“Un, pirmkārt, neļaujiet mani tikt uzskatītu par atbildīgu ne par revolūciju, ne par tās sekām, ne pat par tās virzienu. Es biju cipars skaitlī.” – Žozefs Fušē, Memuāri (1824)

***

Žozefs Fušē, Pirmais Otranto hercogs bija Franču revolūcijas un Napoleona laika franču politiķis.

Dzimis vidusšķiras ģimenē Lepelrēnā pie Nantes.

Viņa tēvs Žiljēns Žozefs Fušē bija vergu tirgotājs, kas darbojās no netālās ostas pilsētas Nantes. Fušē vecākais vadīja "trīsstūra tirdzniecību" – ienesīgu praksi, kurā vergi tika pirkti Āfrikā, nosūtīti uz Ameriku, kur tie tika pārdoti, un par peļņu tika pirktas luksusa preces, piemēram, cukurs.

Jaunais Žozefs Fušē sākotnēji cerēja kļūt par tirgotāju, tāpat kā viņa tēvs, taču sliktā veselība padarīja šo izvēli par neiespējamu. 

Neskatoties uz viņa vēlāko nikno antiklerikālismu, vidusšķiras pārstāvis Fušē, kurš, pēc visa spriežot, bija izcils students, tika nosūtīts mācīties katoļu Oratoriāņu ordenī (Société de l'Oratoire de Jésus et de Marie Immaculée, Congregatio Oratorii Iesu et Mariæ), vispirms uz savu dzimto Nanti un pēc tam uz ordeņa koledžu Parīzē.

Oratoriāņu skolas tolaik (ordenis dibināts 1611. gadā) bija ievērojamas kā apzināti “modernākas” nekā, piemēram, jezuītu skolas. Oratoriāņi mācīja franču, nevis latīņu valodā, un viņu skolēni apguva tajā laikā lietotās Eiropas valodas, nevis tikai senās klasiskās valodas. Viņi pieņēma apgaismības filozofiju un mācīja to pašu arī saviem skolēniem.

Pēc studiju pabeigšanas Fušē bija pietiekami augstu novērtēts, lai turpinātu mācīt citās Oratoriāņu koledžās, lai gan pretēji vēlāk izplatītajām baumām viņš pats neiestājās reliģiskajā ordenī (Džozefa Fušē memuāri).

Fušē savos memuāros apgalvoja, ka vēlāk pameta Oratoriāņus ar nolūku pievērsties jurisprudencei, taču, iespējams, precīzāk būtu teikt, ka viņš tos pameta, jo ordenis, tāpat kā visas katoļu institūcijas, tika likvidēts 1792. gada revolūcijas laikā, un viņš jau bija pārāk iesaistījies revolucionārajā politikā, lai turpinātu mācīt ilgāk.

No 288 Oratoriāņu locekļiem tajā laikā 51 izvēlējās pieņemt garīdzniecības civilo konstitūciju (likums paredzēja baznīcas pakļaušanu laicīgai varai). Viņi veidoja aptuveni vienu piekto daļu no visiem Francijas garīdzniekiem, kas to darīja, radot šķelšanos ("šizmu") Francijas katoļu baznīcā. No pārējiem kongregācijas locekļiem 15 tika arestēti un nomira vai nu cietumā, vai uz giljotīnas. Citi slēpās vai aizbēga no valsts.

Ap to laiku Fušē apprecējās arī ar savu pirmo sievu Bonnu Kuakvo pēc īsas flirtēšanas (ar ideju apprecēties) ar Šarloti Robespjēru, sava jaunā paziņas Maksimiliāna māsu

1792. gadā tika ievēlēts par Francijas Konventa locekli un pieslējās jakobīņiem. Balsoja par nāves spriedumu Luijam XVI.

1793. gadā Konvents sūtīja Fušē uz dažādām valsts daļām cīņai pret kontrrevolūciju. Fušē cita starpā, izvērsa represijas pret pretiniekiem, aktīvi vēršoties pret baznīcu, konfiscējot īpašumus un aizliedzot veikt reliģiskas ceremonijas. Īpaši izcēlies Lionā, kur ar Fušē vārdu saistās masu represijas un nāvessodi.

Ar divu tūkstošu Parīzes Revolucionārās armijas karavīru atbalstu ģenerālis Kolo un Fušē novembra beigās Lionā, kura bija atteikusies pakļauties revolucionāriem, izveidoja revolucionāro tribunālu, un līdz nākamā gada pavasarim bija piespriedis nāves sodu vismaz 1800 lioniešu, bet pilsēta bija praktiski nolīdzināta ar zemi. Pēc Fušē viedokļa giljotīna tika atzīta par pārāk lēnu, tāpēc armijai tika pavēlēts upurus saķēdēt grupās līdz pat divsimt cilvēkiem, lai tos varētu nogalināt ar lielgabalu (karteču) šķembām. Tas bija ārkārtīgi neefektīvi, un psiholoģiski traumētie karavīri bija spiesti katru dienu ar zobeniem un musketēm nogalināt kliedzošo, sakropļoto upuru masas. Tas turpinājās mēnešiem ilgi, un asiņu daudzums un smaka bija tik liela, ka Fušē un Kolo bija spiesti pārvietot šaušanas komandas ārpus pilsētas, lai mazinātu sūdzības.

