1965.gada 14.augusta laikrakstā "Laiks" raksta:

Vladislavs Kušneris stāsta par bēgšanu no padomju „paradīzes". Šī raksta autors ir tas 26 gadu vecais latviešu jūrnieks, kas 25. jūnijā nobēga no padomju tankkuģa Alūksne, kas pirms Jāņiem bija ieradies Norčēpingas ostā Zviedrijā.
Biju vēl mazs bērns, kad pirms 25 gadiem padomju karaspēks okupēja Latviju. Pa šiem gadiem tur publicēti daudzi it kā demokrātiski likumi, kas visi skan skaisti, jo runā par pilnīgu vārda, preses un pat
demonstrāciju brīvību, bet patiesībā ir domāti tikai tautas maldināšanai. Grūti to saprast tiem, kas paši nav dzīvojuši padomju iekārtā. Blakus it kā demokrātiskajām tiesībām pastāv arī likums, kas noliedz pretvalstisku propagandu un streikus. Praktiski tas nozīmē, ka nedrīkst kritizēt valsts iekārtu, padomju valstsvīrus un viņu darbību. Nav brīv lasīt ārzemju laikrakstus un žurnālus, klausīties ārzemju radio pārraides, izbraukt uz ārzemēm u.t.t.. Par pretvalstisku propagandu tiek turēts katrs izteiciens, kas nekalpo padomju iekārtas slavināšanai. Vismazākā pretestība tiek apspiesta, vienalga, kur un kādos apstākļos tā izpaudusies. To spilgti parāda piemērs Rīgas ostā, kur strādnieki atteicās iekraut pārtikas produktus sūtīšanai uz Kubu. Viņi atteicās tādēļ, ka visā Latvijā toreiz trūka maizes, gaļas un citu uzturvielu, šie strādnieki tika izklīdināti. Viņu vietā iekraušanas darbus veica kāda no Rīgas karaspēka garnizona daļām.
Jo spilgti man palikuši prātā Krasnodaras notikumi 1961. gadā no 15. līdz 17. janvārim. Tai laikā biju karadienestā un atrados Krasnodaras garnizonā. 15. janvārī pilsētas strādnieki bija izgājuši ielās, lai prasītu pēc maizes. Ar šo prasību viņi demonstrācijas gājienā devās uz rajona izpildkomiteju. Pret demonstrantiem tika nosūtīta karaspēka vienība, un vajadzēja šaut. Tikai par to, ka cilvēki gribēja dabūt maizi, viens no demonstrantiem tika nogalināts un kādi desmit apcietināti, šos apcietinātos vēlāk notiesāja ar 10 līdz 15 gadiem. Mums, karavīriem, kam bija pavēle demonstrāciju apspiest, poļitruki vēlāk centās ieskaidrot, ka tā bijusi huligānu un dīkdieņu demonstrācija.
Arī Latvijā pēdējā laikā pat visniecīgākā izrunāšanās, kas kritizē iekārtu, tiek iztēlota kā huligānisms, šie cilvēki kopā ar īstiem huligāniem saņem sodu ar izsūtīšanu uz vairākiem gadiem. Viņiem jāatstāj pilsēta un jādodas uz „republikas" attālākajiem kolhoziem. Bez milicijas īpašas atļaujas tie nedrīkst izsūtījuma vietu atstāt, šis veids, kā apspiest tautas centienus pēc labākas dzīves, ir sava veida Sibīrija, jo tagad daudzi Latvijas kolhozi maz atšķiras no apstākļiem Padomju Savienības Āzijas daļā.
