," saka Margarita. Latvijā viņa studējusi lietišķo mākslu un īpaši aizrāvusies ar glezniecību, ādas apstrādi un keramiku.

Kanādas laikraksts "Montreal Gazette" rakstījis, ka zinātkāre, vēlme uzzināt visu jauno gan par politiku, gan par daudz ko citu ir daļa no Margaritas atbildes uz jautājumu, kā nodzīvot ilgu mūžu.

Margarita Anna Romāns uzsvērusi, ka ir svarīgi būt laimīgam. Ko tas nozīmē?

"Tev patīk tas, kas tev ir, un tu nealksti pēc citām lietām, pēc tā, kas ir citiem. Tu esi iekšēji laimīgs, tu nekad ne uz vienu neturi ļaunu prātu. Nekad, nekad, nekad."

Vēl kāds Margaritas padoms īpaši jauniešiem: "Izglītība, izglītība, izglītība. Mans tēvs teica, ka tad, kad laiki mainās un tu paliec bez nekā, tev paliek tava galva. Ja tev ir izglītība, ar tevi viss būs kārtībā."