Lai gan vēlāk savos memuāros Fušē vainu pilnībā novēla uz jau nogalinātā kolēģa Kolo pleciem, (kad 1794. gadā šausmās pārņemtais Robespjērs atsauca Fušē uz Parīzi), viņš par Lionas šausminošo likteni pats šajā periodā ir rakstījis, ka: "Terors, svētīgs terors, tagad šeit ir dienas kārtība....Mēs izlejam daudz netīru asiņu, bet tas ir mūsu pienākums, tas ir cilvēces labā....Noziedznieku asinis mēslo brīvības augsni un nostiprina varu uz drošiem pamatiem."

1794. gada pavasarī Fušē tiek ievēlēts par Parīzes Jakobīņu kluba priekšsēdētāju, lai gan pret to iebilst Robespjērs. 

1794. gada 27. jūlijā Fušē pieslējās personām, kuras realizēja Termidora apvērsumu, kura rezultātā Robespjērs un virkne citu vadoņu tiek giljotinēti, tomēr vēlāk uz laiku tika atstumts no ietekmes.

1798. gadā ar Barrasa palīdzību tika iecelts par Francijas sūtni Cisalpīnas republikā, bet 1799. gadā par Francijas policijas ministru, kļūdams par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī. 

Brimēra apvērsuma laikā enerģiski atbalstīja Napoleonu.

18. brimēra apvērsumā (Coup d'État du 18 Brumaire) pie varas nonāca revolūcijas laika ģenerālis Napoleons Bonaparts kā Francijas Pirmās Republikas pirmais konsuls. Šis bezasiņainais valsts apvērsums gāza Direktoriju, aizstājot to ar Francijas konsulātu. Tas notika 1799. gada 9. novembrī, kas bija VIII gada 18. brimērī, saskaņā ar īslaicīgo Francijas republikāņu kalendāra sistēmu. Vairums vēsturnieku uzskata, ka apvērsums izbeidza Franču revolūciju un drīz vien pēc tams noveda pie Napoleona kronēšanas par Francijas imperatoru. 

Fušē bija ļoti ietekmīga persona arī Napoleona valdīšanas laikā.

Līdz 1802. gadam un atkal no 1804. līdz 1810. gadam Fušē bija policijas ministrs, ar kuru nācās rēķināties arī Napoleonam.

1804. gadā izdodas novērst rojālistu sazvērestību pret Napoleonu, un tā rezultātā ar nāvi tiek sodīti vairāki karaliskās ģimenes locekļi, atsaucot Eiropas atmiņās franču revolūcijas zvērības un tas ievērojami pasliktina Napoleona "tēlu" Eiropas karaļnamos (kuros visi ir radinieki).

Fušē par šiem nāvessodiem izteicies:   

"Tas ir sliktāk nekā noziegums. Tā ir politiska kļūda."

1808. gadā Napoleons viņam piešķir Francijā augstāko iespējamo aristokrāta-  hercoga titulu. 

Vēlākajā dzīves laikā pieslējās gan Burbonu restaurācijai, gan, 100 dienu laikā, atkal Napoleonam, pēc tam atkal karalim.

1815. gadā tika nozīmēts par sūtni uz Saksiju. Tomēr, tā kā Fušē bija balsojis par nāvessodu karalim, zaudēja amatu.

Fušē kā katoļu ordeņa skolās izcilu izglītību guvis vidusšķiras pārstāvis, kļuva par revolucionāru, radikālu ateistu un antirojālistu, bet beigās kļuva par aristokrātu. Pateicoties karaļa, kuru viņš bija palīdzējis nogalināt, radiniekiem, viņam izdevās paturēt šo titulu arī pēc Napoleona gāšanas.

Miris trimdā Triestē.

***

“Vēlāk, vēršoties pie Otranto hercoga, viņš [Napoleons] teica:

“Šis cilvēks ir tikai shēmotājs. Viņš ir ārkārtīgi viltīgs un veikls ar pildspalvu. Viņš ir zaglis un zog visu, ko var dabūt… Viņš domā, ka var izpirkt savus pārkāpumus vai kaut kā likt tiem aizmirsties, izpatikdams savu upuru radiniekiem… [bet] viņš ir cilvēks, kuru varētu būt noderīgi nodarbināt…” –

ģenerālis Armāns de Kolenkūrs, Vičencas hercogs, Ar Napoleonu Krievijā (rakstīts ap 1820. gadu)

***

-“Kur tad man jāiet, nodevēj?” (Lazars Karno, Fušē padotais) 

-“Où tu voudras, imbecile!*” (Fušē)

*“Ej, kur vēlies, stulbeni!”