Vitālijs Korotičs: No ārsta līdz perestroikas laikraksta redaktoram

Vitālijs Korotičs Alekseja dēls bija ievērojams padomju, ukraiņu un krievu mediķis, kardiologs, dzejnieks, prozaiķis, žurnālists un sabiedriskais darbinieks, kurš kļuva par vienu no perestroikas laikmetā ietekmīgākajām figūrām Padomju Savienībā.

Gorbačova Perestroikas un Glasnostj laika PSRS mediju, žurnālistikas publiskā seja.

Viņš dzimis 1936. gada 26. maijā Kijivā, toreizējā Ukrainas PSR, un miris 2025. gada 30. septembrī Maskavā 89 gadu vecumā. Korotiča dzīve un darbs atspoguļo 20. gadsimta otrās puses dramatiskās pārmaiņas Austrumeiropā – no staļinisma mantojuma līdz Glasnostij un PSRS sabrukumam, kā arī vēlākās desmitgades pretrunīgās pozīcijas Ukrainas un Krievijas konfliktā.

Agrīnie gadi un izglītība

Korotičs piedzima inteliģentā ģimenē:
tēvs Aleksejs Stepanovičs Korotičs bija ukraiņu inženieris, māte – krievu bioloģijas zinātņu doktore.

Bērnību viņš pavadīja Kijevā, kur Otrā pasaules kara gados zaudēja daudzus tuviniekus, tostarp vectēvu, kurš tika nošauts kā "tautas ienaidnieks" staļinistu represijās. Šī pieredze vēlāk atspoguļojās viņa daiļdarbu tematikā – humānismā, kara šausmās un cilvēciskajās ciešanās.

1959. gadā Korotičs absolvēja Kijevas Medicīnas institūtu (tagad – Nacionālo medicīnas universitāti) un sekoja tēva pēdām, strādājot par ārstu-kardiologu no 1959. līdz 1966. gadam.
Tomēr medicīna ātri zaudēja pievilcību – viņa īstais aicinājums bija literatūra. Jau studentu gados viņš sāka publicēt dzeju un prozu, un 1960. gados pilnībā nodevās rakstniecībai.
Viņš iestājās Padomju Savienības Rakstnieku savienībā, kur ieņēma amatu kā viens no jauno talantu aizstāvjiem.

Literārā karjera un agrīnie panākumi

Korotiča literārā darbība aizsākās 1950. gados ar dzeju, kas slavēja padomju ideālus, bet pakāpeniski ieguva arvien kritiskāku toni. Viņa pirmās ievērojamās publikācijas parādījās žurnālos un avīzēs, un jau 1960. gados viņš izdeva vairākas dzejoļu un prozas grāmatas. Starp slavenākajiem darbiem ir romāns "Šāda īsa gara dzīve" (1975) un scenārijs filmai "Šāda vēla, šāda silta rudens" (1982), kas stāsta par dzīves jēgu un morālajām dilemmām.

Kā dzejnieks Korotičs bija pazīstams ar lirisku, bet asu stilu. Viņa dzejoļi bieži pieskārās kara tēmām – piemēram, slavenais darbs "Aizved mani pāri Maidānam" atspoguļo ukraiņu tautas gara spēku.

1970. gados viņš kļuva par žurnāla "Vsesvit" (ukraiņu: "Vispasaule") galveno redaktoru, kur publicēja VDK kontrolētus "progresīvus" rakstus par mieru un kodolatbruņošanos.

Šajā periodā viņš apceļoja pasauli:
1976. gadā pavadīja trīs nedēļas kā vieslektors Kansasas Universitātē ASV,
1984. gadā piedalījās Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas delegācijā Ņujorkā, bet
1985. gadā apmeklēja Kanādu miera kampaņā.

Perestroikas laiks un "Ogļonjok" revolūcija

Korotiča lielākais ieguldījums bija žurnālistikā, īpaši perestroikas laikā.

