Marta Sudraba (dzimusi 1975. gada 27. martā Tukumā vai pēc citiem avotiem Rīgā), mirusi 2025. gada 13. jūlijā Vīnē, Austrijā) bija latviešu čelliste.

1993. gadā pabeigusi Emīla Dārziņa Rīgas mūzikas vidusskolu. 1997. gadā absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Eleonoras Testeļecas čella klasi. No 1997. līdz 1998. gadam papildinājusies pie S. Popova Londonā. 2000. gadā ieguvusi maģistra grādu Bāzeles Mūzikas akadēmijā.

1997. gadā sākusi spēlēt čellu kamerorķestrī Kremerata Baltica, ir čellu grupas koncertmeistare. 1998. gadā kļuvusi par Krēmera trio dalībnieci. 2007. gadā izdevusi soloalbumu Ex Animo ("No dvēseles"). Koncertējusi ar dažādiem orķestriem gan Latvijā, gan ārzemēs.
Dzīvoja Vīnē, Austrijā​, kur darbojās Vīnes Filharmonijā.

Martas māte bija mūzikas skolotāja Lija Sudraba.

Martas dēls Kristaps Andris Austers piedzima, kad viņai bija 18 gadi. Viņš ir profesionāls mūziķis, kurš beidzis Rīgas Doma kora skolu un turpina studijas Vīnē.

Viņa bija precējusies ar austriešu vijolnieku Sebastian Gürtler.

Viņa pāragri devās mūžībā 2025. gada 13. jūlijā Vīnē, Austrijā.
"Tu neesi aizgājusi – mēs joprojām esam ar tevi, tāpat kā tu mūsos," pauž Gidons Krēmers, pieminot arī viņas vīru Sebastianu un dēlu Kristapu, kuriem sūta līdzjūtības pilnus vārdus un apliecina, ka Marta dzīvos visu viņas draugu atmiņās un sirdīs.

**********************

IM MEMORIAM Marta Sudraba 27 III 1975 – 12 VII 2025 "Tas ir kā narkotika – būt uz skatuves vienai ar orķestri – prieks un saviļņojums, taču arī bailes un uztraukums. Tāda dīvaina ķīmija, no kuras nevaru un negribu atteikties." *

ŠĪ saruna notika pirms vairāk nekā 20 gadiem. Un pēkšņi vienā mirklī tā ir ne vairs sena vai nesena, bet ārpus laika un laikam pāri...

KLUSUMA BALSS

Slaida sieviete gaišu seju, gariem, mezglā saņemtiem matiem atver futrāli, izņem čellu, apsēžas, apņem instrumentu ar ceļgaliem un sāk spēlēt. Skaņu šalts brīvi un kaismīgi pāršķeļ klusumu un piepilda telpu ar varenu spēku. Čellistes seja ir nopietna, kā lasot grāmatu – noslēpumu vai atklāsmju grāmatu. Uz mirkli lociņš atraujas no instrumenta, tad atkal pieskaras stīgām. Tagad skaņas plūst un strāvo kā lietus, kā mīļotā čuksti, kā mūžības dvesma. Un tad pēkšņi ieskanas balss. Čellistes balss. Bet varbūt – mūzikas balss. Tā, kas aiz notīm, skaņām, ēnām un pieredzes. Balss saplūst ar asarām, un asaras kļūst par gaismu, kas aizskalo sāpes, skumjas un nedrošību, izmazgā sirdi un piepilda to ar prieku un mieru. Gaisā nopil pēdējā skaņu lāse, un pār sievietes rokām nolaižas klusums.

Pētera Vaska diptihu "Grāmata čellam" atskaņoja Marta Sudraba. *

Viņa apbur un sajūsmina, saviļņo un pārsteidz. "Emocionāls augstspriegums", "elegance un smalkums", "dziļa un spilgta", "gudra un skaista" – kādus tik epitetus Martai Sudrabai nav veltījuši mūzikas kritiķi, apbrīnotāji un talanta cienītāji.

"Viņas spēli var pazīt ne tikai pēc čella skanējuma toņa īpašās ekspresijas, neizsmeļamās daudzveidības un augstās emocionālās temperatūras, kuras kāpumu nekavē nekādas virtuozitātes robežas. Vēl svarīgāk ir tas, ka mākslas satura atklāsmes asums un dziļums pārklājas viņas čella toņa skaistumam – tieši tajā ir Martas Sudrabas interpretācijas mākslinieces balss un tās spēks," raksta mūzikas zinātniece Inese Lūsiņa.

