Sjoiti Jokojs bija japāņu seržants Japānas Imperiālajā armijā (IJA) Otrā pasaules kara laikā. Viņš bija starp pēdējiem trim japāņu aizturētājiem, kas tika atrasti pēc karadarbības beigām 1945. gadā un tika atklāts Guamas džungļos 1972. gada janvārī, gandrīz 28 gadus pēc tam, kad ASV spēki 1944. gadā bija atguvuši kontroli pār salu.

Jokojs dzimis Saori, Aiči prefektūrā. Viņš bija drēbnieka māceklis, kad tika iesaukts 1941. gadā.

Sākotnēji Jokojs dienēja 29. kājnieku divīzijā Mandžūku.

1943. gadā pārcelts uz 38. pulku Marianas salās.

Viņš ieradās Guamā 1943. gada februārī.

Kad amerikāņu spēki ieņēma salu 1944. gada Guamas kaujā, Jokojs slēpās kopā ar desmit citiem japāņu karavīriem. Septiņi no sākotnējiem desmit beidzot pārcēlās prom, un tikai trīs palika reģionā.

Viņi šķīrās, bet viņi apciemoja viens otru līdz apmēram 1964. gadam, kad pārējie divi gāja bojā plūdos. Pēdējos astoņus gadus viņš dzīvoja viens.

Jokojs pamatā pārtika no medījumiem, medījot galvenokārt naktī. Viņš izmantoja arī vietējos augus, lai izgatavotu drēbes, gultas piederumus un glabāšanas piederumus, kurus viņš rūpīgi paslēpa savā alā.

1972. gada 24. janvāra vakarā Jokoju džungļos atklāja Hesus Dueñas un Manuels De Gracia, divi vietējie vīrieši, kas pārbaudīja savus garneļu slazdus pie nelielas upes Talofofo.

Viņi bija pieņēmuši, ka Jokojs ir ciema iedzīvotājs no Talofofo, taču viņš domāja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, un uzbruka viņiem. Viņiem izdevās viņu pakļaut un iznest no džungļiem ar nelieliem sasitumiem.

"Tas ir ar lielu apmulsumu, bet es esmu atgriezies," viņš sacīja pēc atgriešanās Japānā. Piezīme kļūtu par populāru teicienu japāņu valodā.

Divdesmit astoņus gadus viņš bija slēpies pazemes džungļu alā, baidīdamies izkļūt no slēptuves pat pēc tam, kad atrada skrejlapas, kurās tika paziņots par Otrā pasaules kara beigām, uzskatot, ka tās ir viltus sabiedroto propaganda.

Jokos bija trešais pirmspēdējais japāņu karavīrs, kurš padevās pēc kara, apsteidzot otro leitnantu Hiroo Onodu (viņa bijušais komandieris atbrīvoja no dienesta 1974. gada 9. martā) un ierindnieku Teruo Nakamura (arestēts 1974. gada 18. decembrī).

Vēlākā dzīve
Pēc tūres pa Japānu viņš apprecējās un apmetās uz dzīvi Aiči prefektūrā. Jokojs kļuva par populāru televīzijas personību un askētiskas dzīves aizstāvi.

Viņš tika attēlots 1977. gada dokumentālajā filmā "Jokojs un viņa divdesmit astoņi slepenās dzīves gadi Guamā".

Galu galā viņš saņēma 300 USD ekvivalentu algu un nelielu pensiju.

Lai gan viņš nekad nav saticis imperatoru Hirohito, Jokoi, apmeklējot Imperatora pils teritoriju, sacīja: "Jūsu Majestātes, es esmu atgriezies mājās...Es ļoti nožēloju, ka nevarēju jums labi kalpot. Pasaule noteikti ir mainījusies, bet mana apņēmība kalpošana jums nekad nemainīsies."

Jokojs nomira 1997. gadā no sirdslēkmes 82 gadu vecumā un tika apglabāts Nagojas kapsētā zem kapa pieminekļa, ko sākotnēji pasūtīja viņa māte 1955. gadā pēc tam, kad Jokojs bija oficiāli pasludināts par mirušu.

Muzejs
Shoichi Yokoi memoriālā zāle tika atvērta 2006. gadā Nakagawa-ku, Nagojā. Ieeja bez maksas.

Skatīt arī
Hiroo Onoda atklāja 1974. gada martā Lubangas salā, Filipīnās
Teruo Nakamura atklāja 1974. gada decembrī Morotai salā, Indonēzijā