1986. gadā Roberta Roždestvenska ierosināts, Aleksandra Jakovļeva un Mihaila Gorbačova atbalstīts, viņš tika iecelts par slavenā nedēļas žurnāla "Огонёк" ("Uguntiņa") galveno redaktoru Maskavā. Kā noprotams, amats tika apspriests un akceptēts PSKP Politbiroja līmenī, tāpēc amats padarīja Korotiču par vienu no ietekmīgākajām personām PSRS medijos.

Viņa vadībā "Огонёк" no ilustrēta literatūras izdevuma pārvērta par anaītiskās un izmeklējošās žurnālistikas platformu, kas atklāja gan staļinisma noziegumus, Brežņeva laika iesakņotās korupcijas mērogu, KGB intrigas un armijas visatļautību.

Žurnāls sasniedza tirāžu miljonos, un tā publikācijas – piemēram, par Gulaga nometnēm un Černobiļu – veicināja glasnostj (atklātības) politiku. Korotičs pats teica:

"Mūs mācīja, ka dēls, kas nodod tēvu, vai cilvēks, kas sadedzina baznīcu, ir varonis. Mūsu misija ir normalizēt dzīvi nenormālā sabiedrībā."

Par savu darbu viņš 1988. gadā saņēma "World Press Review" balvu kā Gada starptautiskais redaktors – pirmais padomju žurnālists šajā godā.

Tomēr Korotiča kritika pret sistēmu radīja konfliktus ar varu. Viņš atklāti uzbruka komunistu partijai, tās elitei - CK un Politbirojam, valsts varas iestādēm, kas agrāk bija neaizskaramas. Daži viņu sauca par "perestroikas lauzni" PSRS sabrukumā.

Spilgta Perestroikas laika epizode PSKP XIX konferencē, kas notika Maskavā, no 1988.gada 28.jūnija - līdz 1.jūlijam.

30.jūnijā tribīnē kāpj Vitālijs Korotičs, un zālē jūtama rosība, zinot, ka uzstāšanās nebūs formāla un šis orators var atļauties pateikt vairāk kā "štata runātājs no biedru rindām". Tā arī notiek. Korotičs labā, saprotamā literārā valodā runā par neiedomājamu korupcijas līmeni, kas skar PSKP visaugstākās aprindas, ieskaitot CK un tās Politbiroju, negaidīti priekš milzīgās auditorijas paziņojot, ka plašajā prezidijā, kas atrodas viņam aiz muguras, ir vismaz 4 personas, kurām "jāsēž citā vietā". Runas beigās Korotičs pagriežas, pienāk pie Konferences prezidija galda un, izvelkot no žaketes krūšu kabatas lapiņu, pasniedzas un iedod to tieši Mihaila Gorbačova rokās. Nav šaubu, ka šis solis iepriekš bija rūpīgi apdomāts un saskaņots ar Perestroikas idejiskajiem līderiem un šādu informāciju vairs nebūs iespējams "paslaucīt zem tepiķa".

Rezultātā, ar nepublicētu rīkojumu Politbirojs uzdeva PSRS Ģenerālprokuratūrai veidot īpašu Izmeklēšanas brigādi, kas varētu šo skandalozi skaļo lietu izmeklēt. Protams, nevajadzētu lolot ilūzijas, ka Gorbačova komandai nebija pretinieki. Šīs rīkojums transformējās ar to, ka kopš 1983.gada esošajai, bez īpašiem skaļiem panākumiem strādājošai, t.s. Gdļana-Ivanova izmeklēšanas grupai "Uzbekijas kokvilnas" lietā tika piekabināta jaunizveidotā īpaša elitārā izmeklētāju brigāde, kas sastāveja no četrām grupām (katrā ap 15), kurā tika piekomandēti sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji no visas Padomju Savienības. Tiesa, lai brigāde nejauši neieraktos dziļāk vai tur, kur nevajag un nedrīkst, tai bija piekomandēti, katrā grupā pa vienam, PSRS VDK Galvenās izmeklēšanas pārvaldes sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji.