– No kurienes tu tāda – sudraba stīgu pavēlniece?

– No Rīgas. No Latvijas. No savas mammas.

Kad Marta bija pavisam maza, viņa ņēmusi divus kociņus un tēlojusi čellisti. Un nav jau brīnums – liela daļa Martas bērnības ir pagājusi Operteātra orķestra bedrē un Rīgas 3. mūzikas skolā, kur strādāja čelliste Lija Sudraba.

– Mammai nebija kur mani atstāt, tāpēc es visur gāju viņai līdzi. Operas bedrē man pie kontrabasistiem bija savs krēsls, tāds augsts kā bārā, uz kura sēžot es dabūju – gribi vai negribi – skatīties visas izrādes. Kad kļuvu vecāka, vēlējos redzēt ko vairāk par operas bedri. Reizēm pamanījos izšmaukt paklejot pa aizliegtajiem koridoriem, pa baleta zālēm, apskatīties krāšņos tērpus pie ģērbējām, – ar smaidu atceras Marta. Un piebilst: –

Mamma bija pārāk aizņemta gan Operā, gan 3. mūzikas skolā, tāpēc nolēma, ka neies tērēt spēkus, mācot man citu instrumentu, ar kuru viņa nevarētu man palīdzēt tik sekmīgi, kā ar čellu. Līdz ar to neviens cits instruments man nemaz netika piedāvāts. Sapņi par kinozvaigznes, dzīvnieku dakteres vai saldējuma pārdevējas karjeru Martai ir gājuši secen. Varbūt tāpēc mūzikas stundas un vingrinājumu spēlēšana viņai nav šķitusi neizbēgams ļaunums, kas sagandē bērnību.

– Dārziņskolas sagatavošanas klasītē sāku iet, kad man bija kādi četri vai pieci gadi. Man jau neviens nespieda, čella spēle man padevās, un es ar mammu nestrīdējos. Varbūt vēlāk, kad man bija gadi piecpadsmit sešpadsmit, kad gribējās skriet uz randiņiem un spēlēt basketbolu, mums bija pasakains sporta skolotājs Rudzītis, arvien centos tikt pie viņa uz treniņiem, tad gan kādu brīdi mani bija grūtāk piedabūt pie instrumenta, bet, kā apgalvo mamma, es pamatā esot bijusi klusa un paklausīga. Pārnākot mājās vienpadsmitos vakarā pēc izrādes, viņa cēla mani no gultas un atprasīja, ko esmu iemācījusies, jo visu dienu mani nebija redzējusi. Reiz es esot viņai spēlējusi pat ar temperatūru, turklāt nevienu pīkstienu neizdvešot.

– Tagad, kad aiz muguras studijas Rīgā, Londonā, Bāzelē un Vīnē, kurus skolotājus tu varētu nosaukt kā tos, kuru ietekme atstājusi visdziļāko nospiedumu?

– No katra var kaut ko paņemt. No savas mammas es ņēmu visu un arī no savas pirmās skolotājas Ilzes Rugēvicas, tolaik es nešķiroju – darīju, ko man lika. Kad iestājos konservatorijā, mācījos pie profesores Eleonoras Testeļecas, viņa neko neuzspieda, tikai uz kaut ko norādīja vai kaut ko ieteica. Mācījos izšķirt, kas no tā visa man der, kas ne. Londonā biju tikai vienu gadu, man piedāvāja otru, bet es gribēju pamainīt gan pedagogu, gan vidi. Man tur neklājās viegli, varbūt tāpēc, ka tā bija pirmā lielā apstāšanās vieta uz gadu. Pēc Rīgas uzreiz nonākt Londonā, no mazas provinces – metropolē, tas bija šoks. Man toreiz bija gadi divdesmit, es nepazinu britu mentalitāti, man tur nebija neviena drauga. Pēc Londonas izdomāju, ka došos uz Bāzeles Mūzikas akadēmiju pie profesora Tomasa Demengas, ar kuru iepazinos pirmajā Lokenhauzas Gidona Krēmera festivālā. Nopirku biļeti un aizbraucu uz iestājeksāmeniem. Izturēju konkursu, tiku uzņemta un biju laimīga. Nomācījos Bāzelē četrus gadus, beidzu ar maģistrantūras solo koncertdiplomu.