Padomju varasvīriem ir pilnīga brīvība rīkoties ar cilvēkiem un valsts mantu pēc savas patikas. Ārpasaule par to nedabū zināt, un savukārt padomju pilsoņi nezina par dzīvi citās zemēs uz Rietumiem aiz padomju robežas. Tāpēc katrs padomju pilsonis, kas izbrauc uz ārzemēm kā jūrnieks vai sportists, tiek izmeklēts vairākus mēnešus. Pēc tam ir jādod zvērests ar parakstu, ka viņš apsolās neielaisties nekādās sarunās ar tās valsts iedzīvotājiem, kur būs ieradies. Šis zvērests arī aizliedz pirkt ārzemēs laikrakstus, žurnālus, grāmatas. Tas aizliedz ārzemēs pastaigāties pa pilsētu vienam pašam. Var iziet tikai grupās, poļitruka pavadībā uz divām stundām, pie tam pa dienu, ne vakarā. Šis zvērests aizliedz pēc atgriešanās Padomju Savienībā stāstīt par to, kas redzēts ārzemēs. Uz katra padomju tirdzniecības kuģa bez poļitruka ir vairāki komandas locekļi, kas sadarbojas ar čeku. Viņu uzdevums noklausīties citu komandas locekļu sarunas un izteicienus, izsekot, ko kurš ārzemēs pircis, lai tad vēlāk ziņotu Čekai. Tāpēc uz Rīgas rederejas kuģiem ļoti maz latviešu tautības jūrnieku. Viens vai divi, vai vispār neviena. Ja kāds pateicis kaut vai sīkāko patiesību par ārzemēs redzēto vai apstākļiem Padomju Savienībā, tad viņu no komandas locekļu saraksta svītro. Seko atlaišana no darba, un oficiāli tiek teikts, ka tas noticis „pēc paša vēlēšanās". Rīgas rederejā katru gadu tādā kārtā tiek atlaisti ap 300 jūrnieku. Viņu vietā pieņem demobilizētos krievu karavīrus, kam triju dienesta gadu laikā nemitīgi potēta padomju morāle. Rederejā viņus pieņem ar priekšrocībām, par spīti tam, ka viņiem nav ne mazākās zināšanas jūrniecībā. Tie jūrnieki, kas varējusi nostrādāt uz kāda kuģa vismaz dažus gadus un kam daudzmaz gadījies iepazīties ar brīvās pasaules ostas pilsētās redzamo, par padomju „labumiem" sāk šaubīties. Īstenībā jau ir tā, ka neviens jūrnieks netiek uz ārzemēm bez čekas atļaujas, sevišķi jau tad, ja viņš kādu laiku bijis atvaļinājumā. Katru reizi, kad rederejas kadru daļa sūta jūrnieku darbā uz kuģa, ir jāizprasa čekas atļauja.
Latvijas jūrskolās mācības notiek tikai krievu valodā. Lai jūrskolā iestātos, jāiesniedz sīka vecāku un pašam sava biogrāfija. Ja kāds radinieks Latvijas neatkarības gados bijis kādas organizācijas loceklis, tad tādam liegta izbraukšanas atļauja uz ārzemēm. Bet melīgi tiek teikts, ka padomju iekārtā bērni neatbildot par saviem vecākiem.
Lūk, tādi bija apstākļi man kā padomju pilsonim. Es redzēju, ka visa iekārta manā dzimtenē turas tikai uz zaldātu durkļiem un ar čekas aģentu palīdzību. Tālab vēlējos nokļūt un beidzot arī nokļuvu trimdā.

