Vīrs - Heinrihs Romāns.
Vērmaņdārza restorāna īpašnieka Friča Romāna vedekla.

Dzīvesgājums

Margarita Romana piedzima 1912. gada 16. martā Rīgā, Latvijā (tolaik Krievijas impērijas sastāvā) kā Margarita Anna Mežgaile. Viņas māte Anna Margarēta bija vācu un latviešu izcelsmes (dzimusi 1883. gadā), Rīgas tirgotāja Pētera Ulpes meita, bet tēvs bija latviešu tirgotājs Pēteris Pauls Mežgailis (dzimis 1865. gadā) no Augstrozes draudzes. Margaritu Annu 12. aprīlī kristīja Rīgas Mārtiņa luterāņu baznīcas mācītājs Teodors Taube, viņas krustvecāki bija viņas mātes māsa vāciete Hilda Emīlija Doroteja Leimane, dzimusi 1889. gadā, un viņas vīrs, filatēlists un tirgotājs no Jūrkalnes, latvietis Džons Dempels, dzimis 1875. gadā. Viņas skolasbiedrs mākslas skolā bija plakātu mākslinieks Hado Lapsa. 1941. gadā viņa apprecējās ar Heinrihu Romanu. Kāzas bija nelielas kara un okupācijas dēļ. Viņas vīra tēvs bija Fricis Romāns, restorāna “Vērmaņdārzs” īpašnieks. 1944. gadā 33 gadus vecā Margarita Romana piedalījās lietišķās mākslas izstādē “Laikmets” Rīgā ar rakstainu latviešu servīzes trauku.

Romana atceras bombardēšanu Otrā pasaules kara sākumā. Vēlāk viņa ar vīru bija spiesti bēgt no Latvijas. Pārim nebija bērnu. Viņi pāris gadus dzīvoja Vācijā, pirms 1947. gadā emigrēja uz Kanādu. Margarita domāja, ka ainava un klimats ir ļoti līdzīgs Latvijas ainavai. Kanādā viņa strādāja par mākslas skolotāju YMCA, un viņas vīrs bija inženieris. Visu mūžu viņa uzturēja kontaktus ar daudziem saviem bijušajiem studentiem, bija mācījusi vairākas paaudzes.

2002. gadā Romana kļuva par atraitni un dzīvoja patstāvīgi Vestmauntā, Kvebekā, līdz 107 gadu vecumam, kad viņu ievietoja Monreālas pansionātā Château Pierrefonds, kur viņas istabu rotāja viņas pašas radīti mākslas darbi, tostarp sieviešu attēlojums tradicionālos latviešu tērpos un skats pa viņas logu no laikiem, kad viņa un viņas vīrs dzīvoja Vācijā.

2022. gada 16. martā viņa svinēja savu 110. dzimšanas dienu, kļūstot par supersimtgadnieci.

2024. gadā, kad Margaretai apritēja 112 gadi, viņa joprojām varēja staigāt (ar citu palīdzību) un sekot līdzi jaunākajiem notikumiem, klausoties radio.

2024. gada 28. septembrī gerontoloģijas pētījumu grupa izsskatīja viņas gadījumu. 2024. gada 8. aprīlī pēc 112 gadus vecās Anetes Saburēnas Brunē nāves Romana kļuva par vecāko dzīvo cilvēku Kvebekā. 2025. gada 3. janvārī pēc 112 gadus vecās Heizelas Skuces nāves viņa kļuva par vecāko dzīvo Kanādas iedzīvotāju. Viņas vecumu rūpīgi pārbaudīja un apstiprināja Dr. Vaclavs Jans Kročeks, Juris Terauds, Olivers Trims un Dr. Kristīne Jarinovska.

Kopš 2025. gada viņa dzīvoja Senženevjēvā, Monreālā, Kvebekā, Kanādā.