Un tad pavisam negaidīti nāca Vīne. Biju dzirdējusi, ka Heinrihs Šifs ir ne tikai ļoti labs čellists, bet arī izslavēts pedagogs, viņam ir burvīga čello klase, viena no stiprākajām Eiropā, varbūt arī pasaulē. Tovasar Zalcburgā "Mocarteum" festivālā spēlēju duetā ar Gidonu Krēmeru, redzēju, ka Šifs ir zālē, satiku viņu pēc koncerta un izteicu savu vēlmi.

Viņš atbildēja, ka noteikumi ir strikti, viņš nesniedz gadījuma stundas, ja ņem studentu, tad oficiāli, ar iestājeksāmeniem. Nedēļu vēlāk aizbraucu pie viņa, nokārtoju eksāmenus un vienu gadu nomācījos Vīnē. Protams, uz vietas nedzīvoju, braukāju – kopš ir nodibināta "Kremerata", nu jau tie ir desmit gadi, visu laiku esmu uz koferiem."

– Bet kas notiek ar personisko dzīvi?

– Nekas nenotiek. Ir jāizšķiras – vai nu ziedo visu mākslai, vai arī esi laimīgs personiskajā dzīvē. Protams, būtu ideāli, ja abus varētu apvienot. bet te liela nozīme ir naudai un otrajam cilvēkam – arī viņam kaut kas ir jāziedo. Bet tad man Ja gribi spēlēt koncertus, līdzās būtu jābūt tādam cilvēkam, kurš ir ar mieru, ka es braucu un spēlēju. Es nevaru būt patiesi un līdz galam laimīga bez mūzikas un, ja man būtu jāizšķiras, es izšķirtos par mūziku.

Martas Sudrabas diska "Ex Animo" grāmatiņā aiz vārda "Paldies!" kā pirmie minēti vārdi "Mammai" un "Kristapam".

– Mammu un Kristapu es varētu rakstīt pie katra sava koncerta un diska – viņi ir neatņemama manas dzīves daļa!

– Cik Kristapam gadu?

– Trīspadsmit. Paldies Dievam, ka viņš man ir! Mana laulība lielā mērā bija jaunības trakulība, taču es nezinu, kā es dzīvotu, ja man nebūtu Kristapa. Jau tad, kad viņš bija mazs puika, es ar viņu runāju par nopietnām lietām. Tagad varu dēlam uzticēt savu prieku un bēdas, viņš zina manu dzīves stilu un saprot mani. Varbūt tas nav labi, jo viņš zina ne tikai skatuves valdzinājumu, laurus un aplausus, bet arī melno pusi, zina, cik grūti tas nāk, no kā ir jāatsakās. Kristaps mācās Doma kora skolā, dzied, spēlē klavieres, mana mamma māca viņam arī čellu. Tiesa, čellam atliek maz laika. Kristapam ļoti patīk mūzika, viņš apgalvo, ka dziedās korī visu mūžu, bet viņam ļoti patīk arī matemātika. Es nezinu, kā veidosies dēla nākotne, došu viņam pilnīgi brīvu izvēli.

– Vai drīkstu ko jautāt par Kristapa tēvu?

– Protams, tikai man nav īsti ko par viņu teikt. Mēs ejam katrs savu dzīves ceļu, reizi pa reizei satiekamies. Tas arī viss.

– Kopš muzicē "Kremeratā", kur ir tavas mājas?

– Tagad Rīgā. Kad studēju, tās bija citreiz Bāzelē, citreiz Vīnē, bet tagad – atkal Rīgā. Jo "Kremeratai" jau māju nav – tikai viesnīcas. Tagad tāds ilgāks brīvlaika posms, tūre sākas tikai 5. oktobrī, mēs brauksim uz čello festivālu, kas notiks Kronbergā. Tur būs visi, absolūti visi pasaules čellisti, – vieglāk būtu nosaukt, kuri nebūs, nekā tos, kuri būs. Jā, bet tagad ir pauze un tajā jādomā, ko darīt, lai dabūt savu personisko laimes sajūtu.

– Kas tev sniedz personiskās laimes sajūtu?

– Individuālās lietas. Man ļoti patīk spēlēt gan orķestrī, gan ansamblī, tomēr kolektīvajā muzicēšanā tā līdz galam nevaru noslogot savu būtību. Man patīk, ja varu muzicēt solo, atklāt kaut ko pavisam savu. Tas ir kā narkotika – tu izej uz skatuves viens ar orķestri, tu gribi spēlēt, tas dod prieku un saviļņojumu, taču arī bailes un uztraukumu. Tāda dīvaina ķīmija, no kuras nevaru un negribu atteikties.