---

1967.gada 15.novembra laikraksts "Laiks" raksta:

Vēlā naktī no 7. uz 8. novembri starp dzelzceļa sliedēm Norčēpingā, Zviedrijā, ar smagiem ievainojumiem galvā atrada 28 gadus veco latviešu bēgli Vladislavu Kušneru. Pēc aizvešanas uz slimnīcu viņa dzīvību neizdevās glābt. Neatguvis pilnu samaņu, viņš pēc dažām stundām mira. Radušās aizdomas, ka Kušners ir politiskas slepkavības upuris un notikuma noskaidrošanā bez Norčēpingas policijas iesaistīti arī valsts drošības policijas ierēdņi. Vladislavs Kušners pirms divarpus gadiem dramatiskos apstākļos nobēga no padomju kuģa, kas bija noenkurojies Norčēpingas ostā. leguvis politiska bēgļa patvēruma tiesības, viņš diezgan vaļsirdīgi stāstīja gan pār apstākļiem Latvijā, gan par piedzīvojumiem Padomju Savienībā obligātā kara dienesta laikā, atklādams arī dažas agrāk nezināmas lietas, piemēram, par strādnieku streikiem un demonstrācijām. Kušnera nodoms bija no Zviedrijas tikt uz Ameriku, bet tas viņam neizdevās. Kādu laiku nodzīvojis Norčēpingā, Kušners pārcēlās uz Gēteborgu un kļuva jūrnieks uz dažādiem kuģiem, uzturēdamies gan Gēteborgā, gan Norčēpingā, gan Stokholmā. Kādēļ tieši 6. novembrī Kušners atkal ieradies Norčēpingā, kur apmeties viesnīcā, nav skaidrs. Apstākļi, kādos atrasts nāvīgi savainotais, ir mīklaini. Pilnīgi skaidrs, ka viņš nav nedz izkritis, nedz izgrūsts uz dzelzceļa sliedēm no vilciena. Nav pieņemama arī versija par pašnāvību. Atliek domāt par uzbrukumu, bet ne laupīšanas nolūkā, jo pie cietušā atrasta nauda un dokumenti. Tātad varētu runāt par politisku slepkavību. Liekas, Kušners vispirms nomests no dažus metrus augstā viadukta un pēc tam aizvilkts starp sliedēm, lai tur to sabrauktu. Ka notikusi slepkavība, par to liek domāt arī notikuma tuvumā pamanītās asinis un pēdu nospiedumi. No tā, ka upurim drāztos pāri vilciens, viņš izglābts pēdējā brīdī. Kušnera vaidus sadzirdējis kāds Norčēpingā dzīvojošs spānietis, kas sacēlis trauksmi.

---

1967.gada 24.novembra "Londonas avīze" raksta:

Vladislavs Kušneris bija īsā laikā iemantojis latviešu sabiedrībā lielas simpātijas. Visas pazīmes rāda, ka notikusi politiska slepkavība. Ilgāku laiku V. Kušneris bija draugiem minējis, ka viņu izseko. Atkal un atkal vairākās pilsētās nākoties sastapt vienu un to pašu personu. Vladislavs Kušneris bija pieprasījis iz ceļošanas vīzu uz Savienotajām valstīm, kur viņam Milvokos dzīvo tēva brālis. Šā gada maijā vīzas pieprasījumu viņam noraidīja ar motivējumu, ka viņš bijis komjaunatnē un kara klausībā padomju armijā. Noraidījumu Kušneris saņēma ar lielu sarūgtinājumu, jo ļoti vēlējās pārcelties uz dzīvi pie saviem radiem.

Otrdien — 7.novembrī — viņš vēl apmeklējis kādu latviešu ģimeni, skatījušies televīziju, dzēruši kafiju, un Kušneris stāstījis par saviem nākotnes nodomiem — par vēlēšanos pēc paredzētā kuģa brauciena aizbraukt uz Kanāriju salām atvaļinājumā. Pulksten 11 vakarā viņš devies prom, bet pirms pusnakts viņu atrada uz dzelzceļa sliedēm. Tieši tai dienā Norčēpingas ostā atradās krievu motorkuģis „Kokand", uz kura puse no komandas bija tā, ar ko Kušneris braucis kopā.  „Kokand" atstāja Norčēpingas ostu kādu stundu pēc Kušnera atrašanas uz dzelzceļa sliedēm. Ir zināms, ka divi „Kokand" komandas locekļi ir apmeklējuši kādu citu agrāk no šī kuģa nobēgušu latviešu jaunekli un pūlējušies viņu pierunāt atgriesties Latvijā.

Ceturtdienas vakarā, 9. novembrī Norčēpingas latvieši noturēja mazu svētbrīdi uz tilta un nolika ziedus uz dzelzceļa sliedēm. Vladislavu Kušneri guldīja zemes klēpī 18. novembra priekšpusdienā. Uz pēdējo dusu viņu izvadīja katoļu prāvests K. Vilnis, piedaloties lielai latviešu saimei.