Noelija Kastiljo Ramosa bija gados jaunākā spāniete, kura nomira pēc eitanāzijas procedūras izpildīšanas.

Viņas lūgums par eitanāziju kļuva par vēsturisku lietu Spānijā un paradigmas maiņu Likuma par eitanāziju (LORE) piemērošanā valstī.

Noelijas lieta piesaistīja ievērojamu sabiedrības uzmanību divus gadus ilgas tiesvedības dēļ, kurā Katalonijas Augstākajai tiesai (TSJC) bija jāiejaucas, lai apstiprinātu viņas tiesības pret viņas tēva un Kristīgo juristu asociācijas [es] iesniegtajām apelācijām, kas apšaubīja viņas rīcībspēju. Nav ziņas par to, ka Katalonijas Augstākā tiesa būtu pieprasījusi Noelijas nāves cēloņa: izvarotāju identitāšu un to vainas izmeklēšanu.

Konteksts

Kad Kastiljo bija 13 gadi, viņas vecāki zaudēja mājas un drīz pēc tam viņa depresijas dēļ tika ievietota sociālajā aprūpē.

Kastiljo tika diagnosticēta depresija (obsesīvi kompulsīvi traucējumi un robežstāvokļa personības traucējumi).

Viņa atradās sociālajā aprūpē no 2015. gada jūlija līdz 2019. gada februārim, kad viņa brīvprātīgi no tās aizgāja kā pilngadīga persona.

Kastiljo kopumā cietusi no trim seksuālas vardarbības gadījumiem, "par kuriem viņa neesot pienācīgi ziņojusi": vienu no bijušā partnera, otru no diviem vīriešiem un trešo no trim vīriešiem. 

Lai gan dažas personas, tostarp Vox līderis Santjago Abaskals, izplatīja informāciju, ka Kastiljo viņas aprūpes centrā grupveidā izvaroja nepilngadīgi migranti, viņa sīkāk neaprakstīja uzbrucējus. Pēc citām ziņām- izvarošanas esot notikušas Spānijas naktsklubos.  

2022. gada 4. oktobrī pēc otrās grupveida izvarošanas Kastiljo mēģināja izdarīt pašnāvību, lecot no ēkas 5. stāva. Viņa izdzīvoja, bet kā sākotnēji apgalvoja eitanāzijas aizstāvji, incidents esot radījis viņai neatgriezenisku paralīzi. Jau pēc viņas nāves tika publiskoti video, ka pretēji apgalvotajam par paralīzi, viņa bijusi spejīga piecelties no ratiņiem un pat patstāvīgi pārvietoties. Līdz ar to rodas pamatoti jautājumi par to, ka viņas novešana līdz nāvei, iespējams kalpojusi pavisam citiem mērķiem- t.sk, iespējams viņas pāridarītāju noziegumu slēpšanai. 

Kampaņa

Pēc pašnāvības mēģinājuma Kastiljo dzīvi iezīmēja pilnīga atkarība no citiem kopējiem un pastāvīgas fiziskas un psiholoģiskas ciešanas.

Saskaroties ar šo situāciju, 2024. gadā viņa oficiāli pieprasīja eitanāziju, atsaucoties uz spēkā esošajiem Spānijas tiesību aktiem. Galvenais šķērslis bija viņas tēva pretestība, kurš ar organizācijas Christian Lawyers atbalstu uzsāka virkni juridisku apelāciju, lai apturētu procedūru.

Visas tiesas noraidīja lūgumu apturēt procedūru un atbalstīja Kastiljo tiesības lemt par savu nāvi.

Neskatoties uz juridisku apstiprinājumu, procedūra tika aizkavēta par 601 dienu ieilgušās tiesvedības dēļ.

2026. gada 10. martā Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā noraidīja tēva pēdējo apelāciju.

Savā pēdējā intervijā, kas tika pārraidīta Antena 3 raidījumā Y ahora Sónsoles [es] 2026. gada 25. martā, Kastiljo sacīja, ka viņas lēmums mirt ir personisks un viņa nevēlas, lai citi cilvēki pieprasītu eitanāziju.

Kastiljo eitanāzija tika apspriesta Deputātu kongresā. To atbalstīja politiķi no tādām partijām kā Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija, Katalonijas Republikāņu kreisie spēki, Galisijas Nacionālistu bloks, EH Bildu un Sumar.

Tautas partija un Vox kritizēja lēmumu.

Neviena no eitanāzijas atbalstīšanas un pretinieku partijām nebija un nav panākusi Kastiljo faktiskā nāves cēloņa- izvarošanas lietu pilnvērtīgu izmeklēšanu un pēc dažu avotu ziņām,- noziedznieki nav sodīti nedz par izvarošanu, nedz par personas novešanu līdz pašnāvībai.  

Nāve

2026. gada 26. martā 25 gadus vecajai Kastiljo tika veikta eitanāzija veselības aprūpes centrā Santpere de Ribesā, Barselonas provincē. Procedūras laikā intravenozi ievadīja zāles, kas izraisīja dziļu sedāciju un sekojošu elpošanas apstāšanos, lai paciente nejustu sāpes. Viņas māte lūdza atļauju būt klāt telpā, bet Noelija izvēlējās mirt viena.

Pēc publiski pieejamām ziņām, Noelijas izvarotāji nevienā gadījumā nav tikuši notiesāti, savukārt pēc citām nepārbaudītām ziņām, pēc eitanāzijas viņas orgāni (2 līdz 8 miljoni EUR "tirgus vērtībā") tūlīt tikuši izmantoti transplantiem.