Mākslas vēsturnieki Rūdolfu Pīpkalēju raksturo kā starpdisciplināru mākslinieku autodidaktu. Sadarbojies ar grupu “NSRD” jeb “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, V.Celmu, A.Neretnieci, O.Tilbergu, U.Pāži, V.Delveru, G.Millersoni u.c.

Personālizstādes: Rīgā “Krāsu zīmes un aptuvenā fotogrāfija” (1989) un “Gleznas” (1992). Grupu izstādes: Rīgā – “Telpa un mēs” (1986), “Esmu”(1988), “Lāčplēsis”(1989); Talsos - “Plūdi Talsos” (1987), “Katla māksla” (1990), “Tā es ar' māk” (1991), “Talsu gads” (1998); Ogrē - “Randiņš Ogrē” (1989).
Mākslinieks Rūdolfs Pīpkalējs dzimis 1943. gada 22. februārī. No 1957.–1961. gadam mācījies Limbažu 1. vidusskolā. No 1962. gada līdz 1964. gada 4. jūlijam mācījies 7. pilsētas profesionāli-tehniskajā skolā Rīgā (tagad Rīgas tehniskā koledža). No 1963.-1964. gadam nodarbojas ar motosportu un piedalās sacensībās.Pēc dienesta armijā sācis strādāt Rīgā valsts uzņēmumā Latvenergo (1967.–1992.g.), kur nostrādā ilgus gadus metroloģiskajā darbnīcā gan kā elektrotehniķis, gan vēlākos gados kā sargs. Aptuveni 80-to gadu beigās notiek lūzums, un sāk pastiprināti interesēties par mākslu un tās procesiem. Maina savu dzīvesveidu uz bohēmisku. Vairs nestrādā par elektrotehniķi, bet kļūst par sargu, lai varētu vairāk veltīt laiku radošajām aktivitātēm. Parādās pirmie darbi. Sākotnēji palīdz iekārtot izstādes citiem, vēlāk pats tajās piedalās. Darbu tapšana balstīta uz emocijām un iedvesmas. Pievēršas intuitīvai mirkļu un noskaņas attēlošanai. Stilu un virzienu ietekmē tā laika mākslinieki. Darbojas fotogrāfijā, glezniecībā, kinētiskajā un dizaina mākslā, veidojis vides objektus, instalācijas, performances. Gleznojis bez priekšmetiskas kompozīcijas uz papīra, kartona, finiera, stikla, strādājis ar guašu, akvareli, eļļu, jauktā tehnikā. Savus darbus dēvējis par “krāsu zīmēm".

-----

Tas nu beidzot ir noticis — kādā no jūnija pēdējām dienām jaunākās paaudzes «ausisti» uz mūžu atvadījās no nu jau bijušā Zinību nama kafejnīcas, sauktas par Dieva ausi. Diemžēl nebija ieradušies septiņdesmito un astoņdesmito gadu pirmās puses Dieva auss biežie apmeklētāji Rūdolfs Pinnis, Miervaldis Birze, Uldis Razums, Māra Rikmane, Maija Tabaka. Atis leviņš...  Bet viņi, kopš slavenā 1985. gada dekrēta par cīņu pret dzeršanu, Ausī iegriezās reti. Stafeti pārņēma Lietišķās mākslas skolas un Mākslas akadēmijas studentiņi. Atvadu vakars atgādināja ik dienu, kura valdīja Dieva ausī pirms gadiem sešiem — daži piedzērās, daudzi smēķēja, tika arī dziedāts. Ausi ar savu klātbūtni pagodināja arī nu jau caur filmu Cepure uz trotuāra slavenais tirgus muzikants Uldis Leiškalns. Mākslinieks un dažādu māksliniecisku hepeningu rīkotājs Rūdolfs Pīpkalējs gribēja būt pēdējais, kurš izstādās tieši kafejnīcā. Viņa darbi tur bija skatāmi jau kādas divas nedēļas pirms nama un kafejnīcas slēgšanas. Mākslinieks gan uz iemīļotās kafejnicas, gan izstādes slēgšanu bija ieradies gaišā uzvalkā ar vesti. Tādu viņu Auss publika redzēja pirmo reizi.

Protams, kādreizējais un nu atdzimstošais Dievnams nav piemērots kafejnīcai, kurā pulcēties radošiem cilvēkiem. Bet mēs tajā laikā visi bijām — ne Dievam, ne Velnam, ne partijai neticoši. Tajā vakarā Zinību namu slēdza mazliet pēc parastā laika. Vēl ilgi uz tā trepītēm sēdēja jaunieši un dziedāja. (Diena, 13.07.1991)