– Vai tev ir arī no mūzikas brīvs laiks?

– Ja vien pati to vēlos. Piemēram, tagad man ir brīvdienas, protams, es spēlēju katru dienu, taču es ceļos, kad gribu, un taisu pauzi, kad gribu. Tas ir mans laiks! Turklāt vingrināšanās, ja viss labi izdodas, ir baigais kaifs. Pie jūras varu nogulēt ilgākais trīs dienas, apnīk, gribas kaut ko daudzveidīgāku. Es patlaban ļoti labi atpūšos, esmu mājās kopā ar dēlu un mammu, kaut ko spēlēju, nu – tā forši.

– Kādas ir tavas attiecības ar citām mākslām?

– Vistuvākās ir ar grāmatām, taču arī tās citreiz lasu daudz, citreiz nemaz. Mums ir labs ģimenes draugs, kuram parasti lūdzu, lai iesaka, kaut ko ne pārāk smagu, bet arī ne ļoti banālu vai vienkāršu, kaut ko tādu, kas varētu aizraut. Anšlavu Eglīti ļoti patīk lasīt, valoda brīnišķīga, no latviešu klasiķiem viņš ir vienīgais, kas man tuvs. Ļoti patīk čehs Milans Kunders – visus viņa darbus esmu izlasījusi. Arī Viktorija Tokareva man ir tuva, lasu viņas stāstus un tāda sajūta, ka viņa raksta par manu bērnību. Bet vispār ar grāmatām ir kā ar draugiem – īsto ir maz. Reizēm skatos filmas, taču uz kinoteātriem eju reti, tas ir pārāk liels laika patēriņš. Ja ko gribu redzēt, skatos diskus, tomēr filmas man vairāk saistās ar laika īsināšanu ceļojot.

– Klusums – vai tas tev reizēm vajadzīgs?

– Skatoties kāds klusums. Kad pēc ļoti labi nospēlēta koncerta tu atnāc viens pats uz viesnīcas numuru un tu nevienam neesi vajadzīgs, tas arī ir klusums, tāds pamestības un vientulības klusums. Bet ja tev ir laba oma, apkārt mīļi cilvēki, un tu, kad gribi, vari dodies laukā un noiet gar upi, tas ir pavisam cita veida klusums. Vienmēr jau var vēlēties ko vairāk, cilvēkam nekad nav gana, nepietiek ar to, kas sasniegts. Tomēr kopumā es nevaru sūdzēties, esmu laimīgs cilvēks, ļoti laimīgs. Viss, uz ko esmu tiekusies, man ir. Nu labi, gandrīz viss. Piemēram, manai mammai bija sapnis – piepūšamais čells, tāds vieglītiņš. Nemitīgajos pārbraucienos staipot instrumentu un koferus esmu pabojājusi muguru, tagad draugi joko – man steidzami vajadzīgs nesēju.

– Vai no "Kremeratas" nenogursti?

– Protams, ka nogurstu. Ļoti. Ne tik daudz no koncertiem un pārbraucieniem, kaut arī tas ir smagi, jo nevienam no mums vairs nav piecpadsmit gadi, nogurst no nemitīgā sasprindzinājuma, divdesmit pieci cilvēki, it kā jau nav nemaz tik daudz, tomēr ja kopā ir jādzīvo un jāstrādā ilgāks laiks, esam jau pieraduši: sākumā visi priecīgi viens otru redzēt, pēc divām nedēļām cilvēki sadalās grupas, bet beigās jau katrs iet viens. Tas nav viegli – mēs esam kopā mēnesi vai pat divus. Citā situācijā daudziem no kolēģiem divu mēnešu laikā pat nepiezvanītu. Protams, "Kremeratā" man ir arī daži draugi. Darbs orķestrī mūs gan satuvina, gan šķir, mēs tik labi pazīstam viens otru, ka nu jau zinām viens otra stiprās un vājās puses. Tam ir gan savu plusi, gan arī mīnusi.

– Un tomēr bez "Kremeratas" taču nevari?

– Ir viena tāda grūti formulējama lieta – mūsu orķestrī cilvēki nestrādā dēļ atalgojuma, strādā dēļ mūzikas. Esmu strādājusi daudzos orķestros, ne Latvijā, bet ārzemēs, bieži vien tur alga ir stipri augstāka nekā "Kremeratā", taču nav tās mūzikas, tās dievišķās dzirksts. Un to ne par kādu naudu nevar nopirkt.  

Vija Beinerte