1939. gadā viņa beidz Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju un iegūst pianistes-brīvmākslinieces diplomu. Jaunajai talantīgajai pianistei paveras plašas iespējas koncertēt, bet viņa izvēlas grūto pedagoga darbu. Kad beidzās karš, viņa 5 gadus strādā Tukuma bērnu mūzikas skolā, pēc tam Saldū un Jelgavas mūzikas vidusskolā, gūstot gandarījumu un prieku par savu audzēkņu sasniegumiem. 1956. gadā Rita Lēpe kopā ar vijolnieku Tālivaldi Mekšu ierodas Pļaviņās, tajā pašā gadā viņi nodibina Pļaviņu bērnu mūzikas skolu, kurā R. Lēpe vada klavieru nodaļu.
lemīlējusi Daugavas rāmo plūdumu un pļaviņiešus, skolotāja visu savu mūža darbu velta mūzikas mīlestības un skaistuma izpratnes ieaudzināšanai bērnos. Stingra, prasīga pedagoģe, iejūtīga un dziļi cilvēciska, pati būdama virtuoza pianiste, Rita Lēpe aizrauj jauniešus un iekaro cieņu un popularitāti. 20 gados, kurus viņa strādā Pļaviņās, netiek skaitītas darba stundas vai prasītas brīvdienas, līdz veselībai pasliktinoties, nākas aiziet pensijā.
Saskatot visu savas dzīves jēgu tikai mūzikā un darbā, viņa līdz mūža pēdējai dienai dzīvo līdzi savu audzēkņu tālākajiem panākumiem un gaitām gan republikas mūzikas vidusskolā, gan konservatorijā. (Komunisma uzvara, 24.04.1980)