Brigāde uzsāka darbu 1988.gada rudenī un tikai izformēta 1989./1990.g mijā, kad, ņemot vērā PSRS smago ekonomisko stāvokli, Gorbačova klana pozīcijas PSKP Politbirojā bija būtiski mazinājušās. 

Vēlākie gadi un pretrunīgās pozīcijas

1991.gada augusta puča laikā Korotičs atradās ASV, kur palika kā politiskais bēglis. Viņš mācīja žurnālistiku vairākās universitātēs, tostarp Kolumbijas Universitātē.

1992. gadā viņš atgriezās Kijevā, kur strādāja Dmitrija Gordona avīzē "Boulevard Gordon" kā redaktors.

Tomēr 2011. gadā viņš parakstīja atklāto vēstuli toreizējam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam, izsakot atbalstu viņa cīņai pret korupciju un reformām, kas jau tolaik izraisīja kritiku kā atbalsts autoritāram režīmam.

Pēc 2014. gada notikumiem (Krimas aneksija, karš Donbasā) Korotiča pozīcijas kļuva arvien pretrunīgākas. Dzīvojot Maskavā no 1980. gadu beigām, viņš atbalstīja Krievijas agresiju pret Ukrainu, tostarp, Krimas aneksiju un pilno mēroga karu no 2022. gada.

Intervējot Krievijas medijos, Korotičs pamatoti vainoja Ukrainu korupcijā, kas, pēc viņa domām, noveda pie valsts krīzes, bet vienlaikus kritizēja ukraiņu nacionālismu kā "kompromitējušu sevi" un radikālu, īpaši rietumu Ukrainas variantā, kas veicinot šovinismu un naidu pret Krieviju. Viņš publiski izteicās, ka Ukraina ir "neatņemama no Krievijas" un ka kara iemesls ir Kijevas elites korupcija un nacionālistu radikālisms, nevis Krievijas agresija, tādējādi attaisnojot to.

Šāda pozīcija padarīja viņu par kolaborantu daudzu ukraiņu acīs, un viņš tika iekļauts ukraiņu vietnes "Mirotvorecs" (Myrotvorets) sarakstos kā personas, kas veicina Krievijas propagandu, šovinismu un fašismu.

Šīs pozīcijas izraisīja plašu nosodījumu Ukrainā, kur viņu sauca par "nodevēju", jo viņš atteicās no ukraiņu pases un izvēlējās dzīvot Maskavā. Tomēr Krievijā viņu atcerējās kā Perestroikas varoni, neskatoties uz kara kontekstu.

Korotičs sarakstīja vairāk nekā 20 grāmatas, tostarp eseju krājumus par literatūru un politiku. Viņa darbi tulkoti vairākās valodās, un viņš saņēma godalgas, tostarp Ukrainas Nacionālo balvu.

Viņa nāve 2025. gadā izraisīja piemiņas vilni Maskavā un Kijevā – vēsturnieki viņu atceras kā "cilvēku visā – cilvēku ar lielo burtu", bet kritiķi uzsver viņa pretrunīgo mantojumu kara kontekstā.

Vitālijs Korotičs simbolizē pāreju no padomju propagandas uz brīvu vārdu, taču viņa vēlāko gadu izvēles atgādina, kā ideāli mijas ar vilšanos un var mainīties ģeopolitisko vētru ietekmē.

Viņa dzīve – no Kijevas slimnīcas līdz "Огонек" redakcijas telpām un Maskavas intervijām – atgādina, ka pat totalitārā sistēmā viens cilvēks var aizdedzināt jaudīgu pārmaiņu ugunskuru, bet vēlāk arī veicināt jaunas šķelšanās.

2025. gadā un turpmāk viņa mantojums ir izpētes un studiju vērts materiāls. Tas var iedvesmot uz uzdrīkstēšanos un aicināt savādāk paskatīties uz procesiem gan bijušās PSRS un tās ietekmes zonas Austrumeiropā, gan ES un visā Rietumu pasaulē.